Un viņa sapņus nenodevi.
Cik spoži tagad piepildījies viss,
Ko viņa pareģojums noģiest ļāva;
Nu Domē, stingru vietu ieņēmis,
2
Tu — jaunais Dolgorukij — stāvi.
Tā, nogruvis no kalniem, ciets un spožs
Zviln sirmais granīts putojošā krācē,
Un velti pērkons grand un vilnis putojošs
Pret viņa sāniem šļācas.
Visgrūtākajam darbam izredzēts,
Par cara mantu nomodā tu stāvi,
Tev bāra sīkais devums tikpat svēts
Kā zelts, ko Sibīrija dāvā.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Jūs Sibīrijas raktuvēs
Vēl pacietieties lepnā prātā,
Ne jūsu darbi iznīkt spēs,
Ne dižās domas izdomātās.
Iet cerība it visur līdz,
Kaut pazemē jūs smokat drūmā,
Tā iepriecinās stundās kļumās,
Un pienāks bridis sengaidīts:
Spēks draudzībai un mīlai būs
Jūs rast aiz restēm tēraudkaltām,
Kā katordznieku alās saltās
Šī brīvā balss jau sasniedz jūs.
Reiz smagās važas lauztas tiks,
Reiz sagrūs drupās cietumsienas,
Un zobenus tad brīves dienā
Jums brāļi atkal rokās liks.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Bij mūsu laivā ļaužu daudz;
Dažs buru platāk vējam vēra
Un citi dziļāk dzelmi tvēra
Ar dižiem airiem. Nesatrauc
Tie gudro stūrmani pie stūres,
Kas laivu vada nerunīgs.
Un es — es drosmē bezrūpīgs
Tiem dziedāju .. . Tad nevaldīgs
Vējš pēkšņi sabangoja jūru .. .
Zūd stūrmanis, zūd kuģinieks!
Un es vien, teiksmains dziesminieks,
Mests krastā viesuļvētrā straujā,
Tās pašas himnas skandinu,
Tad valgo tērpu attinu
Un saulē izžāvēju kraujā.
Atdzejojis Jānis Sudrabkaļus
Pirms Apolons nav aicinājis,
Lai viņam tiktu upurēts,
Šis dzīves raizēs niecīgajās
Slīgt mazdūšīgi dzejnieks mēdz;
Ir mēmas svētās liras stīgas,
Salts viņa dvēseli māc miegs,
Starp ļaudīm sīkajiem visslkāks
Varbūt tobrīd ir dziesminieks.
Bet, tiklīdz modro dzirdi skar
Vārds dievišķais, — tam atsaucoties,
Kā ērglis, kas no dusas modies,
Kļūst spārnots dziesminieka gars.
Ne burzmas skaļums saista prātu,
Ne izpriecas vairs baudu sniedz,
Viņš elkam, pūļa dievinātam,
Pie kājām galvu nenoliec.
Pilns skaņu, kuras dzimst bez stājas,
Pilns nemiera — viņš aizbēg tad
Uz klusu piekrasti viens pats,
Uz plašskanigu ozolāju …
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
lakstīgala un roze
Kad pavasaiis klāt un dārzā roze zied,
Nakts miglā, klusumā tai lakstīgala dzied.
Bet roze neklausās — ne jūtot ko, ne manot,
Zieds snaudā līgojas, šīm mīlas himnām skanot.
Vai nedziedi tāpat tu saltai skaistulei?
Ak dzejniek, atjēdzies! Pēc kā gan tiecies, teic?
Ne viņa ieklausās, ne tevi sapratusi;
Tu lūkojies — tā zied, bet sauksi — viņa klusē.
Atdzejojis VJadJmirs Kaijaks
Mums dzīves stepē bezgalīgā, sērā
Trīs avoti 110 zemes dīvi plūst.
Viens izverd jaunību — tas straujš bez mēra —
Un šalc, un mirdz, lai nemieru sirds gūst.
Bet Kastaļavots iedvesmai veļ vilni,
To dzīves stepē trimdinieki rod.
Bet trešais — vēsas aizmirstības pilni
Tam ūdeņi — vissaldāk veldzi dod.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Pie debess vārtiem, domās grimis,
Reiz eņģelis bij stājies maigs,
Bet dēmons — dumpīgs, nenorimis
Pār elles dzīlēm laidās baigs.
Gars noliedzējs, ko šaubas tirdī,
Uz šķīsto garu lūkojās,
Un neviļus karsts maigums sirdī
Tam pirmo reizi iezagās.
Viņš teica: «Piedod, ka te klīstu,
Man mirdzums tavs nav bijis velts:
Ne visu debesīs es nīstu,
Ne viss virs zemes manis pelts.»
Atdzejojusi Elīna Zāli
Cik krāšņa nakts! Pie debess saltās
Neviena mākonīša balta:
Kā zīda telts viss zilais loks,
Kur zvaigznes izkaisītas riekšām.
Bet lejā, ielās, tumšs ik logs
Un vārtiem smagas bultas priekšā,
Un katrai sētai apjozts žogs.
Sen rimis tirgus troksnis, strīdi,
Vien, māju sargādams, pa brīdim
Suns ievankšķas un ķēdi kuļ.
Un Maskava tik rāmi guļ
Pēc šausmu dienas miegu cietu.
Nakts bālu krēslas autu sedz
Pār laukumu ar soda vietu,
Kur svaigas moku pēdas redz:
Te līķis, cirtienā šķelts pušu,
Tur kāķis, dakšas, katls dažs,
Pilns darvas nu jau stingušas,
Pie bendes bluķa apkrituša.
Bet tālāk ķetnu tērauds ciets
Un apgruzduši kauli pelnos,
Vai miroņi, kam cauri miets
Ir izdurts, izķēmoti melnē.
Cik sen, kad nobrūnējis sniegs
Vēl kāri asins strūklas dzēra
Un plūda vaidi, iekams liegs
Pēc mokām nāca nāves miegs
Un savu laupījumu tvēra.
Kas tur? Kam pieder zirgs, kas trauc
Pār drūmo laukumu, cik jaudas?
Kas svilpo, runā, skaļi sauc
Nakts mijkrēslī, kur valda snauda?
Brašs opričņiks tur čalo, smej,
Uz slēpu tikšanos viņš traucas,
Tam krūtīs kaisles vētra jaucas,
Un runā viņš: «Mans kumeļ, hei,
Mans labais zirgs, kā bulta skrej!
Uz priekšu, marš!» Bet rumaks trinas,
Tad kuplās krēpes sapurina
Un apstājas. Netālu zib
Pie ozollīksts starp stabiem miglā
Kāds līķis. Jātnieks gaitā žiglā
Caur nāves vārtiem brāzties grib.
Bet aidinieks zem pletnes dīdās,
Krāc, kāpjas atpakaļ un mīdās.
«Mans brašuli, vai tu paties