Tik rudeni aizvien ar prieku acis redz,
Es esmu mīlētājs ar pieticīgu dabu,
Mans sapnis patvaļīgs rod rudenī daudz laba.
Kā to lai izskaidro? Man dārgs ir rudens vēls
Kā meitene, kas sirgst ar diloni, man liekas,
Var patikt. Daiļums vārs, jau nāvei lemts diemžēl,
Bez kurnēšanas vīst un pazemībā liegā
Vēl smaida sirdzēja, šķiet nenojaušam vēl,
Cik drīz tai jāiemieg būs saltā nāves miegā;
Tvīkst kvēli viņas vaigs, kaut dzīvot pasaulē
Ir šodien atvēlēts, bet rīt varbūt vairs nē.
VII
Ai grūtsirdīgais laiks! Kā apbur acis manas
Tavs daiļums, šķiioties no mums tik brīnumkošs, —
Šī dabas svinīgā un krāšņā novīšana,
Mežs, tumšā purpurā un zeltā blāzmojošs,
Vēss vējš, ko žvīgojot pa zaru zariem mana,
Un migla augstienēs, un saulstars lāsmojošs
Pār zemi izretis. Tīk sala dvaša pirmā
Un draudi notālēm, ka nāk jau ziema sirmā.
VIII
Ikkatrs rudens man no jauna atplaukt liek;
Bargs krievu zemes sals šķiet veselīgs palaikam;
Un krietnas parašas no jauna mīļas tiek:
Miegs savā laikā nāk, ēst gribas savā laikā,
Rit raiti asinis, ir atgūts dzīvotprieks,
Un vēlēšanās verd; kā jaunās dienās svaiga
Un līksma noskaņa: tāds organisms ir man
(Šis liekais prozisms jums būs jāatvaino gan).
Man zirgu pieved klāt; plīv krēpes auļotājam,
Kad strauji jātnieku tas plašās ārēs nes.
Spožs ledus saplaisā zem pakavotām kājām,
Dun, salā stingušas, visnotaļ zemienes.
Drīz īsai dienai gals, laiks atgriezties uz mājām.
Un veco kamīnu tur iekurinu es —
Gan uguns žirgti gail, gan tikko plēnē blāvi —
Es lasu grāmatu vai sēžu, domām ļāvies.
X
Man pagaist apkārtne — tik patīkami šķiet
Šai saldā klusumā slīgt saldā sapņošanā,
Un krūtīs iedvesmu drīz pamostamies vied:
Kļūst saviļņojumam šim liriskajam manam
Par šauru dvēselē, tas palo, šalko, dzied,
Alkst izlīt atskaņās, ko saklausu jau skanam, —
Tad sērst nāk viesu pulks, ko redzēt nevar acs,
Kam tikai iztēlē es dzīvot lieku pats.
XI
Dzimst domas drosmīgas, un atskaņās tās kļaujas,
Kas nepiespiestas rit un kārtojas tūlīt,
Alkst roka spalvu tvert, alkst rakstīt spalva straujā,
Vēl acumirklis viens — sāks vārsmas lltin līt.
Tā līcī mierīgā dižs kuģis snaudai ļaujas,
Te — matroži jau klāt, skrien buras atraisīt,
Tās piepūš varens vējš — drīz zilā ūdens klaidā
Šķeļ viļņus milzenis un dodas tālā gaitā.
XII
Tas peld. Kurp vedīs ceļš?………………………………..
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
1 834
RIETUMSLĀVU DZIESMAS
PRIEKŠVĀRDS
Lielāko daļu šo dziesmu esmu ņēmis no 1827. gada beigās Parīzē iznākušās grāmatas, kas saucas La Guzla, ou choix de Poesies Ulyriques, recueillies dans la Dalmatie, la Bosnie, la Croatie et 1'HercēgovineK Nepazīstamais izdevējs savā priekšvārdā pastāstīja, ka, vākdams kādreiz pusmežonīgās tautas vienkāršās dziesmas, viņš neesot domājis tās publicēt, bet vēlāk, ievērojis aizvien vairāk un vairāk pieaugošo interesi par cittautu dzejdarbiem, it īpaši par tādiem, kas formas ziņā novirzās no klasiskajiem paraugiem, atcerējies šo savu krājumu un, paklausīdams draugu padomam, dažas no šīm poēmām pārtulkojis, utt. Sis nepazīstamais dziesmu vācējs nebija neviens cits kā Merimē, dzēlīgais un oriģinālais rakstnieks, Klāras Gazulas teātra, Kārla IX laikmeta hronikas, Divkāršās kļūdas un citu visai izcilu darbu autors pašreizējās franču literatūras dziļajā un nožēlojamajā pagrimuma laikā. Dzejnieks Mickevičs, vērīgais, smalkais kritiķis un slāvu dzejas labs pazinējs, neapšaubīja šo dziesmu pareizumu, un kāds vācu zinātnieks uzrakstīja par tām plašu disertāciju. Man ļoti gribējās zināt, kāds pamats bijis šo dīvaino dziesmu sacerēšanai; pēc mana lūguma S. Soboļevskis aizrakstīja par to Merimē, ar kuru viņš bija tuvu pazīstams, un kā atbildi saņēma šādu vēstuli:
1 Guzla jeb Dalmācijā, Bosriijā, Horvātijā un Hercegovinā savākto ilīriešu dzejoļu krājums (franču val.j.
«Parīzē, 1835. gada 18. janvāri
Cienītais kungs, es domāju, ka Guzlai bijuši tikai septiņi lasītāji, ieskaitot Jūs, mani un korektoru; ļoti priecājos, uzzinādams, ka šiem lasītājiem varu pieskaitīt klāt vēl divus, kas gala iznākumā dod jauku devītnieku un apstiprina parunu, ka pravietis savā zemē netiek cienīts. Uz Jūsu jautājumiem atbildēšu vaļsirdīgi. Guzlu es sarakstīju aiz diviem iemesliem, no kuriem pirmais iemesls bija — pazoboties par «vietējo kolorītu», kurā pa galvu pa kaklu mēs metāmies 1827. gada vasarā pēc Kristus dzimšanas.
Lai paskaidrotu otro iemeslu, man Jums kaut kas jāpastāsta. Tai pašā 1827. gadā kopā ar kādu draugu mēs sadomājām apceļot Itāliju. Ar zīmuli uzmetuši uz kartes savu maršrutu, mēs nonācām Venēcijā, — protams, uz kartes, — kur mums tā apnika sastaptie angļi un vācieši, ka es ierosināju braukt uz Triestu un pēc tam no turienes uz Ragūzu. Priekšlikums tika pieņemts, bet mēs bijām galīgi tukši no naudas, un šīs «nepārspējamās bēdas», kā mēdza teikt Rablē, apturēja mūs pusceļā. Tad es ierosināju mūsu ceļojumu papriekšu aprakstīt, aprakstu pārdot grāmattirgotājam un saņemto naudu izlietot, lai pārliecinātos, vai bijām ļoti maldījušies. Es apņēmos savākt tautas dziesmas un tās pārtulkot; man gan tika izteikta neuzticība, taču nākamajā dienā es atnesu savam ceļabiedram piecus vai sešus tulkojumus. Rudeni es pavadīju uz laukiem. Brokastis mēs ēdām dienas vidū, bet es cēlos augšā pulksten desmitos: izpīpēju vienu vai divus cigārus un, nezinādams, ko sadarīt, kamēr viesistabā ieradīsies dāmas, rakstīju balādi. No tām man sanāca vesels krājumiņš, ko izdevu lielā slepenībā un ar ko mistificēju divas trīs personas. Avoti, no kuriem smēlos tik ļoti saslavēto «vietējo kolorītu», bija šādi: pirmkārt, maza brošūriņa, ko sarakstījis kāds franču konsuls Banalukā. Tās nosaukumu gan esmu aizmirsis, bet izklāstīt tās saturu nav grūti. Autors cenšas pierādīt, ka bosnieši ir briesmīgi cūkas, un min diezgan pārliecinošus argumentus. Šur tur autors lieto vienu otru ilīriešu vārdu, gribēdams izrādīt savas zināšanas (kaut gan īstenībā šos vārdus varbūt zināja tikpat daudz, cik es). Visus šos vārdus es rūpīgi savācu un ievietoju savās piezīmēs. Pēc tam no Fortisa ceļojuma apraksta pa Dalmāciju izlasīju vienu nodaļu ar virsrakstu Dei costumi dei MorlachiK Šai nodaļā Fortiss ir sniedzis Hasana Agas sievas īstu ilīriešu raudu dziesmu un tās tulkojumu; bet šis tulkojums bija dzejā. Man vajadzēja pielikt ļoti lielas pūles, lai iegūtu burtisku tulkojumu, salīdzinot oriģināltekstā atkārtotos vārdus ar abata Fortisa interpretējumu. Pacietīgi strādādams, pārtulkoju visu dziesmu vārds vārdā, taču dažas vietas vēl joprojām radīja grūtības. Griezos pie kāda sava drauga, kas prata krievu valodu.