Nolasīju viņam oriģināltekstu, izrunādams to ar itāliešu akcentu, un viņš gandrīz visu saprata. Visjocīgākais bija tas, ka Nodjē,uzgājis Fortisu un Hasana Agas balādi un pārtulkojis abata dzejisko tulkojumu vēl dzejiskākā prozā, ņēmās kladzināt, ka es viņu esot aplaupījis. Pirmo vārsmu ilīriešu tekstā Scto se bieli u gorje zelenoi2 Fortiss bija pārtulkojis Che mai biancheggia nel verde boscoi. Vārdu bosco Nodjē pārtulkoja zaļojošs līdzenums-, tas ir aplams tulkojums, jo man paskaidroja, ka goije nozīmē kalns. Ar to tad arī mans stāsts ir galā, Atvainojieties manā vietā Puškina kungam. Jūtos lepns un reizē nokaunējies, ka arī viņš pievīlās, utt.»
' Par morlaku paražām (itāl. vai.).
2 Kas balto zaļajā kalnā (serbu).
3 Kas gan balto zaļajā birzi (itāl.).
!3* 195
Šonakt karalis ar lieliem soļiem staigā
Šurp un turp pa savām telpām,
Ļaudis guļ, vien karalim nav miera.
Turku ielenkts viņš, un sultāns
Draud, ka nocirtīšot viņam galvu
Un uz Stambulu to nosūtīšot.
Brīžam karalis pie loga pieiet,
Klausās, vai nav ārā viežams troksnis?
Dzird — kāds putns tumsā klaigā,
It kā tuvo nedienu tas jaustu.
Drīz tam saviem bērniem grūtdienīšiem
Nāksies jaunu patvērumu meklēt.
Ne jau pūču klaigas Kļučgorodu biedē,
Ne jau mēness Kļučgorodai pāri mirgo,
Dieva namā grandoši rīb bungas,
Dieva nams viss laistās sveču gaismā.
Bet nevienas ausis bungu rību nedzird,
Bet nevienas acis sveču gaismu neredz,
Tikai karalis dzird bungas un redz gaismu,
Savas klusās istabas viņš atstāj
Un viens pats uz dieva namu dodas.
Nostājies uz sliekšņa, ver viņš durvis,
Šausmās sirds tam krūtīs pamirst,
Taču garu lūgšanu viņš skaita
Un tad mierīgi iet dieva namā iekšā.
Tur viņš baismu parādību skata:
Kaudzēm vāļājas uz grīdas līķi,
Un starp viņiem asins strauti viļņo
Tā kā ūdens straumes rudens lietos.
Iet viņš tālāk, kāpdams pāri līķiem
Un pa asinīm līdz lieliem brizdams . ..
Šausmas! Pilns ar tatāriem un turkiem
Un ar nodevējiem bogumiliem2 .
Kancelē pats bezdievīgais sultāns;
Rokā viņam mirgo zobens,
Un pa zobenu no roktura līdz smailei
Tek uz leju siltas asins strūklas.
Pēkšņi karalim kļūst nelabi ap sirdi:
Ienaidnieku vidū tēvs un brālis,
Vārgais sirmgalvis no sultāna pa labi,
Nokritis kā dievlūdzējs uz ceļiem,
Savu kroni sniedz tam pazemīgi;
Bet pa kreisi arīdzan uz ceļiem
Karalis redz brāli Radivoju.
(Galvu sedz tam basurmanu čalma,
Novīta no virves tās, ar kuru
Nožņaudza viņš nelaimīgo tēvu.)
Un kā kalps, ar falangu3 kas sodīts,
Sultānam viņš svārku malu skūpsta.
Bezdievīgais sultāns pasmiedamies
Kroni zemē met, ar kājām samin
Un, uz Radivoju rādot, saka:
«Savā Bosnijā tev valdīt ļauju,
Esi beglerbejs4 pār gjauriem kristīgajiem.»
Atkritējs, līdz zemei klanīdamies,
Trīsreiz asiņaino tērpa malu skūpsta.
Un tad sultāns saviem kalpiem pavēclass="underline"
«Dodiet kaftānu5 jūs Radivojam,
Ne no samta, ne no brokātdrēbes,
Bet šim kaftānam jūs nodīrājiet
Viņa miesīgajam brālim ādu.»
Karalim nu basurmani uzklūp
Un pavisam pliku viņu izģērbj,
Tad ar liku dunci ādu pāršķeļ,
Sāk ar rokām un ar zobiem dīrāt,
Atkailina muskuļus un dzīslas,
Plēšus ņoplēš līdz pat pašiem kauliem,
Ādu Radivojam plecos uzsedz,
Moceklis cik spēdams dievu piesauc:
«Dievs es taisnīgi nu sodīts tieku,
Manu miesu mocītājiem atdod,
Tikai dvēseli vien paglāb, Jēzu!»
Dievu minot, nodrebēja dievnams,
Piepeši viss apklusa un dzisa,
It kā nebijis — viss pēkšņi zuda.
Karalis, pa tumsu taustīdamies,
Lēnām aizvilkās līdz durvīm,
Dievu lūgdams, izgrīļojās ārā.
Apkārt klusums. Vien no augstās debess,
Mēness baltos namus apspīdēja.
Un no tumsas bumba augšup šāvās,
Basurmani sāka uzbrukumu.
Atdzejojusi Ārija Elhsne
Kam vienmēr ceļa bejs Janko Marnavičs?
.Kam viņam miera nav mājās?
Kādēļ vairāk par nakti