Выбрать главу

Zem viena jumta viņš neapstājas?

Vai viņa nedraugiem vara pieder?

Vai viņu asinsatriebe biedē?

Nebīstas bejs Janko Marnavičs

Ne asinsatriebes, ne ienaidnieku savu,

Bet viņš klaiņo kā haiduks bez pajumtes,

Kopš vairs starp dzīvajiem Kirila nava.

Dieva priekšā viņi brāļi bija,

Jo Spasa baznīcā brālību līga6 ,

Bet no paša izraudzītā brāļa rokas

Krita Kirils nelaimīgais.

Daudz saldā un rūgtā tika izdzerts,

Bija priecīgas dzīres;

Reiba, prāti sagriezās viesiem,

Strīdā karsa divi varenie vīri.

Janko izrāva pistoli dusmās,

Bet skurbumā notēmēt bij grūti.

Lode pretiniekam pagāja garām,

Lode ieurbās drauga krūtīs.

Kopš tā laika viņš apkārt klīst

Kā vērsis, čūskas dzēlums kam nesadzīst.

Beidzot viņš tomēr atgriezās dzimtenē

Un tūdaļ Spasa baznīcā gāja.

Tur veselu dienu dievu lūdza,

Rūgti raudot un vaimanājot.

Vēlu naktī pāiradies mājās,

Viņš pēc azaida ģimenē savā,

Gulēt ejot, vaicāja sievai:

«Sieva, skaties, — vai saredzams nava

Spasa baznīcas tornis caur logu?»

Sieva ilgi raudzījās rūtīs,

Tad sacīja: «Tumsā viss sedzies.

No upes kāpj bieza migla.

Aiz miglas nekas nav redzams.»

Janko Marnavičs pret sienas pusi

Iesāka lūgšanu skaitīt klusi.

Lūgsnu beidzis, viņš vaicāja atkaclass="underline"

«Vai kaut ko neieraugi?»

Un sieva atbildēja: «Redzu

Mazu uguntiņu tālumā augam,

Aiz upes blāvi spīgojam.»

Janko Marnavičs pasmaidīja rūgti

Un sāka no jauna lūgties.

Pēc brīža viņš sacīja vēlreiz:

«Ver, sieviņ, logu līdz galam vaļā

Un skaties: kas vēl tur redzams?»

Tad sieva iesaucās skaļi:

«Redzu — mirdzums virs upes krājas,

Tas tuvojas mūsu mājām.»

Bejs nopūtās, no gultas krītot.

Tā arī nāve bij sagaidīta.

Atdzejojis Valdis Rīija

KAUJA PIE Z E Ņ I C A S-V EĻIKAJAS7

Radivojs pacēla dzelteno karogu:

Karā ies viņš pret basurmaniem.

Bet dalmācieši, ieraugot mūsu pulku,

Garās ūsas savirpināja,

Savas cepures pakausi pastūma,

Braši sacīja: «Ņemiet mūs līdzi;8

Gribam kauties ar basurmaniem!»

Radivojs laipni tos uzklausīja

Un teica, sak: «Laipni lūdzam!»

Drīz mēs pārgājām viņēju upīti,

Sākām svēpināt turku ciemus,

Kārt žīdus kokos pēc kārtas.9

Beglerbejs niknais no Banalukas,10

Atvedis bošnakus, nāca mums pretim;

Līdzko vien iekrācās bošnaku zirgi

Un saulē viņu zobeni līkie

Pie Zeņices-Veļikajas pasāka zibsnīt,

Aizmuka dalmācieši, nodevēji;

Tad mēs Radivoju ielencām cieši

Un sacījām viņam: «Ar dievpalīgu

Mēs vēl pārnāksim mājās ar tevi

Un par kauju šo stāstīsim bērniem.»

Toreiz kāvāmies nežēlīgi,

Katrs bijām trīs vīru vērti;

Mūsu zobeni asinīm klāti

Bij no smailes līdz roktverim pašam.

Bet, kad viņējo upītei pāri

Atkāpties sākām mēs ciešā pulkā,

Selihtars" triecienā devās no spārna

Ar jauniem spēkiem, ar jātniekiem svaigiem.

Radivojs mums teica tad: «Zēni,

Pārāk daudz suņu — basurmanu,

Mēs ar viņiem vis netiksim galā:

Kas nav ievainots, bēdziet vien mežā —

Tur no Selihtara būs glābiņš.»

Cik mēs bijām — vairs divi desmiti,

Visi draugi, Radivoja cīņbiedri,

Bet šeit krita deviņpadsmiti.

Uzsauca Georgijs Radivojam:

«Nāc un pārsēdies aši, Radivoj,

Manā zirgā, kumeļā straujā;

Peldi upei pāri un nebēdā,

Zirgs no nestundas tevi iznesīs.»

Radivojs Georgiju nepaklausīja,

Zemē apsēdās, kājas krustām salika,

Viņu naidnieki tūlīt pat ielenca,

Galvu nocirta Radivojam.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

FEODORS UN JEĻENA

Stamati bija vecs jau un nevaris,

Bet Jeļena jauna un tvirta;

Viņa atgrūda veco grabastu

Tā, ka šis atsprāga atkūlenis.

Tā tev vajadzēja, nekauņa vecais!

Ekur sievišķis! aplauzi nagus!

Sāka perināt domas Stamati,

Kā nomaitāt Jeļenu jauno?

Pie žida — riebēja aizgāja

Un prasīja padomu gudru.

Teica riebējs: «Uz kapsētu aizstaigā,

Zem akmeņiem sameklē krupi12

Un podā to atgādā šurpu.»

Stamati uz kapsētu gāja,

Zem akmeņiem atrada krupi

Un podā to atnesa žīdam.

Riebējs to aplaistīja ar ūdeni,

Dodams krupim Ivana vārdu

(Grēka darbs dot kristītu vārdu

Tādam nešķīstam radījumam!).

Tad tie adatam durstīja krupi,

Paša asinis lika tam uzsūkt.

Kad tas kļuva kā asins kamols,

Lika laizīt tam sulīgu plūmi.

Un Stamati sacīja zēnam:

«Jeļenai tu aiznes šo plūmi,

Mana krustmeita viņai to sūta.»

Aizskrēja zēns pie Jeļenas,

Un Jeļena apēda plūmi.

Kolīdz apēda nelabo plūmi,

Sāka likties tad jaunajai sievai,

Ka vēderā čūska sāk lodāt.

Pārbijās nabaga jaunule,

Pasauca mazāko māsu.

Māsa atnesa padzerties pienu,

Bet čūska nerimās lodāt.

Sāka piebriest Jeļena daiļā.

Sāka valodas klīst: gaida bērnu.

Kā nu būs, kā Jeļenai klāsies,

Kad no jūras nāks vīrs viņai mājās!

Ai! Jeļena lej asaras rūgtas

Un aiz kauna vairs nerādās ļaudīs,

Acu neaizver dienu, ne nakti,

Katru brīsniņu māsai vien prasa:

«Ko es sacīšu vīram, kad pārnāks?»

Paiet gads, un pēc gada Feodors,

Ilgi gaidīts, pārrodas mājās.

Ciema ļaudis skrien visi tam pretim,