Zem viena jumta viņš neapstājas?
Vai viņa nedraugiem vara pieder?
Vai viņu asinsatriebe biedē?
Nebīstas bejs Janko Marnavičs
Ne asinsatriebes, ne ienaidnieku savu,
Bet viņš klaiņo kā haiduks bez pajumtes,
Kopš vairs starp dzīvajiem Kirila nava.
Dieva priekšā viņi brāļi bija,
Jo Spasa baznīcā brālību līga6 ,
Bet no paša izraudzītā brāļa rokas
Krita Kirils nelaimīgais.
Daudz saldā un rūgtā tika izdzerts,
Bija priecīgas dzīres;
Reiba, prāti sagriezās viesiem,
Strīdā karsa divi varenie vīri.
Janko izrāva pistoli dusmās,
Bet skurbumā notēmēt bij grūti.
Lode pretiniekam pagāja garām,
Lode ieurbās drauga krūtīs.
Kopš tā laika viņš apkārt klīst
Kā vērsis, čūskas dzēlums kam nesadzīst.
Beidzot viņš tomēr atgriezās dzimtenē
Un tūdaļ Spasa baznīcā gāja.
Tur veselu dienu dievu lūdza,
Rūgti raudot un vaimanājot.
Vēlu naktī pāiradies mājās,
Viņš pēc azaida ģimenē savā,
Gulēt ejot, vaicāja sievai:
«Sieva, skaties, — vai saredzams nava
Spasa baznīcas tornis caur logu?»
Sieva ilgi raudzījās rūtīs,
Tad sacīja: «Tumsā viss sedzies.
No upes kāpj bieza migla.
Aiz miglas nekas nav redzams.»
Janko Marnavičs pret sienas pusi
Iesāka lūgšanu skaitīt klusi.
Lūgsnu beidzis, viņš vaicāja atkaclass="underline"
«Vai kaut ko neieraugi?»
Un sieva atbildēja: «Redzu
Mazu uguntiņu tālumā augam,
Aiz upes blāvi spīgojam.»
Janko Marnavičs pasmaidīja rūgti
Un sāka no jauna lūgties.
Pēc brīža viņš sacīja vēlreiz:
«Ver, sieviņ, logu līdz galam vaļā
Un skaties: kas vēl tur redzams?»
Tad sieva iesaucās skaļi:
«Redzu — mirdzums virs upes krājas,
Tas tuvojas mūsu mājām.»
Bejs nopūtās, no gultas krītot.
Tā arī nāve bij sagaidīta.
Atdzejojis Valdis Rīija
Radivojs pacēla dzelteno karogu:
Karā ies viņš pret basurmaniem.
Bet dalmācieši, ieraugot mūsu pulku,
Garās ūsas savirpināja,
Savas cepures pakausi pastūma,
Braši sacīja: «Ņemiet mūs līdzi;8
Gribam kauties ar basurmaniem!»
Radivojs laipni tos uzklausīja
Un teica, sak: «Laipni lūdzam!»
Drīz mēs pārgājām viņēju upīti,
Sākām svēpināt turku ciemus,
Kārt žīdus kokos pēc kārtas.9
Beglerbejs niknais no Banalukas,10
Atvedis bošnakus, nāca mums pretim;
Līdzko vien iekrācās bošnaku zirgi
Un saulē viņu zobeni līkie
Pie Zeņices-Veļikajas pasāka zibsnīt,
Aizmuka dalmācieši, nodevēji;
Tad mēs Radivoju ielencām cieši
Un sacījām viņam: «Ar dievpalīgu
Mēs vēl pārnāksim mājās ar tevi
Un par kauju šo stāstīsim bērniem.»
Toreiz kāvāmies nežēlīgi,
Katrs bijām trīs vīru vērti;
Mūsu zobeni asinīm klāti
Bij no smailes līdz roktverim pašam.
Bet, kad viņējo upītei pāri
Atkāpties sākām mēs ciešā pulkā,
Selihtars" triecienā devās no spārna
Ar jauniem spēkiem, ar jātniekiem svaigiem.
Radivojs mums teica tad: «Zēni,
Pārāk daudz suņu — basurmanu,
Mēs ar viņiem vis netiksim galā:
Kas nav ievainots, bēdziet vien mežā —
Tur no Selihtara būs glābiņš.»
Cik mēs bijām — vairs divi desmiti,
Visi draugi, Radivoja cīņbiedri,
Bet šeit krita deviņpadsmiti.
Uzsauca Georgijs Radivojam:
«Nāc un pārsēdies aši, Radivoj,
Manā zirgā, kumeļā straujā;
Peldi upei pāri un nebēdā,
Zirgs no nestundas tevi iznesīs.»
Radivojs Georgiju nepaklausīja,
Zemē apsēdās, kājas krustām salika,
Viņu naidnieki tūlīt pat ielenca,
Galvu nocirta Radivojam.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Stamati bija vecs jau un nevaris,
Bet Jeļena jauna un tvirta;
Viņa atgrūda veco grabastu
Tā, ka šis atsprāga atkūlenis.
Tā tev vajadzēja, nekauņa vecais!
Ekur sievišķis! aplauzi nagus!
Sāka perināt domas Stamati,
Kā nomaitāt Jeļenu jauno?
Pie žida — riebēja aizgāja
Un prasīja padomu gudru.
Teica riebējs: «Uz kapsētu aizstaigā,
Zem akmeņiem sameklē krupi12
Un podā to atgādā šurpu.»
Stamati uz kapsētu gāja,
Zem akmeņiem atrada krupi
Un podā to atnesa žīdam.
Riebējs to aplaistīja ar ūdeni,
Dodams krupim Ivana vārdu
(Grēka darbs dot kristītu vārdu
Tādam nešķīstam radījumam!).
Tad tie adatam durstīja krupi,
Paša asinis lika tam uzsūkt.
Kad tas kļuva kā asins kamols,
Lika laizīt tam sulīgu plūmi.
Un Stamati sacīja zēnam:
«Jeļenai tu aiznes šo plūmi,
Mana krustmeita viņai to sūta.»
Aizskrēja zēns pie Jeļenas,
Un Jeļena apēda plūmi.
Kolīdz apēda nelabo plūmi,
Sāka likties tad jaunajai sievai,
Ka vēderā čūska sāk lodāt.
Pārbijās nabaga jaunule,
Pasauca mazāko māsu.
Māsa atnesa padzerties pienu,
Bet čūska nerimās lodāt.
Sāka piebriest Jeļena daiļā.
Sāka valodas klīst: gaida bērnu.
Kā nu būs, kā Jeļenai klāsies,
Kad no jūras nāks vīrs viņai mājās!
Ai! Jeļena lej asaras rūgtas
Un aiz kauna vairs nerādās ļaudīs,
Acu neaizver dienu, ne nakti,
Katru brīsniņu māsai vien prasa:
«Ko es sacīšu vīram, kad pārnāks?»
Paiet gads, un pēc gada Feodors,
Ilgi gaidīts, pārrodas mājās.
Ciema ļaudis skrien visi tam pretim,