Apsveic laipni, ka pārradies beidzot.
Bet Jeļenu viņš nemana pūli,
Un nemierīgs klīst viņa skatiens.
«Kur Jeļena?» viņš prasa ļaudīm.
Vieni samulst, bet citi smīkņā,
Nesaka viņam ne vārda.
Ienāk Feodors mājās un rauga,
Sēž uz gultas Jeļena un klusē.
«Celies kājās, Jeļena!» viņš uzsauc.
Sieva pieceļas, Feodors nodreb.
«Tu — mans pavēlniek, zvēru pie dieva
Un pie dievmātes svētās vārda,
Biju godīga sieva tev, dārgais,
Ļauni ļaudis mani iegrūda postā.»
Bet Feodors neticēja
Un Jeļenai nocirta galvu
Līdz pat pleciem, tad teica sevim:
«Bērns nav vainīgs, to nedrīkstu maitāt,
Es to paņemšu dzīvu no viņas,
Paņemšu, uzaudzināšu,
Tad vēl redzēšu, kam viņš būs līdzīgs,
Varbūt pazīšu nelieti tēvu
Un tam ļaundarim atdarīšu.»
Tad viņš uzšķērda nedzīvo miesu.
Dievs ak augstais! — bērniņa vietā
Melnu krupi viņš atrada tikai,
Baisi iekliedzās: «Ak, es slepkava!
Kam es Jeļenu nomaitāju!
Viņa bija man godīga sieva,
Ļauni ļaudis to grūduši postā!»
Pacēla Jeļenas galvu Feodors,
Sāk mutēt to karsti kā lūgšus,
Un pavērās stingušās lūpas,
Un Jeļenas galva tam pauda:
«Biju godīga. Zīds un Stamati
Melno krupi man piebūra naidā.»
Lūpas sakļāvās atkal un sastinga,
Vairs neizdvesa ne skaņas.
Un Feodors Stamati nokāva,
Riebēju nosita tā kā suni
Un par godīgo sievu aizlūdza.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Kad mani pameta Paraskovja
Un skumjās es noplītēju visu,
Kāds dalmācietis man teica viltīgs:
«Uz jūras pilsētu vajag tev doties.
Tur tik daudz cehinu, cik pie mums o]u.
Smalkos svārkos tur kareivji soļo.
Un kur vīni vēl gardāki būtu!
Tur tu iekļūsi bagātos ļaudīs
Un drīz pārbrauksi ar mundieri šūtu,
Ar kinžalu sudraba saitē.
Tad strinkšķini gusļu; bez skaita
Nāks skaistules — pārpilnu pūru —
Un dāvanām apmētās tevi.
Eh, paklausi, laidies pār jūru;
Kad kļūsi turīgs, atgriezies mājās!»
Toreiz svešumā projām gāju.
Marmora laivā dzīvoju tagad,
Bet man vēl skumjāk. Jūtos kā ķēdē,
Viņu maize kā akmens tik smaga!
Par mani sievietes tikai smejas,
Kad runāju valodā savā,
Ko mūsējie aizmirsuši te sen —
Tāpat kā parašas; tās cieņā nava.
Kā pārstādīts krūms es te vīstu.
Kā pie mums kādreiz — sveicienu īstu:
«Kā tev, Dmitrij Aleksejevič, klājas?» —
Te nedzird, nav laipnu vārdu,
Kad ar paziņām sarunājas.
Šeit es esmu kā skudra, kas dzīta
Ezerā — vētras savandītā.
Atdzejojis Valdis Rūja
Slēpās drosmīgais haiduks Hrizičs14
Starp akmens klintīm dziļdziļi alā.
Kopā ar viņu sieva Katrīna,
Abi dēli, mīļi bez gala.
Viņi nedrīkstēja no alas iznākt,
Tos lenca četrdesmit melni stobri.
Kolīdz tikai galvu viņi paceltu,
Saltie ieroči runāt sāktu tobrīd!
Trīs dienas, trīs naktis neēduši,
Tikai lietus ūdeni dzēra,
Kas sapilēja akmens dobumā.
Ceturtajā dienā mākoņi vērās,
Un ūdens izžuva saules tveicē,
Tad teica Katrīna, slāpēs cietusi:
«Dievs kungs! Musu dvēseles žēlo!»
Un mirusi zemē nokrita klusi.
Hrizičs, to redzot, nevaimanāja,
Arī dēli raudāt neuzdrīkstējās;
Kad Hrizičs mirkli aizgriezās sānis,
Viņi tikai acis izberza spēji.
Piektajā dienā vecākajam pēkšņi
Kā vilkam sāka skatiens gailēt,
Skatot uz klona mirušo māti.
Viņa brālis iekliedzās bailēs,
Aizkavējot izmisuma soli:
«Nepazudini dvēseli savu;
Labāk padzeries asinis manas,
No bada nāves mums glābiņa nava.
Iziesim laukā no akmens kapa,
Atriebsim naidniekam mūsu sāpes.»
Hrizičs cēlās un sauca: «Diezgan!
Labāk lode nekā bads un slāpes.»
Un visi trīs kā saniknoti vilki
Drāzās lejup no klintīm stāvām,
Katrs no viņiem nosita septiņus,
Katru no viņiem septiņām lodēm pļāva;
Viņu nocirstās galvas
Uz pīķiem uzdūra,
Bet arī tad uz tām skatīties bijās,
Tik briesmīgs tiem Hrizičs ar dēliem bija.
Atdzejojis Valdis Rāja
Ceļam dievpalīgu saku!
Nakts ir dzidra, tālo laku
Mēness vizma atrast ļaus;
Izdzerts ir līdz mielēm kauss.
Lode nezin, kas ir raudas, —
Mirt tu prati drošs un cēls.
Naidnieks bēga, cik vien jaudas,
Bet to pieveica tavs dēls.
Atceries mūs saulē viņā
Un, ja lemts ar tēvu jums
Satikties, tad katrā ziņā
Pasveicini to no mums!
Pasaki, ka brūce mana
Aizdzijusi tiešām gan.
Un ka krietnu dēlu — Janu
Sieva dzemdējusi man.
Zēns ir brašs, to sauc par Janu,
Vectētiņu godinot.
Veikli cērt ar jataganu,
Šaut ar bisi ari prot.
Meita Lizgorā pie vīra
Dzīvo, — nu jau kurais gads.
Tvarks uz kuģiem kalnus svīrē,
Dzīvs vai — uzzināsi pats.
Ceļam dievpalīgu saku!
Nakts ir dzidra, tālo taku
Mēness vizma atrast ļaus;
Izdzerts ir līdz mielēm kauss.
Atdzejojis Eižens Mindenbergs
Sēdēja pie vārtiem Marko Jakubovičs,
Viņam līdzās bija sieva Zoja.
Viņu mazais dēlēns spēlējās uz sliekšņa.
Nāca svešinieks gar viņiem garām.
Bāls viņš bija ļoti, tikko kājas vilka,