Lūdza — dieva dēļ lai padzert dodot.
Zoja cēlās augšā un pēc ūdens gāja,
Atnesusi svešiniekam sniedza.
Svešais krūzi kāri iztukšoja sausu,
Lūk, ko padzēris viņš teica Marko:
«Kas tur kalna kraujā, kur tie kuplie koki?»
Atbildēja Marko Jakubovičs:
«Tur uz kalna kraujas — mūsu dzimtas kapi.»
Svešais garāmgājējs atkal bilda:
«Dodiet man pēc nāves savos kapos vietu!
Gaužām maz man atlicis vairs dzīvot.»
Tad viņš atraisīja vaļā savu jostu,
Parādīdams asiņainu brūci.
«Nu jau trešā diena, kopš zem sirds sev nesu
Basurmana kalto svina lodi.
Kad es miris būsu, aproc manas miesas
Tur, zem vītola uz zaļā kalna,
Un man kapā līdzi ieliec manu šķēpu,
Karavīrs es vienmēr biju drosmīgs.»
Zoja svešinieku balstīja aiz pleciem,
Kamēr Marko apskatīja brūci.
Pēkšņi jaunā Zoja savam vīram teica:
«Palīdzi jel, Marko, nav man spēka,
Nespēju vairs ilgāk noturēt es viesi!»
Marko Jakubovičs redzēja, ka svešais
Viņas rokās nomiris jau bija.
Marko apsegloja savu melno zirgu,
Piesēja pie segliem nomirušo vīru
Un uz kapiem veda svešinieka līķi,
Izraka tur viņam dziļu bedri,
Noskaitīja lūgsnu, apbēra ar smiltīm.
Taču pāris nedēļu pēc bērēm
Marko mazais dēlēns sāka sirgt un izdilt,
Negribēja skriet un rotaļāties,
Augu dienu kunkstot gulēja uz cisām.
Ieradās pie Marko sirmais dziednieks,
Apskatījis bērnu, sacīja viņš tēvam:
— Dēls tavs sasirdzis ar grūtu kaiti;
Vai tu aplūkoji viņa bālo kaklu?
Redz tur mazu, asiņainu brūci —
Tas ir negantnieka vampīra16 , lūk, kodiens!
Dziedniekam pa pēdām ciema ļaudis
Tūdaļ steigšus devās prom uz kapiem kalnā,
Atrakuši svešinieka kapu,
Skatās — nomirušais guļ ar sārtiem vaigiem,
Nagi izauguši tam kā krauklim,
Seju pārklājusi ruda, gara bārda,
Gluži svaigas asinis uz lūpām,
Asinis līdz malām pilda dziļo kapu.
Marko drūmi atvēzēja mietu,
Līķis iekaukdamies izlēca no kapa,
Skriešus bēga prom uz meža pusi,
Ātrāk aizjoņoja viņš par strauju zirgu,
Kuram sānos duras asi pieši,
Krūmi tam zem kājām brīkšķēja un liecās,
Koku zaļie zari zemē krita,
Lūzdami kā salā sastingušas rīkstes.
Dziednieks pagrāba no kapa zemi17
Un ar smiltīm zēnu labi noberzēja,
Un par viņu augu dienu lūdza.
Kad aiz kalniem dzisa sārtā vakarblāzma,
Zoja ierunājās savam vīram:
«Tieši šodien paiet četrpadsmitā diena,
Kopš pie mūsu durvīm mira svešais.»
Pēkšņi iegaudojās suns pie sētas vārtiem,
Durvis pašas vaļā atdarījās,
Saliecies tur iekšā nāca milzis,
Skardamies ar pakausi pie griestiem;
Kājas sakrustojis, atsēdās uz grīdas.
Nekustīgi vērās viņš uz Marko,
Marko nekustīgi vērās milzī,
Sastindzis no viņa baismi ļaunā skata,
Taču dziednieks, noskaitījis lūgsnu,
Zaļam cipreszaram pielaida klāt guni
Un uz milža pusi dūmus pūta.
Pēkšņi sāka drebēt vampīrs tā kā apse,
Izskrējis pa durvīm, projām metās,
It kā vilks viņš būtu, kuru suņi dzenā.
Otrā dienā tajā pašā laikā,
Sunim nikni rejot, durvis atdarījās,
Iekšā nāca nepazīstams cilvēks,
Augumā tas bija tāds kā cara rekrūts.
Atsēdies viņš skatījās uz Marko,
Atkal lūgsnu skaitot, padzina to vecais.
Trešā dienā nāca pundurītis —
Tāds, kas itin viegli spētu jāt uz žurkas,
Tikai acīs tāpat dega Jauna uguns.
Dziednieks trešo reizi projām viņu dzina.
Kopš tās reizes tas vairs nerādījās.
Atdzejojusi Ārija Elksne
«Kas gan ir šie melnkalnieši?»
Bonaparts teic noskaities:
«Ļaunā cilts, kas var tik cieši
Mūsu spēkam pretoties?
Bezkauņas lai sev par bēdām
Pilda manas pavēles:
Dunčus, šautenes uz pēdām
Lai pie manām kājām nes.»
Kājniekus uz mums viņš raida,
Lielgabali seko tiem,
Un ar mamelukiem baida,
Kirasieriem pinkainiem.
Padoties mums nav pa priekam,
Tāds ir melnkalniešu gars!
Kājniekam un zirdziniekam
Klintīs, bedrēs zudīs spars …
Salīdām mēs savās alās,
Viesi nelūgtie lai nāk, —
Lūk, jau viņi kalnu malā
Visu graut un postīt sāk.
*
Soļo viņi aizās cieši,
Pēkšņi samulst! Kas tad tas:
Tur virs viņu galvām tieši
Cepures zib sarkanas.
«Stāt un šaut! Te jātriec lejā
Katram melnkalnietis viens.
Naidniekam nav baiļu sejā,
Žēlots netiks it neviens!»
Nodārd šāvieni, un aši
Cepures no mietiem krīt:
Zemē gulējām mēs paši,
Ko mums krūmos padarīt!
Mūsu zalve krietni sveica
Francūžus. — «Ko te lai zinV»
Izbrīnījušies tie teica.
«Vai tā atbalss?» Velti min!
Viņu pulkvedis ir kritis,
Simts un divdesmit vēl brūk.
Stipri samulsa nu citi,
Kā nu kurais projām mūk.
Kopš tā laika min ar naidu
Franči mūsu brlvkalnus,
Mūsu cepure tos baida,
Nosarkst viņi neviļus.
Atdzejojis
Jānis Sudrabkaļus
Lakstīgala, lakstīgaliņ,
Manu meža mazputniņ!
Manu dziesminiecīt skaļo,
Tev ir allaž trejas dziesmas,
Man ir, nelaimīgam puisim,
Trejas lielum lielas bēdas!
Pati pirmā mana bēda —
Agri lika sievu apņemt;
Bet tā otra mana bēda —
Brašais kumeļš ceļā stāja;
Nu bet trešā mana bēda —