Daiļo jaunuvīti manu
Ļauni ļaudis šķir no manis.
Rociet, ļautiņi, man kapu
Viņā plašā lauka malā
Un tur galvgalī man stādiet
Koši sārtu rožu krūmu,
Bet pie kājām lieciet tecēt
Vēsam avotam no kalna.
Garām staigās daiļas meitas,
Nopīs sevim vainadziņus.
Staigās garām veci ļaudis,
Pasmels dzidru ūdentiņu.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Tie nav divi vilki, kas gravā plēšas, —
Tēvs ar dēlu kalnu alā rājas.
Vecais Petro dēlam dusmīgs pārmet:
«Ļaundaris un dumpinieks tu esi,
Paša dieva negribi vairs bīties!
Kā pret sultānu tu drīksti celties,
Belgradas pašā tev lauzīs sprandu!
Domā, ka tev divas galvas plecos?
Nolādētais, meklē pats sev galu,
Kāpēc visu Serbiju dzen postā?»
Georgijs drūms nikni atcērt tēvam:
«Izkūkojis prātu esi, vecais,
Ka tik stulbas riet tu vari runas!» —
Tikai bargāks kļūst vēl vecais Petro,
Tikai vairāk dēlu rāj un sodās.
Grib viņš pats uz Belgiadu nu doties,
Turkiem izdot dumpinieku dēlu,
Atklāt serbu paslēptuvi kalnos.
Metas viņš no drūmās alas laukā,
Georgijs to steigšus cenšas panākt:
«Atpakaļ, tēvs, atpakaļ jel griezies,
Piedod vārdus negribētos manus!»
Vecais Petro dusmīgāks vēl piedraud:
«Tagad, nelieti, tu dabūsi reiz trūkties!»
Ātri aizsteidzas dēls viņam priekšā,
Līdz pat zemei paklanās un lūdzas.
Vecais Petro nepaskatās pat uz dēlu.
Vēlreiz Georgijs tad viņu panāk.
Satvert mēģina aiz sirmās pīnes.
«Dieva dēj, tēt, atpakaļ tu griezies,
Neizaicini jel likteni pār mani!»
Vecais atgrūž viņu straujās dusmās,
Prom uz Belgradu pa ceļu dodas.
Rūgtām asarām pār vaigiem plūstot,
Georgijs tver pistoli un tēmē —
Kalnos atbalsodamies rīb šāviens.
Iekliedzas un sagrīļojas Petro:
«Palīdzi man, Georgij, es mirstu!»
Un bez elpas nogāžas uz ceļa.
Skriešus steidzas Georgijs uz alu,
Iznāk sirmā māte viņam pretī:
«Saki, dēls, — kas noticis ar tēvu?»
Georgijs bargs atbild savai mātei:
«Apdzēries pēc pusdienām ir vecais,
Nāves miegā guļ viņš ceļa vidu.»18
Nojauš patiesību māte, raudot
Kliedz tā: «Esi nolādēts tu, melnais,
Ja pats savu tēvu nonāvēji!»
No tā laika arī ļaudis visi
Viņu sauc par Melno Georgiju.
Atdzejojis Andrejs Balodis
Dievs, esi Serbijai žēlīgs!
Vilki janičāri mūs plosa!
Galvas nevainīgiem cērt nost,
Mūsu sievas met kaunā un apsmej,
Dēlus aizdzen nebrīves gūstā,
Bet jaunavas izsmieklam atdod,
Liekot dziedāt negoda dziesmas
Un dejot basurmanu priekšā.
Pat vecie ar mums vienis prātis:
Mūs apvaldīt beiguši viņi, —
Ciest ilgāk vairs nespēj tie spaidus.
Bet dziesminieki acīs jau saka:
Cik ilgi ļausieties janičāriem?
Cik ilgi sitienus cietīsiet?
Vai čigāni esat — ne serbi?
Vai arī vecenes un — ne vīri?
Drīzāk pametiet mājas baltās,
Uz Veļiskas aizu nāciet, —
Melns negaiss tur briest pret turkiem,
Tur savus karapulkus pulcē
Sirmais serbs vojevoda Milošs.
Atdzejojis Andrejs Balodis
Vaņa — puisis drosmi vāju,
Arī vientiesis mazliet.
Nācās vakarā uz māju
Tam caur kapsētu reiz iet.
Vaņa, izbailēs vai mirdams,
Tumsā tikko ceļu jauš.
Pēkšņi klausās — kapos dzirdams:
Ņurdēdams kāds kaulu grauž.
Sastingst Vaņa. Sviedriem plūstot,
Domā, šausmu pārņemts viss:
Līķus plosa, kauliem lūstot,
Asinskārais vilkatis.
Tavu postu — kā lai ļauju
Nezvēram šim, sevi plēst!
Glābt var kapu zemes sauja, —
Lūgsnu skaitot, to būs ēst.
Nu — un kā? Ak, muļķu dzimta, —
Liels bij puisim, niknums, kauns:
Kapos suns tur kaulu krimta,
Nevis vilkatis kāds ļauns.
Atdzejojis Andrejs Balodis
Divi ozoliņi auga blakām,
Viņu vidū egle auga smuidra.
Ne jau ozoliņi blakus auga —
Divi brāļi saderībā mita:
Radula un Pāvels bij tiem vārdā,
Un ar viņiem Jeļica — to māsa.
Brāļi mīlēja ar visu sirdi viņu,
Visādu tai sagādāja prieku,
Beidzot nazi dāvināja māsai,
Spals kam sudraba un asmens spoži zeltīts.
Tas nu derdzās jaunai Pāvelienei.
Kļūst uz vīramāšu viņa pikta,
Un reiz Radulienei tā nu saka:
«Svainenīt, tu esi man kā māsai
Vai nav padomā tev zāles tādas,
Kas no brāļiem atsvešina māsu?»
Viņai Raduliene atbild šādi:
«Tu man, svainenīt, tikpat kā māsa.
Zināt nezinu es tādas zāles.
Un — kaut zinājusi — nesacītu tomēr.
Saviem brāļiem ari mīļa biju,
Visādi tie lutināja mani.»
Iet nu Pāveliene vēlāk zirgus dzirdīt
Un tur nokauj vīra zirgu — melni.
Steidz pie vīra tad un viņam saka:
«Sev par nelaimi tu māsu mīli,
Sev par postu dāvanas tai dodi:
Tavu melnīti, lūk, nobendēja viņa.»
Pāvels Je|icu nu sāka bargi tirdīt:
«Kāpēc darīji tik ļaunu darbu, saki!»
Māsa atbild brālim, raudot gauži:
«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru
Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!»
Tobrīd notic brālis māsai mīļai.
Bet tad Pāveliene zaļā dārzā dodas,
Nokauj vanagu tur slepus viņa
Un tad pavēlniekam savam žēli sūdzas:
«Sev par nelaimi tu māsu mīli,
Sev par postu dāvanas tai dodi:
Viņa nodūrusi vanagu, lūk, skaisto.»
Pāvels Jeļicu nu atkal bargi tirda: