Labdienas no manis viņai nes,
Pasaki, ka Janišs karaļdēls
Kaut uz mirkli redzēt viņu vēlas —
Šeit, pie Morāvas, to gaidu es.
Rītu atjāšu pēc atbildes.»
Pēc šīs sarunas tie abi šķirās.
Karaļdēls jau agri bija klāt,
Tikko ausmā rīta krēsla ira;
Pēkšņi viļņos krūtīm atsegtām
Dzelmju valdniece no upes nira,
Sacīdama: «Janiš karaļdēls,
Biji lūdzis tu šo satikšanos;
Runā — ko tev vajag vēl no manis?»
Līdz ko Jeļicu viņš ieraudzīja,
Atkal senās ilgas iekvēlojās,
Sauktin sauc viņš atkal to pie sevis:
«Dārga tu un mīļa man joprojām,
Iznāc brīdi šeit uz zaļā krasta,
Tikpat saldi skūpsti vēl un skauj,
Tikpat cieši sevi mīlēt ļauj.»
Tomēr karaļdēlam nepaklausa
Jeļica, vairs negrib malā doties:
«Es pie tevis, Janiš karaļdēls,
Zaļajā vairs neiziešu krastā.
Saldo skūpstu agrāko vairs nebūs.
Kur gan mīlu agrāko vairs rastu?
Labāk pastāsti man, kā tu dzīvo,
Kā ar mīļo, pārvedi ko mājās, —
Kā ar jauno sievu tagad klājas?»
Atbild skumji Janišs karaļdēls:
«Mēness nobāl tad, kad saule laistās!
Kura sieva mīļoto gan aizstās?»
Atdzejojis Valdis Rūja
«Ko, mans kumeļ, bēdīgs zviedzi,
Ko tu kaklam nolīkt Jauj,
KādēJ krēpes vējiem liedzi,
KādēJ laužņus nekod straujš?
Vai par maz tu manis saudzēts,
Tīrām auzām barots, audzēts,
Seglojums vai skaists nav dots?
Pavadas no zīda vītas,
Siksnu sprādzes apzeltītas,
Kāju kalums sudrabots?»
Klusi zviegdams kumeļš runā:
«Skumjš un bēdīgs esmu gan —
Dzirdu: tālu auļu dunā
Bultas sīc un taures skan;
Tādēļ zviedzu drūmās jausmās,
Ka, pirms nedēļa šī ies,
Liegts jau būs man rītu ausmās
Krāšņiem segliem lepoties;
ienaidnieks driz sprādzes spožās
Stev par laupījumu gūs,
Raus no kājām žiglām, možām
Sudrabkaltos pakavus;
Tādēļ jūtu smeldzi šādu,
Ka uz.spalvas sviedrainās
Drīzi vien viņš tavu ādu
Man par seglu segu klās.»
Atdzejojis Andrejs Balodis
PIEZĪMĒS
1 Fomu I slepus nogalināja viņa abi dēli — Stefans un Radi-
vojs 1460. gadā. Troni uzkāpa Stefans. Radivojs, sašutis par to, ka
brālis sagrābis varu savās rokās, izpauda briesmīgo noslēpumu un
aizbēga uz Turciju pie Muhameda II. Pāvesta legāta sakūdīts, Ste-
fans uzsāka karu pret turkiem. Viņš tika sakauts un bēga uz
Kļučgorodu, kur Muhameds viņu ielenca. Saņemts gūstā, viņš ne-
bija ar mieru pāriet muhamedāņu ticībā, un viņam dzīvam nodī-
rāja ādu.
2 Tā sevi dēvē daži ilīriešu vecticībnieki.
3 Falanga — rungas sitieni pa papēžiem.
4 Radivojs nekad nav ieņēmis šo augsto amatu; un visus ka-
raļa ģimenes locekļus sultāns iznīcināja.
5 Kaftāns — parasta sultānu dāvana.
c Aizkustinošo brājošanās paražu serbi un citi rietumslāvi ap-
svētī ar garīgām ceremonijām.
7 Nav zināms, sakarā ar kādu notikumu šī dziesma sacerēta.
8 Kaujas zaudējums tiek piedēvēts vlahu ienīstajiem dalmā-
ciešiem.
9 Zīdus Turcijas novados mūžīgi vajā un neieredz. Kara laikā
viņiem bija ko turēt gan no musulmaņiem, gan no kristīgajiem.
Viņu liktenis, aizrāda V. Skots, atgādina lidojošo zivju likteni. —
Merimē.
10 Banaluka — Bosnijas pašalika kādreizējā galvaspilsēta.
11 Selihtaīs — šķēpnesis.
12 Krupi visas tautas uzskatīja par indīgu dzīvnieku.
13 Mickevičs šo dziesmu pārtulkoja un izskaistināja.
14 Haiduks — vadonis, priekšnieks. Haidukiem nav pastāvīgas
dzīves vietas, un viņi pārtiek no laupīšanas.
15 Savas Guzlas sākumā Merimē ievietojis ziņas par veco
gusļu spēlētāju Hiacintu Maglanoviču; vai viņš kādreiz ir dzīvo-
jis, nav zināms; bet viņa biogrāfa raksts ir neparasti skaists savas
oriģinalitātes un ticamības dēļ. Merimē grāmata ir liels retums, un
lasītāji, manuprāt, tajā atradīs slāvu dzejnieka dzīves aprakstu.
ĪSS APRAKSTS PAR HIACINTU MAGLANOVIČU
Hiacints Maglanovičs ir vienīgais man zināmais gusļu spēlē-
tājs, kas bija arī dzejnieks; gusļu spēlētāju vairākums tikai at-
kārto vecas dziesmas vai — lielākais — sacer imitācijas, ņemdami
divdesmit vārsmu no vienas balādes, tikpat daudz no kādas citas
un sasaistīdami to visu kopā ar draņķīgām pašdarinātām vārsmām.
Mūsu dzejnieks ir dzimis Zvonigradā, kā viņš pats izteicies
savā balādē «Veliko mežroze». Viņš bija kurpnieka dēls, un viņa
vecāki, šķiet, neko daudz neraizējās par dēla skološanu, jo viņš
neprot ne lasīt, ne rakstīt. Astoņu gadu vecumā viņu nozaga čin-
ženegī jeb čigāni. Šie ļaudis aizveda viņu uz Bosniju, kur iemācīja
viņam savus trikus un bez kādām grūtībām piegrieza viņu isla-
mam, pie kura lielākoties paši piederēja'. Kāds Livno aijans jeb
amatkungs izrāva viņu no čigānu rokām un pieņēma pie sevis
kalpībā, kurā viņš sabija vairākus gadus.
Hiacintam bija piecpadsmit gadu, kad viejlam katoļu mūkam
izdevās viņu atgriezt atpakaļ kristīgajā ticībā, kaut arī mūks