nas ir badojies — tik kāri viņš ēda. Pēc vojevodas ieteikuma es
skubināju viņu uz dzeršanu, un mani draugi, kas, padzirdējuši par
viņa ierašanos, sanāca pie manis, ik brīdi piepildīja viņa glāzi.
Mēs cerējām, ka pēc tam, kad šis ārkārtīgais izsalkums un slāpes
tiks remdētas, mūsu viesis būs ar mieru nodziedāt kādu savu
dziesmu. Bet šis cerības mūs pievīla. Pēkšņi viņš piecēlās lio
galda un, atlaidies uz paklāja pie uguns (tas notika decembrī), ne-
pilnās piecās minūtēs aizmiga, un viņu neparko nevarēja uz-
modināt.
Kādu citu reizi man vairāk laimējās: es viņam devu dzert
tikai tik daudz, lai viņu iedvesmotu, un tad viņš mums nodziedāja
vairākas balādes, kas atrodamas šai krājumā.
Agrāk viņam laikam bijusi ļoti skaista balss, bet toreiz tā bija
mazliet ieplaisājusi. Kad viņš, spēlēdams gusļus, dziedāja, viņa
acis atdzīvojās un sejā radās mežonīga skaistuma izteiksme, ko
tik labprāt savos audeklos mēdz attēlot gleznotāji.
Viņa šķiršanās no manis bija dīvaina: piecas dienas pie ma-
nis nodzīvojis, no rīta viņš kaut kur izgāja, un es velti viņu
izgaidījos līdz vakaram. Uzzināju, ka Zaru viņš pametis un devies
uz mājām; bet tai pašā laikā ievēroju, ka man nozudušas pāris
angļu pistoles, kas pirms viņa steidzīgās aiziešanas bija karājušās
manā istabā. Viņam par godu man jāteic, ka tikpat labi viņš būtu
varējis paņemt līdzi manu naudas maku un zelta pulksteni, kas
bija desmitreiz dārgāks par aiznestajām pistolēm.
1817. gadā es nodzīvoju divas dienas viņa mājās, kur viņš
mani saņēma, izrādīdams ļoti lielu prieku. Viņa sieva un visi
bērni un mazbērni metās man ap kaklu, bet, kad devos no viņa
prom, vecākais dēls nāca man līdzi par pavadoni kalnos, kur mēs
pavadījām vairākas dienas, un man neizdevās viņu pierunāt, lai
viņš pieņem no manis kādu atlīdzību.
16 Vampīri — miroņi, kas nāk ārā no saviem kapiem un sūc
dzīvu cilvēku asinis.
17 Par zālēm pret vampīra kodumu noder zeme, kas ņemta no vampīra kapa.
is Kāda cita teiksma stāsta, ka Georgijs sacījis saviem biedriem: «Mans vecais ir miris; novāciet viņu no ceļa.»
19 So skaisto poēmu esmu paņēmis no Vuka Stefanoviča Serbu dziesmu krājuma.
20 Dziesma par karaļdēlu Janišu oriģinālā ir ļoti gara un sadalīta vairākās daļās. Esmu pārtulkojis tikai pirmo daļu un arī ne gluži visu.
Vai tur redzams sniegs vai balti gulbji?
Sniegs sen būtu izkusis no saules,
Gulbji būtu aizlaidušies projām;
Tas nav sniegs, nav baltspārnaini gulbji,
Tās ir Agas Asan-agas teltis.
Smagi ievainots viņš teltī mokās,
Apmeklēja māte to un māsa,
Tikai sievai kauns bij nākt pie viņa.
Kad mazlietiņ pierimt sāka sāpes,
Pavēlēja Aga savai mīļai:
«Nemeklē vairs mani manā baltā mājā,
Manā baltā mājā, visā manā dzimtā.»
Kuduna ar izmisumu dziļu
Vīra bargos vārdus noklausījās.
izdzirdusi sētā zirgus zviedzam,
Baiļu dzīta, Asan-agas sieva
Gribēja pa logu mesties ārā,
Viņu atturēja divas mīļas meitas:
«Atjēdzies jel, mūsu dārgā māte,
Sētā nezviedz tava vira zirgi,
Ieradies tavs brālis Pintorovičs!»
Atjēdzās tad Asan-agas sieva,
Raudot brālim apķērās ap kaklu:
«Mīļais brāli, kāds man kauns un negods!
Mani projām dzen no pieciem bērniem.»
Atdzejojusi Ārija Elksne
Un manu dienu straumē duļķainajā
Jūt rāmumu, un, duļķēm gulstot, tajā
Uz brīdi pavīd debess zilums tīrs.
Vai ilgs būs miers? Varbūt ir beigušās
Man dzīves vētru, rūgto maldu dienas?
Atdzejojis Paulis Kalva
Ir laiks, mans draugs, ir laiks! pēc miera esmu tvīcis,
Aiz dienas diena trauc, un katra aiznes līdzi
No mūža daļiņu, kaut dzīvot alkstam mēs.
Bet rau — viss pīšļos irst: mums nomirt vajadzēs!
Nav laimes pasaulē, ir miers un brīve toties.
Par tādu likteni sen mēdzu aizsapņoties,
Vergs gurdais, — tiecos sen uz tālu mītni steigt,
Kur gaišus priekus rod, var savu darbu veikt . . .
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Šai ciltī, viņam svešā; ļaunas jūtas
Pret mums viņš neloloja dvēselē;
Mēs viņu mīlējām. Rāms, labvēlīgs
Viņš apmeklēja mūsu sanaksmes.
Ar viņu dalījāmies skaidros sapņos
Un dziesmās (apdāvināts, iedvesmots
No augstienēm viņš raudzījās uz dzīvi).
Nereti runāja par nākamību,
Kad tautas senos strīdus aizmirsīs
Un dižā saimē savienosies. Toreiz
Labprāt mēs klausījāmies dzejniekā.
Uz rietumiem tad ceļā izvadījām
Ar svētību. Par mūsu naidnieku
Nu kļuvis kādreiz miermīlīgais viesis
Un, trakojošam pūlim izdabādams,
Pauž dzejā naidu; dzirdam notālēm
Mēs skanam ļauni dziesminieka balsi,
Mums pazīstamo. .. Dievs, jel atgūt liec
Tu mieru viņa saniknotam garam
Un………..
Atdzejojis VladimiRs Kaijaks
1835
Pāri Ņevai mundri plīvo
Kuģu raibo flagu daudz,
Laivās atskan dziesma brīva,
Airētājus kopā sauc;
Cara nams skan dzīru runās,
Galvai mēle noreibst līdz;
Smagā lielgabalu dunā
Līdz pat grīvai Ņeva trīc.