No briesmu ainas nobijies?
Vai tu jau aizmirsi, kā jājām,
Kā vakar galvas sabradājām
Mēs, degot atriebībā, tiem,
Kas spītē cara likumiem,
Un pakavi kā šķieda paltis,
Kur recēt sāka asins šaltis.
Vai tagad viss tik svešs tev šķiet?
Mans brašais zirgs, uz priekšu, straujais!»
Tad rumaks pavēlniekam ļaujas
Un cauri karātavām iet.
Atdzejojis Paulis Kalva
Tu tīkams modei vieglspārnotai —
Ne francūzis, ne anglis cēls,
Un atkal tavas burvju otas
Ir radīts skaidro mūzu dēls.
Tas es — man nemirstība dota,
Par kapu tagad smej mans tēls.
Kā spogulī es sevi pētu,
Bet spogulis šis glaimot prot.
Tas teic, ka mūžam neiespētu
Es augsto gaumi pazemot,
Ka Parīze un Roma svētā
Var mani tagad apbrīnot.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ņem, Delvig, galvaskausu šo
Kā senču mantojumu savu.
Tev, baron, stāstīšu kaut ko
Par viņa seno gotu slavu.
Šis godāts galvaskauss cikreiz
Ar Bakha tvaikiem svaidīts tika,
Un leišu šķēps ar kādureiz
Tam skaļi iedārdēties lika;
Bet Apolona gaisma tam
Nemūžam paurī neieurbās,
Jo bij viņš plecos baronam,
Lai smadzenes tam segtu skurbās.
Bargs barons Delvigs šis bij vīrs,
Brašs mednieks, glāzes draugs bez n
Bet vasaļiem un viņu sievām
Viņš bija posts un negals tīrs, —
Draugs, tāds bij laikmets nežēlīgais.
Un tavējs sencis cietpaurīgais,
Bez šaubām, blenztu izbrīnā
Uz tevi, redzot mazdēlā
Ne kaujas tērpā ģērbtu vīru:
Ar brillēm un ar zelta liru,
Bez šķēpa, miršu vainagā.
Viņš sen jau, draudzes aktu slejās
Par nomirušu ierakstīts,
Pie saviem senčiem atdusējās,
Zem Rīgas Doma apbedīts;
Bet barons par to nesūdzējās:
Bij mierā ar šo pagrabu,
Ar kapa zīmi feodālo,
Ar mācītāja runu bālo
Un sājo epitāfiju.
Tak mūsu dienās satrauktajās
Nav mirušajiem mierīgs miegs.
Lepns dabas bērns un dievinātājs,
Ar gariem matiem dziesminieks,
Labs kauslis, dziļdomīgs kā rudens,
Matemātiķis, filologs,
Ārsts, ideologs, fiziologs,
Teikt īsi, mūžīgs vācu students
Ar nūju, platā apmetnī,
Ar ūsām, zobos pīpīti,
Bij Rīgā ieradies. Tur sāka
Viņš alu tempt ar lepnu māku,
Pa kneipēm apkārt sāka klīst,
Vai jūrmalā gar krastu klejot,
Par Lothenu, pilns sapņu, dzejot
Un dažreiz skumjās žīdus sist.
Zem restorāna trepēm mita
Viņš vientuļš šaurā ūķītī,
Kur gleznu vietā kārti bij
īss mētelis un cepurīte,
Un rapieris — šis telpas gods;
Uz galda albums piesvltrots,
Bet, tīmekļotā kaktā likti,
Uz grīdas Platons bij ar Fihti
Un dažs labs austrumleksikons —
Šis divkāršs nodarbību klons
Gan pētniekam, gan žurku baram.
Mēs vienu droši sacīt varam:
Tukšs greznums gudrajam šķiet lieks,
Tam bagātība nenāk prātā,
Viņš mierīgs svilpo savā krātā,
Viss liekais viņam — smejams nieks.
Mums zintnieks māca: mērenība
Ir cēlu siržu atspīdums.
Tak studentam tā saimniecībā
Bij kāds jo svarīgs iztrūkums:
Tam bij kāds priekšmets nepieciešams,
Šis priekšmets saucās — ģindenis,
Kurš filozofs nav mīlējis
Šo lietu, tīkamu patiešām,
Kas sirdij tuva, prātam der?
Bet kur lai ģindeni viņš ķer?
Reiz skatās: ķesteris tur dzer!
Ar to nu viņam jāsaietas
Pēc sava rakstura un vietas,
Spriež students, tāds var noderēt.
Viņš iepazīties steidz, un raugi —
Pēc brīža tie jau blakus sēd
Un vēl pēc brīža ir jau draugi,
Un drīz vien mūsu sapņotājs
Pie alus glāzes putotās
Tam savas bēdas izsūdzēja
Un teica: «Mīļais draugs, vai tev,
Kad atliek stunda pavaļēja,
Nav iespējams ņemt līdzi sev
Un ievest mani akmens teltī,
Kur tik daudz skeletu guļ velti,
Un kādu no tiem palīdzēt
Man no šīm velvēm izšķūrēt?
Tev zvēru pie Aīda dzīlēm,
Šī piemiņa no drauga mīļā
Līdz dzīves stundai pēdējai
Būs rota manai istabai.»
Mēms ķesteris aiz pārsteiguma.
«Kas tev nāk prātā? Pasaulīti
Lauzt kapu miera svinīgumu,
Vērt svēto līķu patvērumu
Un vienu no tiem nolaupīt!
Un to lai es? … Es — apsargātājs!
Ko pēc tam līķi nesacīs?»
Tak alus — baiļu klīdinātājs
Un sirdsapziņas midzinātājs
Bij beidzot šaubas uzveicis …
«Nu, lai ir tā!» Un, vārdu dodams,
Viņš apsolās — pret nakti, protams,
Būt gatavs. Laiks tiek norunāts,
Un šķīrās tie.
Nakts dienu māc.
Klāt tumsa. Pledā ietīstljies,
Pie slēgtas kapu galerijas
Stāv mūsu students slavenais
Un ķesteris stāv grēcīgais,
Spert gatavs soli liktenīgo.
Tam rokā patumšs lukturs spīgo.
Klau, noskrapšķ aizslēgs rūsošais,
Smilkst spalgi durvis nodevīgās,
Un varoņpāris pārdrošais
Kāpj kapu ejās senlaicīgās.
'Zem akmens griestiem spriešļotiem,
Kas lukturgaismā blāv virs tiem,
Tie soļo. Gaismas izbiedēta,
Kā dziļu bezdibeņu vēda
Tiem pretī kapu atbalss dun.
Gar sienām zārkos līķi trun;
Vīd bruņas, vairogi un kroņi,
Šie lepnie trūdu pavadoņi
Uz nemošanos migušiem,
Šeit dusošajiem baroniem . ..
Es nekādā ziņā neuzdrošinātos šai poētiskajā mirklī atmest ilūziju, ja tavs sencis, kura zārks pirmais pagadījās pa rokai studentam, būtu iedomājies parādīt pretestību, saķerot studentu aiz apkakles vai padraudot tam ar kaula dūri, vai kaut kā citādi izpaužot savu nepatiku; diemžēl nolaupīšana noritēja gluži mierīgā garā. Students sadalīja baronu gabalos un sastūķēja viņa kaulus sev kabatās. Pārnācis mājās, viņš ļoti prasmīgi sasaistīja ar iil;iepli tos atkal kopā, tādējādi pagatavodams sev pavisam pieklājīgu ģindeni. Taču tenkas par barona kaulu pārvietošanos no pagraba uz restorāna patrepi drīz vien izplatījās pa pilsētu. Noziedzīgais ķesteris zaudēja savu vietu, bet students bija spiests bēgt no Rīgas, un, tā kā apstākļi neatļāva viņam paņemt līdzi savu nakamo, tad viņš sadalīja baronu atkal gabalos un izdāļāja gabalus saviem draugiem. Augstdzimušo kaulu lielākā tiesa tika aptieķniekam. Mans paziņa Vulfs saņēma dāvanā galvaskausu un turēja tajā tabaku. Viņš pastāstīja man galvaskausa vēsturi un, zinādams, cik tu man mīļš, atdeva man šo vienu no to cilvēku galvaskausiem, kuriem esmu pateicību parādā par tavu esību.