Tu mani vajā, valdniec nežēlīgā,
Kas pieticību nīst un laupa miegu? .. .
Ko darīju, kad bagāts biju es,
To pieminēt patlaban nav man nodoms:
Mums klusējot ir jāveic labie darbi.
Par to vairs nepienākas vārdus šķiest.
Šeit domām ceru jaunu spēku rast
Un jūtu — mani nepazudinās
Pavisam liktenis.
A'dzejojis Vladimirs Kai/akn
Pēc latīņu parauga
Jau tevi māca mūža miegs,
Tu skumji vēries draugos savos,
Un nāve, jaunais bagātniek,
Jau klauvēja pie durvīm tavām;
No rīta ieradusies šeit,
Kā augļotājs, kas naudu devis,
Tā gaidīja, kad tiks pie tevis,
Lai līdzi viņai ej.
Bij tavās telpās kluss un tumšs,
Vien ārsti drūmi sarunājās,
Bij sejās redzams mulsums skumjš
Gan mīļākām, gan kalpotājiem.
Un vergi smagi nopūtās,
Par tevi dievu aizlūgdami,
Jo, kas gan zin, kā ies šai namā,
Kad tevi smiltis klās.
Bet tikmēr jaunais mantinieks,
Kā krauklis, jaušot līķa smaku,
Aiz satraukuma bāls kā sniegs
Tev domās kapa bedri raka,
Jau noplēsts bija zīmogs tavs
Un viņējais it visur uztriepts,
Un, skatīdamies zelta lustrās,
Viņš saimnieks jutās jau.
Viņš domāja: «Nu augstmaņiem
Man bērnus nevajadzēs audzēt,
Pats tagad būšu līdzīgs tiem,
Būs mantas pagrabos man kaudzēm;
Nu godīgs kļūšu arī es
Un neslēpšu no sievas algu,
Un nezagšu no kroņa malkas
Es vairs ne pagales.»
Tu augšāmcēlies. Draugu bars
Ap tevi smej un čalo modri,
Un tavi vergi šovakar
Aiz prieka skūpstās viens ar otru;
Tik laimīgs ārsts nav bijis sen,
Vien zārcinieks ir mazliet bēdīgs,
Un pārvaldnieks uz karstām pēdām
Prom mantinieku dzen.
Un dzīvi baudīt vari tu
Ar visiem daudzveidīgiem priekiem,
Vien glabā dārgo dāvanu
Un nešķied savas dienas velti.
Liec lietā tās; laiks projām plūst,
Vairs nevilcinies — daiļu sievu
Sev beidzot izvēlies, un dievi
Tad dāsni svētīs jūs.
Atdzejojusi Ārija Elksne
«Siev! Kas tie par zābakiem?» —
«Plencis tāds! Ko sadomājis!
Zābaki! Liec mieru tiem!
Akls, vai? Ko dzer tik traki!
Tie tak spaiņi…» — «Ko tu saki?
Daudz kas mūžā redzēts jau,
Bet nu tas vēl redzēts nav,
Ka pie spaiņiem akurāt
Būtu vara pieši klāt.»
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
1 83 6
Tev — varonim, tev — dziesminiekam!
Nav liktenis man lēmis prieku
Ar ugunīgu rumaku
Traukt līdz, kad kauja brāzies tu.
Uz Pegaza vien jājis es,
Un Parnass licis valkāt man
Šīs vecmodīgās zīmotnes.
Bet šajā ziņā arīdzan
Man tavā priekšā jāliec piere,
Mans tēvs tu un mans komandieris.
Te Pugačovs mans — tūdaļ jūtams:
Viņš pārgalvis un kazaks sīksts!
Tev priekšpulkā patiesi būtu
Tāds apakšvirsnieks noderīgs.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Priecīgs un skumju pilns, tēlniek, es ieeju darbnīcā tavā:
Ģipsim tu domāt te liec, marmors tev paklausīgs tiek,
Varoņu daudz tev un dievu! Lūk, Zevs kur,
kas pērkoņus svaida;
Lūk, kā caur pieri tur glūn satīrs un stabuli pūš;
Lūk, kur ir Barklajs, kas sāka, Kutuzovs, kas pabeidza cīņu;
Ideāls — Apolons tur, skumjas kā Niobe te. ..
Priecīgs es esmu! Un tomēr, kad klīstu starp klusajiem
dieviem,
Sēras sāk sirdi man spiest: Delviga labā vairs nav;
Mākslas un daiļuma draugs nu jau atdusas tumšajā kapā.
Kā tevi apskautu viņš, cik lepns viņš būtu uz tevi.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Nav lielas vērtības šīm skaļām tiesībām,
Kaut arī galva reibst ne viena vien no tām;
Es tomēr nekurnu par dievu augsto prātu,
Kas nevēlēja man, pret nodokļiem lai stātu,
Vai liedza valdniekiem uz kariem pulkus post;
Maz bēdu man par to, vai brīvi laikrakstos
Var muļķus izāzēt, vai cenzūra it skarba
Liedz pļāpām žurnālos veikt savu posta darbu,
Jo tas it viss ir vārdi, vārdi, vārdi vien\ —
Nē, citas tiesības man allaž domas sien;
Un cita — labāka man vajadzīga brīve:
Vai caram pakļauta vai tautai mūsu dzīve —
Vai nav vienalga mums? Lai dievs ar tiem.
Nekam
Nedz lūgt, nedz zemoties; vien sev lai kalpojam
Un izdabājam sev; lai varas priekšā akli
Nav jāliec goda prāts un nodomi, un kakli;
Just, brīvi, klaiņojot, kur paša sirdij tīk,
Kāds daiļums dabai dots, kāds skaistums dievišķīgs.
Vien iedvesmas un dižas mākslas priekšā liekties,
Sai kaislei atdoties un mūžam pēc tās tiekties,
Lūk, laime, tiesības! .. .
Atdzejojis Harijs Skuja
1 Hamlets (Pušk. piezīme).
Un kapos ieeju, kur krusti, kapenes,
Kur, lēni satrūdot, te nomirušie atdus,
Kas galvaspilsētā reiz mita ilgus gadus
Un tagad purvājā ir saspiesti šā tā —
Kā viesi badīgi pie galda trūcīgā;
Te kupčiem, ierēdņiem gan mauzoleji stalti,
Bez gaumes cirsti tie, par lētu naudu kalti,
Un visur dzejolī vai prozā vēstījums,
Kāds tituls nelaiķim, ko zaudēt nācies mums;
Pēc vecā ragneša skumst atraitne it glīta;
Te urna atlauzta vai zagļu nolaupīta,
Te bedres vaļējas jau vietām izraktas,
Tās iemītniekus cer jau rītdien jaunus rast, —
No tā, ko redzu es, tāds nemiers manī rodas,
Ka grūtsirdībai vien un dusmām jāpadodas.