Nu, Delvig, galvaskausu šo
Nem sev kā senču mantojumu.
Tu viņu skaisti ietvaro
Ar pieklājīgu apkalumu.
Lai kapu dāvana tev kļūst
Par sirdi spirdzinošu prieku
Un dzirkstošs vīns no viņa plūst!
Līdz ar Korsara dziesminieku
To savās dzīrēs cilāt trauc,
Ar seno skandināvu tīksmi
Valhallas garus ciemā sauc
Vai tā kā Hamlets — Baratinskis
Uz viņu savus sapņus vērs:
Ar filozofa skatu svērts,
Šis nedzīvs dzīves sludinātājs
Kā dziļu runu līdzrunātājs
Ir allaž dzīvas galvas vērts.
Atdzejojis Kārlis Strāls
Cik cildens viesu pulkā spožā
Stāj caru priekšā dziesminieks,
Tā varā asaras un prieks,
Tā vārdos patiesība možā.
Pie galda lielmaņus viņš vēro
Un viņu uzpūtību mēro.
Pēc īstas slavas ilgojas
Viņš, kuplinādams dzīres šās.
Bet tajā pašā laikā tauta,
Kur žogs un melnais lievenis,
Prom sargu gaiņāta un rauta,
Dzird dziesminieku iztālis.
Atdzejojis Andrejs Balodis
1827. GADA 19. OKTOBRI
Lai dievs stāv klāt, ak draugi, jums,
Kad rūpes spiež, kad caram dienat,
Gan dzīrojot, gan tajā dienā,
Kad veras mīlas noslēpums!
Lai dievs stāv klāt, ak draugi, jums,
Kad vētra krāc, māc bēdas sūras,
Kad svešā malā jūs vai jūrā,
Kad zemes dzīles apkārt tumst!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kur uz krastu traukt un gulgot
Jūras viļņi nepārstāj,
Tur, kur mēness liegāk spulgo,
Silta migla klintis klāj,
Harēmos kur dienas laiskas
Musulmaņi baudīt prot,
Pieglaudās man burve draiska,
Talismanu dāvinot.
Teica glāstot burve jaunā:
«Paglabā to, mīļais mans, —
Sargās tevi stundā ļaunā
Mīlas dotais talismans.
Tas gan neliks rētām sadzīt,
Nedz no nāves izglābt spēs,
Briesmas kliedēt, vētras padzīt,
Kaites novērst nevarēs.
Nav šim talismanam spēju
Atklāt mantas paslēptās,
Muhameda piekritējus
Pakļaut nepalīdzēs tas;
Prom no dienvidzemes svešās
Tevi nenesīs tūlīt
Turp, kur sniega klaji plešas
Un kur tavi draugi mīt.. .
Bet, ja tevi acis citas
Mulsinātu, apburtu,
Nemīlot ja noskūpstītu
Citas lūpas naktī tu —
Lai nemūžam mani nevil,
Neaizmirsti, mīļais mans,
Glābs no nodevības tevi
Manis dotais talismans.»
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
* * *
Dzelmenis dziļš
Rāmi dus.
Cilvēks gudrs —
Allaž kluss.
Atdzejojis
Jāzeps Osmanis
Ai pavasari, mīlas laiks,
Cik man ar tevi tikties grūti,
Kāds mocošs satraukums plēš krūtis,
Kāds asinīs mīt nemiers baigs .. .
Cik svešas sirdij maigās jūtas . ..
Un viss, kas līksmojas un mirdz,
Šķiet tikai garlaicīga kļūda.
Kaut atkal sniegputenis būtu
Un gara, melna ziemas nakts!
Atdzejojusi Ārija Elksne
1 8 2 8
DRAUGIEM
Nē, ne jau lišķība tā ir,
Ja caru brīvi dziesmā sveicu.
Es droši savas jūtas teicu,
Kas plūst no neviltotas sirds.
Man viņu iemīlēt bij ļauts,
Jo gudri izmanto viņš varu
Un Krievzemi no snaudas sauc
Uz darbu, cerībām un karu.
Viņš jauns un straujš, bet tomēr prot
Būt mērens patvaldnieka godā;
Pat to, kas šodien nolemts sodam,
Rīt slepus steidz viņš apžēlot.
Es trimdā dienas vadīju
Un cietu atšķirtības mokas,
Bet pastiepa viņš savu roku —
Un, raug, es jūsu pulkā nu.
Viņš ciena mani dzejas dvesmu,
Viņš neliedz domu spārnus plest.
Vai tāpēc liekuļotājs esmu,
Ja dziedu viņam slavu es?
Vai lišķis es? Nē, lišķis glums
Krāj negaisus pār dižo galvu,
No visām cara balvām mums
Viņš aizliegs žēlastības balvu.
Viņš kūdīs: tauta nav tev draugs,
Būs nomākt dabas balsi biklo!
Viņš kūdīs: dumpība kā raugs
Rūgst skolās, samaitājot tiklos.
Posts zemei, kurā pulcēts tiek
Zems vergs un lišķis troņa pusē,
Bet mūzu svaidīts dziesminieks
Stāv, acis nodūris, un klusē.
Atdzejojis Paulis Kalva
Ak vai! Sl mīlas atzīšanās,
Viss tajā nepilnīgs un sīks,
Ar prozu, kurā seklums manāms,
Tās pļāpīgums tev apnicīgs.
Bet Apolonu godkārīgo
Tev patīk uzklausīt labprāt,
Ja vārdi melodiski līgo,