Kas vēro, greizsirdībā drebot,
Kā, citu minot, skats tev mirdz.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Atkal mākonis tumst draudīgs
Man pār galvu debesis;
Liktenis mans ļauns un skaudīgs
Jaunu likstu sola drīz …
Vai gan nicināt es spēšu
Likteni joprojām tā,
Lepni visu izturēšu
Nelokāms kā jaunībā?
Vienaldzīgi vētru gaidu,
Dzīves trauksmes gurdināts:
Varbūt vēlreiz laime smaida
Izglābties un ostā stāt..,
Tomēr jaušu — stundu bargo
Nenovērst, mēs šķirsimies,
Tāpēc, eņģeli mans dārgais,
Steidzu vēl tev roku spiest.
Labā, gaišā, tagad klusi
Sveiku vārdus saki tu,
Maigās acis nolaidusi,
Skumdama, ka aizeju;
Atmiņas par tevi skaistās
Dvēselei liks spēku rast,
Jauno dienu drosmi aizstās,
Lepnumu un cerības.
Atdzejojis
Vladimirs Katlaks
Klaigādami pilnā rīklē,
Bērni tēvu meklēt skrien:
«Tēti, tēt! ar mūsu tikliem
Izvilkts mironis, nudien.» —
«Ko nu melšat skaidrus niekus,»
Zemnieks ņemas bērnus rāt,
«Ak tu tavus palaidniekus!
Kur nu mironis, vai prāts!
Sabrauks tiesas, sāksies tracis,
Prašņās, tirdīs — kas un kur;
Būs vien jāiet uzmest acis,
Sieva, padod vamzi šur …
Kur tas beigtais, rādiet žigli!» —
«Ekur, tēti, paveries!»
Krasta smiltīs slapji tīkli,
Tajos slīkonis — paties.
Sazilējis jau pagalam,
Uzpūsts, pretīgs .. . Kas viņš tāds
Nelaimnieks, kas viļņos galu
Sameklējis tīšuprāt,
Zvejnieks, vētras laikā slīcis,
Puisis, aplam piedzēries,
Tūļīgs tirgonis, kas ticis
Aplaupīts un dzelmē sviests, —
Kas gan daļas zemnieciņam?
Paglūn apkārt steidzīgi,
Sagrābj līķi, upē viņu
Velk aiz kājām veicīgi,
Vēl ar irkļa galu pastumj;
Tālāk, žiglas straumes nests,
Aizpeld slīkonis, lai rastu
Atdusu un kapenes.
Šūpojamies viļņu galos
It kā dzīvu viņu vied;
Brīdi raudzījies no malas,
Mūsu zemnieks projām iet.
«Kverpji, līdzi man, ko gaidiet!
Katram jums pa veģim tiks.
Tikai mutes nepalaidiet,
Tad būs sukas tā kā likts.»
Naktī vējš sāk blāzmot klajā,
Upe viļņus krastā dzen.
Istabiņā dūmainajā
Apdziest skals. Guļ bērni sen,
Sieva guļ. Bet laisties snaudā
Vīram nenesas vēl prāts;
Te — viņš dzird caur vētras gaudām:
Sāk pie loga klauvēt kāds.
«Kas tur ir?» — «Laid iekšā, klausies!»
«Nu, kas tev gan lēcies tur,
Ko tu, Kain, pa nakti dauzies,
Kādi jodi dzina šur?
Lai nu vēl ar tevi mokos
Tādā šaurībā, ka posts!»
Zemnieks laiski paver logu,
Pavīd mēness mākoņos.
Kas tad tas — kails cilvēks laukā:
Acis, plati ieplestās,
Nedzīvas un blāvas raugās,
Un no bārdas ūdens 1ās,
Rokas stingi nokarājas,
Miesas gluži stīvas šķiet,
Spīlēm iekniebušies tajās
Melni vēži dažuviet.
Zemnieks logu aizcērt spēji,
Pazīdams, kas viesis šis.
«Kaut tu būtu izčibējis!»
Nočukst, bailēs pamiris.
Sajūk domas, nomāc šausmas,
Vārdzinot kā drudzis grūts.
Dzird viņš klauvējam līdz ausmai
Gan pie vārtiem, gan pie rūts.
Valodas klīst apkārt baigas:
Katru gadu vēl pēc tam
Zemnieks zināmajā laikā
Gaida viesi atnākam.
Todien plosās vējš kopš rīta,
Naktī vētra krāc un dūc,
Klauvē slīkonis bez mitas
Gan pie vārtiem, gan pie rūts.
Atdzejojusi Miidza Dendrupe
Krauklis krauklim skaļi krauc:
«Kraukli, mums ir viena bēda —
Kur gan pusdienas lai ēdam?»
Krauklis krauklim atkrauc tā:
«Pusdienosim atmatā,
Zinu — tur, zem vītolkoka,
Zālē spēkavīrs guļ nokauts.
Kas un kāpēc nokāvis,
Zināms vanagam tas viss
Un vēl ķēvei rikšotājai,
Un vēl jaunai sievai mājās.
Vanags birzī ielaidās,
Ķēvi tagad naidnieks jās,
Sieva mīļo gaida sētā,
Dzīvo — ne jau nogalēto.»
Atdzejojis Vladimirs Kuijaks
* * *
Gars bez brīves, izskats stalts,
Debess bāli zaļganīgā,
Skumjas, aukstums, granīts salts, —
Tomēr sirds man tevi žēlo,
Jo te reizēm pastaigā
Redzu kājiņu es cēlo,
Vijas cirta zeltainā.
Atdzejojusi Elīna Zālīte
Un lauru lapās lāses viz,
Ar vārsmu pērlēm senās dienās
Ir hanus dzejnieks priecējis.
Uz skaļo svētku līksmes stīgas
Ar veiklu roku vēra tas
Gan glaimu krelles caurspīdīgās,
Gan smagās zelta gudrības.
Bij Krimai mīļi Sādi dēli,
Un tālab nebrīnieties vis,
Ka dziesminieks ar savu kvēli
Bahčisaraju apbūris.
Viņš nostāstus un teiksmas klāja
Kā Erevānas paklājus
Un hanu dzīres kuplināja,
Lai viesus nemāc drūmums kluss.
Un tomēr austrumnieku dzejā,
Lai cik tā daiļrunīga šķiet,
Mēs tādu spēku neuzejam,
Ar kādu sirdis prot mums siet
Tas spārnotais un gudrais dzejnieks,
Ko izauklējis teiksmu krasts,
Kur vīri briesmām acīs smejas
Un sievas zied kā hūrijas.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Kur tuksnesis snauž kails un liess,
Aug ančars smiltis kaistošajās,
Kā sargkareivis nostājies —
Drūms, bargs un vientuļš zemes klajā.
No stepes, kura slāpēs tvīkst,