Tas dzimis dusmu dienas bulā,
Ir dzirdīts sakņu vijums sīksts
Un zari tam ar indes sulām.
No nāveskoka inde lās,
Caur mizu spiežas, tveicē kūstot,
Un sarec vēsās naktsstundās,
Par caurspīdīgiem sveķiem kļūstot.
Ne tīģeris šurp atklaiņo,
Ne putnu mana atlidojam,
Vien smilšu vētra brāž ap to,
Tad trauc jau nāvējoša projām.
Ja lietus nolīst kādudien,
Pa lapām ritot, lāses gausās
Ar indi pieriet ātri vien,
Pil sazaļotas smiltīs sausās.
Bet cilvēks lika cilvēkam,
Lai atnes viņam nāveszāles;
Kalps, tūdaļ paklausīdams tam,
Viens devās tuksnesīgā tālē.
Kad atgriezās viņš citurīt
Ar indīgajiem sveķiem plaukstās,
Pār viņa pieri sāka līt
Jau nāves sviedru šaltis aukstās;
Tad nespēks lika smiltīs krist
Pie telts, kur viņu ēna klāja.
Drīz nabags vergs bij nomiris
Pie nežēlīgā kunga kājām.
Bet valdnieks varenais pēc tam
Mērkt indē bultas pavēlēja,
Pār robežām tās raidīdams,
Viņš kaimiņzemēs nāvi sēja.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Gan alkaini, gan neticīgi
Uz taviem ziediem skatos es.
Kam, bargais stoiķi, nebūs tīkams
Tāds sveiciens, kuru daiļums nes?
Gan lepojos ar tiem, gan bīstos;
Tavs puķēs slēptais pārmetums
Man tomēr atminams nav īsti.
Vai tiešām vērts tev dusmās tumst?
Ai, kādas mokas izciest nāktos
Tam ķengātājam, kas jebkad
Melst nodevīgas runas sāktu
Par dzimumu, kam kalpo pats!
Ar mīlu urdošu un grūtu
Uz mūžu tiktu sodīts tas,
Bet tu kā pierādījums būtu,
Cik viņa nievas aplamas.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Zieds sakaltis, kam smarža gaisa,
Te aizmirsts vecā grāmatā,
Kam pēkšņi minējumus raisi
Un dvēselei liec sapņot tā?
Teic — kur un kādā pavasarī
Tev bija plaukt? Kāpēc tu lauzts?
Vai roku atcerēties vari,
Starp lappusēm kas lika snaust?
Lai satikšanos pieminētu
Vai šķiršanos, par ko sirds skumst;
Vai vienatnības mirkli svētu,
Kur klusē lauks un meži tumst?
Vai ir vēl dzīvi viņš un viņa,
Vai varbūt ceļš līdz galam iets?
Un novīluši tie bez miņas
Kā šeit šis dīvais, svešais zieds?
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Mans zirgs, no jauna apkalts, trauc!
Kā noskan zeme, ledū kaltā,
Kad pakavi tai pāri klaudz!
Cik krievu dabai tomēr vēlīgs
Šis rudens saltums spirdzinošs,
Kad vaigs, ko skāris aukstums dzēlīgs,
Kā rozes kvēlo sārti košs.
Jau skumīgs mežs, un vītums zālē,
Līdz diena aust, to vakars dzēš,
Kā ceļnieks vēls, kas devies tālē,
Pie loga dauzās rudens vējš …
Atdzejojis Imants Lasmanis
' Kāds biju agrāk es, tāds esmu tagad (Franču vai.).
Kāds biju agrāk jau, tāds esmu tagad es:
Gan bezrūpīgs, gan gatavs iemīlēties es.
Kā varu skaistumu ar vēsu prātu mērot,
Bez bikla maiguma, bez satraukuma vērot?
Vai reti gadījies man mīlas indi dzert,
Vai pirmo reizi es kā vanags tīklos tverts,
Ko gudrā Kiprīda man vienmēr ceļā stāda?
Kaut simtreiz pievīlies, bet nenāku pie prāta,
Un jaunus elkus, draugi, pielūgt eju es …
Atdzejojis Jānis Plolnieks
d Z E J N I E K S UN PŪLIS
Pie savas liras iedvesmīgās
Ar roku dzejnieks pieskārās,
Bet pūlis, tumsībā kas slīga,
Vien truli vērās liras stīgās
Un nesaprata skaņas tās.
Un stulbais pūlis sprieda gausi:
«Kāpēc tik skanīgi viņš dzied,
Mums velti piepūlēdams ausis?
Uz kādu mērķi liek viņš iet?
Ko māca mums? Kam satrauc dzirdi?
Kam saviļņo un moka sirdis
Kā burvis lepns, augstprātīgs?
Kā vējš skan viņa dziesma brīvi,
Kā vējš tā neapaugļo dzīvi, —
Kāds labums mums še ilgāk nīkt?»
Kam, trulais pūli, šurpu nāc?
Tu rūpju kalps, tev verga prāts!
1 Ejiet pie malas, nesaprašas! (Latiņu vai.)
Man tavi zaimi nepieskaras,
Tu zemes tārps, ne debess dēls,
Pat Belvederas svētais tēls
Tev vērtējams pēc viņa svara.
Kam derīgs tas? — sev prasi tu.
Bet tēls šis — dievs! Te runas liekas,
Tev māla pods daudz dārgāks liekas,
Jo tajā vāri barību.
Nē, ja tu debess sūtīts esi,
Tad veltes, ko sev līdzi nesi,
Par labu mums tev vajag dot
Un brāļu sirdis izlabot.
Mēs viltīgi un garā sīki,
Mēs Jauni, skopi, nekaunīgi,
Mums siržu vietā akmens dots,
Mums patīk tenkot, apmelot.
Daudz netikumu nesam sevī:
Tu vari, mīlot tuvāko,
Mums droši mācīt visu ko,
Mēs varam paklausīties tevī.
Prom vācieties — nekādas daļas
Nav īstam dzejniekam par jums!
Jums izvirst ļauta brīva vaļa,
Jūs glābt — nav liras uzdevums.
Jūs — trūdi, kuri zārku gaida,
Un jūsu mujķībai un naidam
Der cietumi un pātagas,
Un bendes cirvis baigi ass.
Nu diezgan runāts, vergu varza,
No ielām jūsu sakņu dārzā
Sviež mēslus — derīgs paradums!
Bet vai gan priesteri, kas svēti,
Kas pašas debess izredzēti,
Tie slotu rokās ņem pie jums?
Ne ikdienai, kas virsū mācas,
Ne cīņām — kāds mums prieks par tām! —
Mēs iedvesmai virs zemes nācām