Выбрать главу

Un saldām dziesmām, lūgšanām.

Atdzejojis Tālivaldis Brička

1829

KAUKAZS

Ir Kaukāzs zem manis. Kur augstienes spīd,

Es nostājos sniegā pie stāvākās kraujas,

Un ērglis no tālīnas virsotnes raujas

Uz augšu un nekustīgs blakus man slīd,

No šejienes redzu, kā avoti brāžas,

Kā draudīgas lavīnas pirmoreiz gāžas.

Zem kājām slīd mākonis lēnīgs un gauss,

Un ūdeņu kritumi cauri tam ve]as,

Kā atsegtas milzīgas klintis te ceļas,

Bet zemāk zeļ sūna un krūmājs aug sauss,

Vēl tālāk stāv birzis kā mājokļi zaļi,

Tur aizauļo brieži un putni dzied skaļi.

Kā ligzdas tur cilvēki mītnes sev slej,

Iet avju bars lodāt pa kraujām un gravām,

Gans aizdzen tās lejup uz priecīgām pļavām.

Un ēnainos krastos tur Aragva skrej.

Bet aizās sev nabaga jātnieks rod mājas,

Kur Tereka — mežone līksmo bez stājas.

Kā zvērēns jauns viņa tur lēkdama kauc, —

Kā zvērs, kas redz ēsmu no dzelžainā krāta,

Pret klintīm tā laužas kā dusmās bez sāta,

Vien akmeņus laizīt tās vilnim ir Jauts!

Viss velti! Ne ēsmu, ne prieku tai baudīt —

Visapkārt žņaudz mēmi to klintāju draudi.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

S Ļ U D O N I S

Pret klinšu šķautnēm sviezdamies

Šņāc trakie viļņi šķiezdamies,

Kliedz gaisā ērgļi griezdamies,

Mežs miglā slīd,

Bet, miglai cauri spiezdamies,

Balts kalnājs spīd.

Reiz šļūdonis tur sāka augt,

Uz leju slīdot, sniegu jaukt

Un traukdamies kā aukā kaukt —

Un klintsaizās,

Kur Terekai var teku raukt,

Tas nogāzās.

Kā šaubās, kur nu skriet, ko sākt,

Sāk Tereka jau rāmāk šņākt,

Bet kas var kalnu straumes mākt:

Tās sniegu grauž …

Tā skrien pār krastiem viļņus šļākt

Un ceļu lauž.

Bet šļūdonis, kaut plūdu rauts,

Guļ klinšu spraugā nesagrauts;

Drīz Tereka zem gāles kauc

Un jautri plūst,

Un putās straujos viļņus jauc,

Un lejā grūst.

Un bij kā tilts pār upi mests:

Tur tika jātnieks pāri nests,

Tur kamielis ar mantām vests,

Tur vērsis iet,

Kur tagad miglas auts vien plests

Un vējš var skriet.

Atdzejojis Kārlis Krūza

KLOSTERIS UZ KAZBEKA

Pār kalnu saimi augstākais

Stāv Kazbeks valdonīgi skaists

Zem stariem mūžīgiem un tāliem.

Un klosteris aiz mākoņvāliem

Kā šķirsts, kas debessjūrā rasts,

Tur pāri kalnājiem peld bāliem.

Ak senilgotais, tālais krasts!

No tumšās aizas atvadoties,

Turp vēlos augšup brīvē kļūt

Un klusā mākoņcellē doties,

Lai varu dievam blakus būt! . . .

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

DELIBAŠS

Abās nometnēs redz ļaudis:

Pakalnā, kur troksnis ašs,

Kazakiem pa priekšu šaudās

Pārgalvīgais delibašs.

Delibaš! mazlietiņ rāmāk •—

Nāve tuvu, piesargies!

Joks var nobeigties ar «āmen» —

Var uz piķa uzdurties.

Kazaciņ, brāl! nelien kaujā —

Delibašam cirtiens drošs,

Nošņāps viņš tev galvu straujo,

Kas vēl turas kamiešos!

Traucas, kliedz, un — galu galā —

Paskatieties! Gatavs jau:

Delibašs ir piķa galā,

Kazakam vairs galvas nav.

.AJdze/o//s Jāzeps Osmon/s

Pār kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas,

Aragva, tumsā šalcot, neviz.

Tik skumji man un viegli: gaišs ir mirklis tas,

Kad manas skumjas pilnas tevis,

Tik tevis, tevis vien … Gaist bēda ienīstā,

Kas mocītu, kas satraukt spētu;

Sirds atkal deg un mīl, jo tagad saprot tā,

Ka nemīlēt vairs nevarētu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

NO HAFIZA

(Nometne pie E i i r a t a s)

Nedzenies pēc slavas karā —

Pārāk maigs ir skaistums tavs!

Neej cīnītāju barā

Asiņainus šķēpus lauzt.

Zinu: nāve ies tev secen.

Redzot, kāds tev skaistums dots,

Azrails pār tevi necels

Roku, daili saudzējot.

Bet uz mūžu kaujas laukos,

Bīstos, pazaudēsi tu

Savu bezrūpību jauko,

Valdzinošo biklumu.

Atdzejojusi Vizma Selševlca

DONA

Cauri plašiem laukiem, pļavām

Spoža, Dona, plūsti tu!

Es no tāliem dēliem taviem

Sveicienus tev atvedu.

Tālu daudzināt kā māsu

Kluso Donu upes steidz;

Araksa, kam dzidra krāsa,

Eifrata tev sveikas teic.

Vajāšanas atelsdamies,

Dzimtenē jau kāju sper

Donas zirgi. Noliekdamies

Arpačajas straumi dzer.

Sagādā jel, Dona cēlā,

Saviem brašiem jātniekiem

Sulas dzirkstīgās un kvēlās

Nu no saviem vlndārziem.

Atdzejojusi Austra Ddle

OĻEGA VAIROGS

Kad slāvu pulkiem senās dienās,

Ko vedi, bargais varjag, tu,

Pār Konstantinopoles sienām

Bij pacelt kaujas karogu,

Tad krievu ieročiem par slavu,

Par kaunu grieķiem spītīgiem

Kalt liki vairogu tu savu

Kā piemiņu pie vārtiem šiem.

Nu atkal asiņainā naidā

Mums tavu ceļu mērot lemts,

Un pulki jaunas slavas gaidās

Nāk Stambulu ar kauju ņemt,

Bet pēkšņi vaids tavs šķēpu šķindā

Kā greizsirdīga atbalss briest.

Pie Stambulas liek mūsu rindām

Tavs senais vairogs apstāties.

Atdzejojusi Vizma Relševlca

KALMIKIETE

Ardievu, kalmikiete labā!

Maz trūka, — būtu devies es

Tev līdz, kur kulbas rati glabā

Vēl smaržas tās, ko vēji nes

No tavu stepju pamales.

Nav, protams, tavas acis platas,

Bet pierei platuma par daudz;