Un saldām dziesmām, lūgšanām.
Atdzejojis Tālivaldis Brička
1829
KAUKAZS
Ir Kaukāzs zem manis. Kur augstienes spīd,
Es nostājos sniegā pie stāvākās kraujas,
Un ērglis no tālīnas virsotnes raujas
Uz augšu un nekustīgs blakus man slīd,
No šejienes redzu, kā avoti brāžas,
Kā draudīgas lavīnas pirmoreiz gāžas.
Zem kājām slīd mākonis lēnīgs un gauss,
Un ūdeņu kritumi cauri tam ve]as,
Kā atsegtas milzīgas klintis te ceļas,
Bet zemāk zeļ sūna un krūmājs aug sauss,
Vēl tālāk stāv birzis kā mājokļi zaļi,
Tur aizauļo brieži un putni dzied skaļi.
Kā ligzdas tur cilvēki mītnes sev slej,
Iet avju bars lodāt pa kraujām un gravām,
Gans aizdzen tās lejup uz priecīgām pļavām.
Un ēnainos krastos tur Aragva skrej.
Bet aizās sev nabaga jātnieks rod mājas,
Kur Tereka — mežone līksmo bez stājas.
Kā zvērēns jauns viņa tur lēkdama kauc, —
Kā zvērs, kas redz ēsmu no dzelžainā krāta,
Pret klintīm tā laužas kā dusmās bez sāta,
Vien akmeņus laizīt tās vilnim ir Jauts!
Viss velti! Ne ēsmu, ne prieku tai baudīt —
Visapkārt žņaudz mēmi to klintāju draudi.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Pret klinšu šķautnēm sviezdamies
Šņāc trakie viļņi šķiezdamies,
Kliedz gaisā ērgļi griezdamies,
Mežs miglā slīd,
Bet, miglai cauri spiezdamies,
Balts kalnājs spīd.
Reiz šļūdonis tur sāka augt,
Uz leju slīdot, sniegu jaukt
Un traukdamies kā aukā kaukt —
Un klintsaizās,
Kur Terekai var teku raukt,
Tas nogāzās.
Kā šaubās, kur nu skriet, ko sākt,
Sāk Tereka jau rāmāk šņākt,
Bet kas var kalnu straumes mākt:
Tās sniegu grauž …
Tā skrien pār krastiem viļņus šļākt
Un ceļu lauž.
Bet šļūdonis, kaut plūdu rauts,
Guļ klinšu spraugā nesagrauts;
Drīz Tereka zem gāles kauc
Un jautri plūst,
Un putās straujos viļņus jauc,
Un lejā grūst.
Un bij kā tilts pār upi mests:
Tur tika jātnieks pāri nests,
Tur kamielis ar mantām vests,
Tur vērsis iet,
Kur tagad miglas auts vien plests
Un vējš var skriet.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Pār kalnu saimi augstākais
Stāv Kazbeks valdonīgi skaists
Zem stariem mūžīgiem un tāliem.
Un klosteris aiz mākoņvāliem
Kā šķirsts, kas debessjūrā rasts,
Tur pāri kalnājiem peld bāliem.
Ak senilgotais, tālais krasts!
No tumšās aizas atvadoties,
Turp vēlos augšup brīvē kļūt
Un klusā mākoņcellē doties,
Lai varu dievam blakus būt! . . .
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Abās nometnēs redz ļaudis:
Pakalnā, kur troksnis ašs,
Kazakiem pa priekšu šaudās
Pārgalvīgais delibašs.
Delibaš! mazlietiņ rāmāk •—
Nāve tuvu, piesargies!
Joks var nobeigties ar «āmen» —
Var uz piķa uzdurties.
Kazaciņ, brāl! nelien kaujā —
Delibašam cirtiens drošs,
Nošņāps viņš tev galvu straujo,
Kas vēl turas kamiešos!
Traucas, kliedz, un — galu galā —
Paskatieties! Gatavs jau:
Delibašs ir piķa galā,
Kazakam vairs galvas nav.
.AJdze/o//s Jāzeps Osmon/s
Aragva, tumsā šalcot, neviz.
Tik skumji man un viegli: gaišs ir mirklis tas,
Kad manas skumjas pilnas tevis,
Tik tevis, tevis vien … Gaist bēda ienīstā,
Kas mocītu, kas satraukt spētu;
Sirds atkal deg un mīl, jo tagad saprot tā,
Ka nemīlēt vairs nevarētu.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
(Nometne pie E i i r a t a s)
Nedzenies pēc slavas karā —
Pārāk maigs ir skaistums tavs!
Neej cīnītāju barā
Asiņainus šķēpus lauzt.
Zinu: nāve ies tev secen.
Redzot, kāds tev skaistums dots,
Azrails pār tevi necels
Roku, daili saudzējot.
Bet uz mūžu kaujas laukos,
Bīstos, pazaudēsi tu
Savu bezrūpību jauko,
Valdzinošo biklumu.
Atdzejojusi Vizma Selševlca
Cauri plašiem laukiem, pļavām
Spoža, Dona, plūsti tu!
Es no tāliem dēliem taviem
Sveicienus tev atvedu.
Tālu daudzināt kā māsu
Kluso Donu upes steidz;
Araksa, kam dzidra krāsa,
Eifrata tev sveikas teic.
Vajāšanas atelsdamies,
Dzimtenē jau kāju sper
Donas zirgi. Noliekdamies
Arpačajas straumi dzer.
Sagādā jel, Dona cēlā,
Saviem brašiem jātniekiem
Sulas dzirkstīgās un kvēlās
Nu no saviem vlndārziem.
Atdzejojusi Austra Ddle
Kad slāvu pulkiem senās dienās,
Ko vedi, bargais varjag, tu,
Pār Konstantinopoles sienām
Bij pacelt kaujas karogu,
Tad krievu ieročiem par slavu,
Par kaunu grieķiem spītīgiem
Kalt liki vairogu tu savu
Kā piemiņu pie vārtiem šiem.
Nu atkal asiņainā naidā
Mums tavu ceļu mērot lemts,
Un pulki jaunas slavas gaidās
Nāk Stambulu ar kauju ņemt,
Bet pēkšņi vaids tavs šķēpu šķindā
Kā greizsirdīga atbalss briest.
Pie Stambulas liek mūsu rindām
Tavs senais vairogs apstāties.
Atdzejojusi Vizma Relševlca
Ardievu, kalmikiete labā!
Maz trūka, — būtu devies es
Tev līdz, kur kulbas rati glabā
Vēl smaržas tās, ko vēji nes
No tavu stepju pamales.
Nav, protams, tavas acis platas,
Bet pierei platuma par daudz;