Ja kāds uz tavām kājām skatās,
Redz: zīdā tu tās neiežņaudz;
Tev franču valoda ir sveša,
Par «Sen-Maru» tu nejūsmo.
Un Šekspīrs? Nedaudzini dvešot
Tu viņu, nē, — liec mierā to;
Tu ilgu sapņos neiegrimsti,
Tev «Ma dov'ē» lemts dziedāt nav.
Kad galvā domu tukšums jau
Vai galopu kad lēkāt rimsti…
Vai svarīgi tas? — Iekams post
Man tālam ceļam jaunus zirgus,
Šī mežonīgo skatu mirga
Kļūst mana laime un mans posts.
Ai draugi, vai tad nav vienalga:
Vai greznā zālē laimi just,
Vai kibitkā, kad stepe valga,
Tās aizmirstības rokās zust?
Atdzejojis Andris Vējāns
Patiess, godprātīgs un drošs,
Drūms no skata, rāmas dabas,
Bāls un allaž klusējošs.
Skatīt parādību dīvu
Bruņinieks bij izredzēts,
Lai uz mūžu sirdī dzīvo
Brīnums pārdabīgs un svēts.
Viņš uz Zenēvu reiz jājis,
Pēkšņi raugās: mirdzošs, cēls
Ceļmalā pie krusta stājis
Pašas dieva mātes tēls.
Kopš tā brīža akls tapa
Viņš pret zemes daiļavām,
Nepārmija līdz pat kapam
Vārdu laipnīgu ar tām.
Kaklautu vairs nevalkāja,
Tikai rožukroņi vien,
Viņa skumjo vaigu klāja
Smagais vizīrs mūžudien.
Kvēlam sapnim uzticējies,
Kuram dzīvē veltīts viss,
Vārdus Ave Malcr Dei
Vairogā sev rakstījis
Paša asinīm viņš bija.
Raudot, pielūdzot no sirds,
Augas naktis noraudzījās
Svētbildē, kur viņa mirdz.
Suminot vien izredzēto,
Savādniekam bālajam
Tēvu, Dēlu, Garu svēto
Godāt piemirsās pa tam.
Kad pa Palestīnu trauca
Paladīni karojot,
Savu dāmu vārdus sauca,
Lai tie cīņā spēku dod.
«Lumen coelum, sancta rosa!»
Izsaucās viņš iedvesmots,
Allaž pirmais cīņā posās —
Musulmaņu bieds un sods.
Vēlāk atkal pilī drūmā
Viens, kā cietumsienās mests,
Mita, sirgdams ilgās kļūmās,
Nomira bez grēksūdzes.
Nāves brīdī bija sātans
Ieradies pēc dvēseles,
Tīkodams to savā prātā
Tūdaļ prom uz elli nest:
Viņš, sak, dievu lūgt nav jēdzis,
Nav pat gavējis, paties,
Un ap Kristus māti mēdzis
Piedauzīgi lakstoties.
Taču savam bruņiniekam
Dievmāte bij žēlīga,
Viņu paradīzes priekā
Ievadīja vēlīga.
Atdzejojis Vladimirs Kaljaks
Nav veltas pūles grūtās, spriegās,
Kad cīņās drebēja, paties,
Pinds, Termopilas, Olimps sniegains.
Te, sirmo kalnu paēnā,
Nu jauna brīve piedzimusi,
Kur marmors . .. Atēnās,
Kur Periklam …
Šai zemē, kurā dievi mīt
Un varoņi, jūgs nosviests tika,
Un dziesmas skanēja tobrīd,
Ko daino Tirtejs, Bairons, Rigass.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Ja debess tēvs būs žēlīgs mums
Un secen ies man bendes roka,
Tad gulēšu pie kājām jums
Es Ukrainā zem ķiršu koka.
Atdzejojis Paulis Kalva
Kad jau Ižora bij teju,
Gaisos pavēros un, skat,
Atcerējos jūsu seju,
Acis tumšzilās nupat.
Un, kaut jūsu daile šķistā
Liek man ilgoties un skumt,
Kaut es esot vampīrs īstais
Tveras guberņā pie mums,
Jūsu priekšā ce]os mesties
Neļāva man kautrais prāts
Un ar vārdiem, kaisli dvestiem,
Kaunējos jūs mulsināt.
Bet var būt, ka, ļaudams tīši
Sevi dzīves straumei nest,
Lētās baudās aizmirsīšu
Jūsu mīļos vaibstus es,
Vieglo stāvu, gaitu vingro,
Runu nosvērto un šo
Mieru nemāksloti stingro,
Skatu gudri šķelmīgo.
Bet ja ne .. . Kad gads būs galā,
Atkal braukšu šurp, ka dim,
Te, šai klusā miera malā,
Mīlā reibt līdz novembrim.
Atdzejojis Paulis Kaiva
Pie jums es braucu: sapņu pulks
Aiz manis'vijās draiskā barā,
Un staroja man mēness spulgs
No labās puses novakarā.
Es braucu prom: cits sapņu laiks . . .
Sirds pilna skumju bij un sala,
Un blāvoja man mēness vaigs
No kreisās puses drūvs bez gala.
Mums, dzejniekiem, tā bridis kluss
Liek mūžbaltdien skart sapņu stīgas,
Tā sakrīt zīmes māņticīgas
Ar to, ko sirds spēj dziļi just.
Atdzejojis Laimonis Kamara
No žurnāliem daudz pārestību cietis,
Vīrs nolēma, ka smaidiem nav te vietas;
Viņš nosūdzēja cenzoru uzreiz;
Tak cenzors smej, bet pats viņš staigā greizs.
Dažs lamu vārds, bez šaubām, gadās riskants,
Tā nedrīkst teikt: «Lūk, vecis tāds un tāds
Ir āzis īsts, tam svešs ir goda prals,
Viņš stulbs un Jauns,» — tas viss būs personiski.
Bet, piemēram, jūs varat sacīt tā,
Ka mūzu vecticībnieks Parnasā
Mīl (savos rakstos) bezjēdzīgi prātot,
Ir reti vārgs un reti garlaicīgs,
Ir miesās smags, bet toties garā sīks;
Ne persona, bet tikai literātors.
Atdzejojis Harijs Heisiers
Ai Beverlej, pa pusei Horācij!
Ai dzejniek-spēlmani, kā kārtis tevi rij!
Ir tēva sudrabs nospēlēts un vārds,
Ne kučieris, ne zirgs nav pasargāts,
Pat savus dzejoļus tu nežēlotu
Un katrā mirkli liktu tos uz kārts,
Ja kāds par tiem kaut pliku grasi dotu.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Līdzība
Reiz kurpnieks, gleznu aplūkodams, teica,
Ka apavs aplam gleznots, redzot šis,
Un mākslinieks šo kļūdu labot steidza.
Bet kurpnieks, rokas sānos iespiedis,