PĪĶA DĀMA
Piķa dāma nozīme slepenu nenovīdība.
Jaunākais kāršu zīlnieks
Bet lietainās dienās Pulcējās viņi Bieži
Un, stūrīti ieliecot cieši,
Lika uz kārts — dievs lai tiem piedod! —
No piecdesmit uz simtu —
Un laimēja,
Un zaudēja —
Un norakstīja ar krītu.
Tā dienās, kad lija vai sala,
Pūlējās viņi
Bezgala.[29]
Reiz spēlēja kārtis pie jātniekgvarda Narumova. Garā ziemas nakts pagāja nemanot; pie vakariņām sēdās pulksten piecos rītā. Tie, kas bija laimējuši, ēda ar lielu apetīti; pārējie izklaidīgi sēdēja pie saviem tukšajiem šķīvjiem. Bet parādījās šampanietis, saruna atplauka, un tajā piedalījās visi.
— Kā tev veicās, Surin? — namatēvs jautāja.
— Zaudēju, kā parasti. Jāatzīstas, ka esmu ne
laimīgs: spēlēju mirandola, nekad neiekarstu, nekad mani nesamulsinās, bet tomēr zaudēju!
— Un tu ne reizi nepadevies kārdinājumam? Ne reizi neliki uz rute? … Es apbrīnoju tavu izturību.
— Bet re, Hermanis! — sacīja viens no viesiem, rādīdams uz jaunu inženieri. — Savu mūžu nav ņēmis kārtis rokā, savu mūžu nav liecis nevienu paroli, bet līdz pulksten pieciem sēž pie mums un raugās mūsu spēlē!
— Spēle mani stipri saista, — Hermanis sacīja,
— bet es nevaru ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku.
— Hermanis ir vācietis; viņš taupīgs, tas ir viss! — piebilda Tomskis. — Bet, ja es kādu neizprotu, tad tā ir mana vecmāmuļa, grāfiene Anna Fedotovna.
— Ko? Kā tā? — iesaucās viesi.
— Netieku gudrs, — Tomskis turpināja, — kāpēc mana vecmāmuļa nespēlē!
— Kas tas par brīnumu, — ieteicās Narumovs,
— ka astoņdesmitgadīga veča nespēlē?
— Tad jūs nekā par viņu nezināt?
— Nē! Tiešām nekā!
— Ai, tad klausieties:
Jāzina, ka mana vecmāmuļa priekš gadiem sešdesmit devās uz Parīzi un bija tur lielā modē. Ļaudis skrēja viņai pakaļ, lai redzētu la Vēnus moscovite; Rišeljē lakstojies ap viņu, un vecmāmuļa apgalvo, ka tas tikko neesot nošāvies viņas cietsirdības dēļ.
Tolaik dāmas spēlēja faraonu. Reiz galmā viņa paspēlēja uz goda vārdu Orleānas hercogam krietni daudz naudas. Pārbraukusi mājās, atlipinādama no vaiga skaistuma mūsiņas un atraisīdama krinolīna stīpas, vecmāmuļa pateica par savu paspēli vectēvam un pavēlēja samaksāt.
Nelaiķis vectēvs, cik atceros, bija it kā vecmāmuļas īpašumu pārvaldītājs. Viņš bijās tās kā uguns; bet, izdzirdis par tik drausmīgu paspēli, viņš nespēja savaldīties, atnesa skaituļus, pierādīja tai, ka pusgada laikā viņi notriekuši pusmiljonu, ka Parīzes tuvumā viņiem nav ne Maskavas apkaimes, ne Saratovas muižu, un noteikti atteicās no samaksas. Vecmāmuļa iecirta viņam pliķi un, savu nelaipnību izrādīdama, apgulās viena.
Otrā dienā viņa lika pasaukt vīru, cerēdama, ka mājas sods būs to ietekmējis, bet atrada viņu nelokāmu. Pirmo reizi mūžā viņa ielaidās ar to pārspriedumos un izskaidrojumos; domāja pamodināt viņa sirdsapziņu, pacietīgi pierādīdama, ka visi parādi nav vienādi un ka ir starpība starp princi un ratnieku. — Kur nu! Vectēvs dumpojās. Nē un nē! Vecmāmuļa nezināja, ko darīt.
Viņai bija labi pazīstams ļoti ievērojams vīrs. Jūs būsit dzirdējuši par grāfu Senžermēnu, par kuru stāsta brīnumu lietas. Jūs zināt, ka viņš uzdevies par mūžīgo žīdu, par dzīvības eliksīra un filozofijas akmens izgudrotāju un tā joprojām. Par viņu zobojās kā par šarlatānu, un Kazanova savos Memuāros raksta, ka tas bijis spiegs, tomēr Senžermēnam, par spīti viņa noslēpumainībai, bija ļoti cienīgs izskats, un sabiedrībā viņš bija pati laipnība. Vecmāmuļa vēl arvien viņu bezgala mīl un piktojas, ja par viņu runā bez vajadzīgās cieņas. Vecmāmuļa zināja, ka Senžermēnam var būt pie rokas liela nauda. Viņa nolēma griezties pie tā. Aizrakstīja viņam vēstulīti un lūdza tūlīt ierasties.
Vecais dīvainis bija uz vietas klāt un atrada viņu šausmīgās bēdās. Viņa iztēloja tam vismelnākās krāsās vīra necilvēcību un beidzot pateica, ka liekot visas savas cerības uz viņa draudzību un laipnību.
Senžermēns nogrima domās. «Es varu jums pakalpot ar šo summu,» viņš teica, «bet zinu, ka jums nebūs miera, iekām man to neatdosit, tomēr es negribētu jums sagādāt jaunas raizes. Ir cita iespēja: jūs varat atspēlēties.»
«Bet, mīļo grāf,» vecmāmuļa atbildēja, «es jums, saku, ka mums vairs nav ne graša.» — «Nauda nav vajadzīga,» iebilda Senžermēns. «Lūdzu, uzklausiet mani.» Un tad viņš atklāja tai noslēpumu, par kuru katrs no mums daudz dotu .. .
Jaunie spēlmaņi kļuva divkārt uzmanīgi. Tomskis aizkūpināja pīpi, ievilka dūmu un stāstīja tālāk.
— Tai pašā vakarā vecmāmuļa ieradās Versaļā, au jeu de la Reine. Orleānas hercogs turēja banku; vecmāmuļa pavirši atvainojās, ka nav atnesusi savu parādu, sev par attaisnojumu izdomāja nelielu ķezu un sāka atkal ar viņu spēlēt. Viņa izvēlējās trīs kārtis, lika tās vienu pēc otras: visas trīs tūlīt laimēja, un vecmāmuļa pilnīgi atspēlējās.
— Gadījums! — teica viens no viesiem.
— Pasaka! — piebilda Hermanis.
— Varbūt iezīmētas kārtis? — pievienojās trešais.
— Nedomāju vis, — nopietni atbildēja Tomskis.
— Kā! — Narumovs iesaucās. — Tev ir vecmāmuļa, kas uzmin trīs kārtis no vietas, un tu līdz šim vēl neesi piesavinājies viņas kabalistiku?
— Jā, velns viņu zina! — Tomskis atbildēja. — Viņai bija četri dēli, tai skaitā mans tēvs: visi četri traki spēlmaņi, bet nevienam viņa neatklāja savu noslēpumu, lai gan tas nenāktu par ļaunu viņiem un pat man. Bet, lūk, ko man stāstīja tēvocis, grāfs Ivans Iļjičs, un par ko deva goda vārdu. Nelaiķis Čaplickis, tas pats, kas, notriecis miljonus, nomira nabadzībā, reiz savā jaunībā pametis — liekas, Zoričam — ap trīssimt tūkstošu. Viņš bijis izmisumā. Vecmāmuļa, kas vienmēr bija stingra pret jauniešu nebēdībām, nez kā iežēlojusies par Čaplicki. Viņa pateikusi tam trīs kārtis, lai viņš tās liekot vienu pēc otras, ar norunu uz goda vārdu, ka turpmāk vairs nespēlēšot. Čaplickis ieradies pie sava uzvarētāja; viņi nosēdušies spēlēt. Čaplickis licis uz pirmo kārti piecdesmit tūkstošu un tūdaļ laimējis; liecis paroli, paroli-pe — atguvis zaudēto un vēl palicis laimestā …