biklas un krēslainas. Tātad. Pārsteidzu viņus pēc visiem likumiem, ādi šajā ziņā pieņemti pie cilvēkiem, ^rādījās, ka mans sāncensis ir varens īisis ar muļķīgu, vasaras raibumiem jbārstītu seju un kalēja rokām, tāpat Simona no Lironas. Abus tuvinājuši sarās raibumi. Kad sasveicinājāmies, jš apmulsa kā students profesora priekš-abā.
„Ko jūs gribat?“ viņš jautāja. — „Bet tu gribi?“ — „Es tāpat vien,“ viņš no-ica. — „Lūdzu, liec viņu mierā! Tu man traucē,“ es palūdzu. — „Viņa man raksta vēstules,“ viņš lepni paziņoja. — „Vai mī-il?“ es jautāju nobažījies. — „Viņa nav jums piemērota,“ viņš atbildēja no¬sarkdams. — „Nu un tad?“ es painteresē¬jos. — „Mēs braucam atpakaļ uz Lironu,“ viņš atbildēja. — „Kad?“ — „Rīt.“
Kamēr mēs sarunājāmies, mūs pētīja dziļiem ūdeņiem līdzīgās Simonas acis. Viņa neteica ne vārda.
Tas viss, protams, neizskaidro, kāpēc es viens pats sēžu šajā kupejā un gaidu, kad aties vilciens, kuru esmu izvēlējies. Ļoti iespējams, ka tam vispār nav iz¬skaidrojuma, lai gan tā nebūt nav IeS-01 cienīga atbilde.
Kupejā smaržo pēc dermatīna, no gai¬teņa atskan svešu sarunu frāzes. Paveras durvis, un uz sliekšņa parādās pieklā¬jīga, vecīga, manuprāt, inženiera seja. Tā piederēja vienam no tiem cilvēkiem, kas deldē bikses, sēdēdami pie rasējamā dēļa, iet uz darbu ar skumjas rosinošu cilindrisku futrāli pie rokas, bet pīppau-zēs klačojas par kolēģu personisko dzīvi un apspriež dienesta mijattiecību problē¬mas.
Ļ-ļoti pieklājīgs cilvēks, gludi skūts, ar maisiņiem zem acīm, plānām lūpām, kas izstiepušās pieglaimīgā smaidiņā. Bet kā gan viņš nokļuvis šeit, tieši šajā va¬gonā? Droši vien aizkavējies un pēdējā brīdī ielecis pēdējā vagonā. Tik tiešām, vilciens noraustās, un mēs sākam braukt. Pāreja starp pēdējo un priekšpēdējo va¬gonu ir cieši noslēgta. Neko darīt.
— Vai atļausit?
— Esiet tik laipns!
Durvīs kā spogulī nu parādās, viss inženiera stāvs. Viņam tikko kā tīrīts uzvalks, izgludinātas bikses, kurpes spīd un laistās. Nodomāju, ka viņš saposies komandējumam. Jā gan, durvīs parādās arī portfelis, drīzāk — mape ar rāvējslē¬dzēju. Iedomājos, ka tajā ieliktas tīras zeķes, vēl ne reizi neuzvilkts krekls vei¬kala iesaiņojumā, bārdas krēms un ve¬sela kaudze tabulogrammu. Tūlīt viņš pa¬interesēsies, vai braucu lidz galam, vai tēja būs utt., u. t. jpr. Tā nu tas ir, man patīk, ka cilvēki man izsūdz grēkus. Tas papildina datu banku, un laika mums ir atliku likām.
Inženieris pasmaida ar acīm, lūpām, acu maisiņiem, uzacīm, degunu. Nu, ļoti labs cilvēks.
— Nodzēsiet augšējo gaismu, — es pa¬lūdzu.
— Vai liksities gulēt? — gādīgi apvai¬cājas inženieris. Viņš tikko ir apsēdies, taču steidzīgi.pielec kājās. — Ja as jums traucēju, iziešu gaitenī. Tikai pasakiet, nekautrējieties.
Ne vārda neatbildējis, es atkorķēju divas nektāra pudeles, ko izņemu no sava vēderainā retro stila portfeļa.
— Izdzeriet kopā ar mani!
— Vispār es esmu nedzērājs, — mulsā balsī atbild inženieris.
— Tas taču nav kaut kāds aizvēstu¬risks degvīns, bet nektārs — dievu dzēriens!
— Bet kur ņemsim glāzes? — rosīgi at¬bild inženieris, aplaizdams skatienu vis¬apkārt.
Durvīs parādās mana seja — tas ir viens no maniem kolēģiem, tērpies pavadoņa formā.
— Ko tad nu ievajadzējies? — ne pārāk laipni uzsauc pavadonis. Skaidrs, viņš ir IeS-17 — „melanholiķis, rupjš tēviņš“ pēc programmas, turklāt trīs dienas ne¬skuvies.
— Atnesiet, lūdzu, glā … — iesāk in¬ženieris, bet apraujas un pārmaiņus sāk mūs aplūkot. Apjukums viņa sejā pa¬rādījās tikai uz brīdi. — Vai glāzes jums neatrastos? — viņš palūdz.
— Skat, ko sagribējuši! — norūc pa¬vadonis un aizvelk durvis. Par to, kā šeit iekļuvis cilvēks, viņš pat nepajautā. Šķiet, ka programmas krahs, par spīti visiem aprēķiniem, ietekmējis ari viņu.
— Var arī no kakliņa, — es ierosinu, cieši novērodams inženieri.
Var arī no kakliņa, — viņš nedroši atbild un satver savu pudeli. Lai tikai iztaptu man, inženieris ir gatavs uz visu. Neprazdams dzert no pudeles, viņš laiku pa laikam aizrijas un šmaukstina lūpas.
— Kā jūs sauc? — es jautāju — profesio¬nāla psihologa nesatricināmajā mierā.
— Roberts. Bet jūs? Jums taču arī ir vārds?
Ko-o? Kas viņam prātā?
— Kā vēlaties, — vēsi atbildu es. — Teiksim, mani sauc par Oskaru.
Tas ir joks. Viņš tūlīt atbildēs: „Ļoti
patīkami.“,
— Ļoti patīkami.
— Jūs esat inženieris?
— Jā. Kā jūs uzminējāt?
— Es esmu psihologs.
— A-ā. kādā nozīmē?
— Vistiešākajā. Tā ir mana profesija. Mācu studentus universitātes psiholo¬ģijas katedrā.
Inženieris priecīgi iesmejas. Viņš sme¬jas no prieka un, šķiet, arī no atvieglo¬juma. Paldies dievam, ka viņa nejaušais ceļabiedrs ir inteliģents cilvēks, nevis kāds zaglis vai laupītājs!
Mēs apnicīgi spriedelējam par dažādu profesiju īpatnībām, par darbu un algu. Tas ir garlaicīgi. Tad inženieris sēžas sa¬vā zirdziņā un sāk iztirzāt dienesta in¬strukcijas, ko ievēro viņa darba vietā, katra kolēģa pienākumus un tiesības, to, kas ticis priekšniekos, kas palicis pa¬dotajos, kādas ir viņu savstarpējās at¬tiecības.
Drīz vien viņš izstāstījis visu, sākam runāt par interesantākiem tematiem.
— Vai esat precējies? — jautā inženieris.
— Biju. Vēl pirms trīs dienām biju. Bet tu? — savukārt jautāju es, ar šo viet¬niekvārdu beidzot nojaukdams barjeru, kas mūs šķir.
,— Paldies dievam, pagaidām man viss kārtibā, — atbild inženieris nopūzdamies.
— Viss kārtībā? — es iesaucos pār¬steigumā. — Droši vien savstarpēja har¬monija? Radniecīgas dvēseles?
— Ko jūs! — nedaudz tā kā aizvainotā balsi viņš noraida šos pieņēmumus.
— Toties mums viss kā cilvēkiem. Māja, sieva, bērns. Kā cilvēkiem.
— Pat mīlestības vēstules viens otram rakstāt?
Mana līdzbraucēja seja pēkšņi kļūst drūma, noslēgta un veca. Nezin kāpēc viņš paskatās uz durvīm un tad atkal nopēta mani. Viņa skatiens it kā saka: „Jūs nemaz neesat tas, par ko uzdoda¬ties.“
— Bet tu, Oskar, vai tu viņai raksti? — viņš norūc caur zcbiem.
— Ak vai! — es iesmējos atbildēdams.
— Ak vai! Nav bijis iemesla. Neesmu rakstlj is.
— Pasaulē notiek dīvainas lietas, — galvu šūpodams, saka inženieris.
— Zinātne neatzist brīnumus.
— Nesaki vis. Iedomājies, pavi¬sam nesen es braucu ar šo pašu vil¬cienu, tādā pašā kupejā un tāpat divatā.
— Protams, kopā ar psihologu, — es pajokoju.
— Nē, Oskar. Ar necilvēku.
— Ar ko? Ar ko?
— Ar necilvēku. Es par to pārlieci¬nājos pēc kādas detaļas.
— Nevar būt! — es steigšus atbildu, nevilšus paslēpdams roku aiz muguras.
— Var gan! — pārliecināti iebilst Ro¬berts. — Tiesa, ja es kādam to pastās¬tītu, neviens neticētu, uzskatītu mani par jukušu. Un ari — toreiz mēs runājām par mīlestības vēstulēm.
— Cik daudz sagadīšanos!