— Tik tiešām! — Roberts apklust, it kā pārdomādams, vai ir vērts turpināt. Liekas, viņš apsver, kāds ļaunums vi¬ņam — vai mums abiem — var rasties no runāšanas.
— Nu, nu, — es nosaku, berzēdams rokas aiz muguras. — Tas ir interesanti. 2ēl, ka mums vairs nav nektāra. Bet ir dezoksiribonukleīnskābes ekstrakts. Lūk! To sauc par konjaku.
— Es nedzeru! — iesaucas inženieris, ieraudzīdams plakano blašķi.
— Es arī.
— Bet mums taču nav glāžu! — ie¬bilst inženieris, ķerdamies pie salmiņa.
— Man ir olu biķerītis. Dodamies ceļā, es vienmēr to ņemu lidzi, tāpat kā kā¬das piecas vārītas olas. Tās ir mans mī¬ļākais ēdiens. Tās rekomendē pat speci¬ālisti. Turklāt ari visi cilvēki ēd olas, vai ne, Robert?
Mani atkal pārņem sava pārākuma iz¬raisītā labsajūta.
Dzeram pēc kārtas. Tukšodams savu biķerīti, Roberts viebjas. Domāju, ka viņš to dara tāpēc, lai izrādītu nicinā¬jumu.
— Nekad jau nevar zināt, ar ko būsi ceļabiedros, — viņš piebilst.
Noprotu, ka viņš runā par to vilcienu un par to ceļabiedru.
— Bija nakts no svētdienas uz pirm¬dienu.
— Neatbilstība! Tagad ir nakts no sest¬dienas uz svētdienu.
— Nepārtrauc! Man vajadzēja uz¬rakstīt vēstuli Irēnai. Man tas ir grūts uzdevums. Taču tieši vilcienā, ieklauso¬ties riteņu klaudzienos, vislabāk raisās domas. Turklāt vilcienā nav tādu pār¬slodžu kā kosmoplānā.
Es pārbaudīju dzirdi: riteņi klaudzēja, inženieris runāja, no gaiteņa atskanēja vīriešu balsis.
— Irēnai? Robert, draudziņ, kas ir Irēna?
— Jaunības dienu draudzene. Mēs dzī¬vojām vienā mājā, kāpņu laukumiņā pie aizslēgto bēniņu durvīm skūpstījāmies, atzināmies milestībā.
' — Cik skaisti!
— Nepārtrauc … Un mīlējām viens. otru. Bērnu mums nebija — Irēna to vien¬mēr atlika, bet viņas vecāki uzskatīja, ka ar kāzām var nesteigties. Tad mēs ar māti pārcēlāmies uz citu dzīvokli.
— Tālāk, tālāk!
— Pēc tam es iepazinos ar Silviju.
— Pēc Irēnas?
— Pēc Irēnas. Mēs apprecējāmies. Dzī¬vojām nomalē, nezin kāpēc, ja vien ne¬bija īpašas vajadzības, es izvairījos ap¬meklēt tos pilsētas rajonus, kur nejauši varēju satikties ar Irēnu. Reiz. Visu šo laiku man neizzuda vainas apziņa.
— Nekonsekvents biheiviorisms.
— Jā, — piekrita Roberts.
— Formāla adaptācija faktiskā dezin-tegrācijā.
— Jā, jā, — Roberts turpināja. — Tad, kad. tajā kupejā. mēs ar dēlu bi¬jām palikuši divatā.
— Vai izšķīrāties?
— Silvija nomira.
— Lūk, kā!. Atvaino, man tas nāca negaidīti.
— Vēzis. Dēls man ir no viņas.
— Parasti gan saka — dēls no viņa.
— Hm. Vai tev vēl ir palikusi kāda lāsīte?
— Atvaino, man ta'š pavisam bija iz¬gājis no prāta. Dzer!
Vairs nevaibstldamies, viņš iedzēra kār¬tīgu malku. Situācija kļuva arvien drama¬tiskāka. Es sapratu, ka mēs tuvojamies kulminācijai.
— Robert, tev grūti runāt. Es turpināšu tavā vietā. Klausies: Irēnai nodarītās pā¬restības apziņa jo sevišķi saasinājās pēc Silvijas nāves. Zemapziņā bija dzīva doma, ka tā ir atmaksa par mānīšanos. Sī psi¬holoģiskā nasta dienu no dienas kļuva jo smagāka.
— Man vajadzēja izskaidroties ar Irēnu. Bet kā?
— Izskaidroties. Vajadzēja izskaidro¬ties … Kā jūs tb darāt? — es jautāju no¬pūzdamies.
— Es, Oskar, nācu pie slēdziena, ka jāuzraksta vēstule.
— Vēstule … — es domīgi noteicu.
— Sieviešu psiholoģijas noslēpumi.
— Kāds tam sakars ar psiholoģiju? Gluži parasta vēstule. „Labdien, Irēn!“ es uzrakstīju un saraucu pieri. Tad pārsvīt¬roju uzrakstīto, izrāvu lapu no bloknota un saņurcīju. Tāda uzruna nederēja. Tā¬dās lietās, Oskar, ļoti svarīga ir intonā¬cija.
— Intonācija?
— Jā. Tā iesākot, iznāca, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. To apsvēris, es uz¬rakstīju: „Sveicināta, Irēn!“ Tas jau ska¬nēja labāk.
— Labāk?
— Apdomājot pirmo frāzi, man ienāca prātā, ka visvienkāršāk būtu sākt ar vi¬ņas vārdu: „Irēn!“ Man likās, ka familiā¬rais „sveicināta!“ nav visai loģiska uzruna, satiekot cilvēku pēc ilgākas šķiršanās.
— Šķiet, ka tu nenodod laikā rasēju-rņus. Vai uzminēju? Redzi nu.
— Un tad notika tas, Oskar.
Gaitenī atskanēja strauji soļi, un kāds at¬rāva mūsu kupejas durvis.
— Sēžat nomodā? — pavaicāja pavado¬nis, un viņa gludajā sejā parādījās plats smaids. — Ha-ha-ha-ha!
Tā varēja smieties tikai IeS-15— „ne¬nosvērts, straujš sangviniķis“ pēc pro¬grammas. Turklāt viņam bija jaunekļa fizionomija.
Inženiera sejā varēja saskatīt baiļu un apjukuma grimasi.
B. Roberta zīm.
— Viss kārtībā, — es teicu. — Tas bija pavadonis.
— Ne jau tagad, — samocītā balsī tikko sadzirdami paskaidroja Roberts. — To¬reiz.
— Toreiz tas bija.
— … k-kāds viņam līdzīgs, tikai cāks. Arī gludi skuvies. Un vēl viņ-kaut kāda līdzība ar tevi..
Es sakniebu lūpas.
— Tas jau atgādina detektīvrom= es norūcu caur zobiem.
— Viņš nosauca savu vietu. Otrā k septītā vieta.
— Tā ir manfijfi.
— Viņam bija pelēki, sportiska griezuma svārki, balts krekls ar a apkakli, kādas toreiz bija modē, plecu nevērīgi pārmests smilšu kr= tekļu mētelis.
— Lūk, kur tas karājas.
— Tā viņš bija ģērbies, kad st= kupejas durvīs.
— Kā spoguli.
— Es novērsu skatienu no viņa un ģināju koncentrēt domas pie vēstul
— Vai Silvijai?
— Pagaidi… Irēnai.
— Pareizi!
— Mans ceļabiedrs iekārtojās pi un nekautrīgi sāka pētīt mani.
— Vai arī viņš bija psihologs?
— Es taču teicu — necilvēks. Va pierādīt. „Raugoties uz jums,“ acis miedzis, paziņoja ienācējs, „var pār nāties, cik liela taisnība bijusi nenr gajam Šekspīram, kurš mīlestību n cis par sirds zobusāpēm. Jūs rakstāt tuli sievietei, un jums nekas neiz
— Es neko tādu neesmu teicis!
— Rimsties jel, Oskar! Šķiet, ka esam ierāvusi par daudz. To teica Mēs iepazināmies. Viņš arī stādījās pri kā Oskars.
— Tas jau kļūst interesantāk. Vai ne, bert?
— Viņš teica: „Jūs man patlkat, u gribu jums palīdzēt.“
— Es arī, draudziņ! Tev vajadzētu a~ olu. Tas stiprina. Te būs biķerītis< olu biķerītis, nevis glāzīte.
— Olu gan es apēdīšu, — it kā ar sl“ tām dusmām balsī piekrita Roberts.
Kamēr viņš ēda, kupejā valdīja klusu Mēs traucāmies uz priekšu, uz nāko turklāt mums abiem tā nebija ieprogr mēta. Es nezināju, kas gaida mūs, inženieris nevarēja zināt, kas gaida viņ
— Viņš teica, — .klusumu pārtrauca bērta balss, — ka manā vārdā sacerē' vēstuli Irēnai. Es burtiski.
— Burtiski saraustīji viņu gabalos?
— „Neiekaistiet,“ viņš teica. „Attiecr ar sievietēm pasaule redzama izkropļoti vai nu rožainā, vai melnā gaismā.“
— Ak tā? Taču apstākļi nevar ietekm mūsu redzi!
— Viņš paņēma savu vēderaino po feli, noklikšķināja slēdžus un atvēra t Brīdi parakņājies, viņš izvilka no portfe dažas kārtīgi salocītas zila papīra loksn nolika tās uz kupejas galdiņa malas apsedza ar plaukstu.
— Draudziņ … Jā, viņš bijis no mūsu sērijas. No IeS. Bet kurš gan no sep¬tiņpadsmit?