Parādījās jūras dibens - draudzīgi mājošais kažoks, lielās, melnās mirušo sūkļu sēnes un šaudīgas zivtiņas, kas bēga no sprādzieniem kopā ar Bondu. Tagad Bonds peldēja, cik jaudas. Jebkurā mirklī bortam pārcels laivu un lejā nolaidīs citu nirēju. Ja paveiksies, viņš neatradīs nekādas Bonda apmeklējuma pēdas un nospriedīs, ka zemūdens sargu nonāvējusi haizivs vai barakuda. Interesanti, ko I^argo ziņos ostas policijai. Grūti būs paskaidrot, kāda vajadzība pēc bruņota zemūdens sarga ir izpriecu jahtai, kas noenkurojusies miermīlīgā ostā!
Bonds devās tālāk pa kustīgo jūraszāli. Neganti sāpēja galva. Viņš uzmanīgi pacēla roku un sataustīja divus lielus punus. Āda šķita neskarta. Ja nebūtu bijis ūdens spilvena, kas bremzēja triecienu, viņš pēc diviem sitieniem ar ieroča laidi būtu zaudējis samaņu. Tagad viņš bija tikai pa pusei apdullis, un, nonācis līdz vietai, kur jūraszāles beidzās un parādījās maigā, baltā mēnesnīcas ainava ar sīkajiem jūrastārpu izgrūstajiem strūklu vulkāniņiem, Bonds jutās tā, it kā tuvotos delīrija lēkme. Mežonīga kustība redzeslauka malā izrāva viņu no pustransa stāvokļa. Garām šāvās milzīga zivs - barakuda. Šķita, ka tā zaudējusi prātu. Tā peldēja līkločiem, koda sev astē, un garais ķermenis spēji atliecās un saliecās, bet žokļi spazmās plati atvērās un atkal aizcirtās. Bonds vēroja, kā zivs aizkūleņo pelēkajā miglā. Viņam nezin kādēļ kļuva skumji, noskatoties, kā brīnišķīgais jūras karalis bija pārvērties par atbaidoši raustīgu automātu. Ainai piemita kaut kas neķītrs, gluži kā izcila boksera aklajām kustībām, pirms viņš bezsamaņā nokrīt uz paklāja. Droši vien kāds no sprādzieniem bija sadragājis nervu centru, sabojājis kādu smalku līdzsvara mahānismu zivs smadzenēs. Tas neturpināsies ilgi. Kāda par barakudu lielāka plēsoņa, piemēram, haizivs, ievēros simetrijas zudumu - pazīmi, kas jūrā līdzinās pašnāvībai. Tā kādu brīdi sekos, kamēr spazmas kļūs vājākas. Tad haizivs veiks īsu izmēģinājuma skrējienu. Barakuda reaģēs slābani, un tās būs beigas - trīs lielos kampienos vispirms barakudas galva, tad vēl aizvien raustīgais ķermenis pazudīs haizivs urkšķošajā rīklē. Tad haizivs rāmi dosies tālāk, un no tās pretīgās mutes krītošās drusciņas baros melnās un dzeltenās ločzivis un varbūt vienu vai divas remoras, parazītus, kas ceļo kopā ar lielo saimnieku un iztīra haizivs zobus, kad tā guļ un žokļi ir atslābināti.
Beidzot parādījās pelēkām dūņām pildītas autoriepas, pudeles, kannas un piestātnes platforma. Pārslīdējis pāri smilšainajam slīpumam, Bonds, nespēdams iznest smago akvalangu krastā, noliektu galvu, zaudējis spēkus kā dzīvnieks, kas gatavs sabrukt, nometās rāpus seklumā.
17.
sarkanacainās katakombas
Ģērbdamies Bonds uzklausīja konstebla Santosa piezīmes. Šķita, ka jahtas labajā pusē notikuši zemūdens sprādzieni, kas eksplodējuši uz ūdens virsmas. Uz klāja parādījušies vairāki cilvēki un sākusies drudžaina rosība. Jahtas kreisajā pusē, lai neredzētu no krasta, esot nolaista laiva. Bonds teica, ka viņam par to nekas neesot zināms. Viņš esot sasitis galvu pret kuģa sānu. Tas bijis muļķīgi. Viņš esot redzējis, ko gribējis redzēt, un pēc tam peldējis atpakaļ. Ļoti veiksmīgi. Konstebls esot ārkārtīgi izpalīdzējis. Liels paldies un ar labu nakti. Ar komisāru Bonds tikšoties no rīta.
Piesardzīgi, lai noturētu līdzsvaru, Bonds devās projām pa ielu līdz vietai, kur bija novietojis Leitera fordu. Tad aizbrauca līdz viesnīcai un, piezvanījis Leiteram uz numuru, kopā ar viņu devās uz policijas pārvaldi. Tur viņš izstāstīja, kas noticis un ko viņš atklājis. Bondam bija vienalga, kādas būs sekas. Viņš bija nolēmis rakstīt ziņojumu. Londonā pašlaik bija astoņi no rīta, un līdz noteiktajam brīdim bija palicis mazāk par četrdesmit stundām. No visiem salmiņiem kopā nu jau sanāca puse no kaudzes. Aizdomas vārījās kā augsta spiediena katlā. Viņš vairs ilgāk nespēja nosēdēt uz vāka.
- Dari tā, - izlēmīgi noteica Leiters. - Un es nosūtīšu apstiprinātu kopiju uz CIP. Vēl vairāk, es domāju izsaukt Mantu un likt, lai tā steidzas uz šejieni.
- Tiešām? - Bonds bija pārsteigts par Leitera jauno meldiņu. - Kas tad tev tik pēkšņi lēcies?
- Redzi, es klīdu pa Casino, labi aplūkodams katru, kas, manuprāt, varētu būt akcionārs vai bagātību meklētājs. Viņi galvenokārt stāvēja grupās, pūlēdamies izlikties, ka labi pavada laiku - saulainas brīvdienas un tamlīdzīgi. Viņiem neveicās. Largo vienīgais bija jautrs un nebēdnīgs. Pārējie atgādināja privātdetektīvus vai Torio bandas atliekas pēc sv. Valentīna dienas asinspirts. Savu mūžu nebiju redzējis otru tādu rīkļurāvēju baru - visi smokingos, smēķē cigārus un dzer šampanieti un tā tālāk, tikai glāzīti vai divas, lai radītu Ziemassvētku noskaņojumu. Droši vien tāda bija pavēle. Bet visiem bija smaka, ko iepazīst Dienestā vai Pinkerto- nos, ja jau par to runājam. Zini, tas piesardzīgais aukstas zivs skatiens, kas liecina, ka prātā ir citas domas, un kas parasti piemīt profesionāļiem. Nē, neviena no sejām man neko neatgādināja, līdz es nonācu pie maza auguma vīreļa ar biezām uzacīm, lielu, olveidīgu galvu un biezām brillēm, kurš atgādināja mormoni, kas kļūdas pēc ienācis mauku mājā.. Viņš nervozi lūkojās apkārt un ikreiz, kad kāds no pārējiem viņu uzrunāja, nosarka un teica, cik šī esot brīnišķīga vieta un ka viņš pavada lieliskāko vakaru savā mūžā. Es piegāju pietiekami tuvu, lai dzirdētu, ka viņš vienu un to pašu saka diviem dažādiem cilvēkiem. Pārējā laikā viņš vienkārši klīda apkārt kā mēnessērdzīgs, izskatīdamies bezpalīdzīgs, un gandrīz vai sūkāja kabatlakatiņa stūri, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Redzi, viņa seja man kaut ko atgādināja. Es jutu, ka esmu viņu kaut kur agrāk redzējis. Tu zini, kā tas ir. Tāpēc, bridi mocījies šaubās, es priecīgi piegāju pie reģistratora galdiņa un teicu, ka, manuprāt, esmu pamanījis vecu klases biedru, kas aizmigrējis uz Eiropu, bet nekādi nespēju atcerēties viņa vārdu. Cik nepatīkami, vai ne, jo vairāk tāpēc, ka šķiet - viņš mani pazīst. Vai cienītais man neizpalīdzē- tu? Tā nu reģistrators atnāca man līdzi, noskaidroja, kuru cilvēku es domāju, un, izskatījis biedru kartes, atrada to, ko es gribēju. Šķiet, šo cilvēku sauca Trauts, Emīls Trauts. Šveices pase. Viņš esot viens no jahtas, Largo grupai piederīgs. - Leiters uz mirkli apklusa. - Jā, man šķiet, Šveices pase bija tā, kas man palīdzēja atcerēties. - Leiters pagriezās pret Bondu. - Vai atceries Austrumvācijas fiziķi, vārdā Koce? Apmēram pirms pieciem gadiem viņš pārnāca uz Rietumiem un izstāstīja visu, ko zināja, Apvienotā zinātniskā izlūkdienesta puišiem. Pēc tam, savācis treknu atlīdzību par informāciju, pazuda un nogāja pagrīdē Šveicē. Tici man, Džeims! Tas ir tas pats cilvēks. Viņa lieta nonāca manās rokās, kad es vēl darbojos CIP un dariju kancelejas darbus Vašingtonā. Es visu atceros. Tāda veiksme! Redzēju viņa ģīmi tikai vienreiz lietā, bet man nav ne mazāko šaubu. Tas cilvēks ir Koce. Un tagad padomā, ko ellē augstākās klases fiziķis dara uz Disco klāja? Viss saskan, vai ne?