Выбрать главу

Bonds izslēdza no apziņas atbaidošo murgu un, vicinot sev priekšā lukturi, turpināja meklē­jumus.

Viņš atrada sarkani svītroto cianīda kārbu un aizbāza to aiz jostas. Viņš saskaitīja līķus, ievēroja atvērto lūku uz bumbu tvertni un pār­liecinājās, ka bumbas ir pazudušas. Viņš ieska­tījās atvērtajā konteinerā zem pilota sēdekļa un pārmeklēja citas vietas, kur varēja glabāties bumbu palaišanai nepieciešamie degļi. Taču arī to vairs nebija. Visbeidzot, neskaitāmas reizes atgriezis tvarstīgos taustekļus no savām kailajām kājām, viņš sajuta, ka ilgāk vairs nespēj izturēt. Viņam daudz ko vajadzēja pa­ņemt sev līdzi, apkalpes identifikācijas diskus, lidojuma dienasgrāmatas atliekas, kurās nebija redzams nekas cits, kā vien ikdienišķas piezī­mes, un pat sīkākais mājiens neliecināja par ārkārtas situāciju, vajadzēja nolasīt mērinstru­mentu rādījumus uz kontrolpaneļa, bet viņš nespēja izturēt vairs ne mirkli kustīgajā, sarkanacainajā katakombā. Viņš izslīdēja pa rezerves lūku un gandrīz histēriski sāka peldēt pretī šaurajai gaismas švīkai, kas iezīmēja brezenta malu. Izmisīgi pakārpījies zem tās, Bonds ar cilindru, kas atradās viņam uz muguras, aizķērās aiz brezenta krokas un bija spiests līst atkal atpakaļ, lai tiktu vaļā. Pēc mirkļa viņš bija izkļuvis skaisti dzidrajā ūdenī un cēlās augšup pretī tā virsmai. Divdesmit pēdu dziļumā sāpes ausīs atgādināja, ka jāapstājas un jāpielāgojas spiedienam. Vērda­mies augšup, kur viņam virs galvas vīdēja ilgo­tās amfībijas korpuss, Bonds nepacietīgi nogai­dīja, kamēr sāpes mazinās. Tad viņš šāvās aug­šup un, tverdamies pie plosta, rāva nost aprīkojumu, lai tiktu vaļā gan no tā, gan tam pielipušās netīrības. Palaidis aprīkojumu vaļā, viņš vēroja, kā akvalanga rīki, metot kūleņus, lēni nogrimst okeāna dibenā. Izskalojis muti ar tīkami tīro sālsūdeni, Bonds sāka peldēt pretī Leitera pastieptajai rokai.

18.

KĀ APĒST MEITENI

Atpakaļceļā tuvojoties Naso, Bonds lika Leiteram uzmest skatienu Disco, kam vajadzēja atrasties iepretī Palmirai. Jahta tiešām atradās savā vietā, tieši tur, kur bijusi iepriekšējā dienā. Vienīgā atšķirība, kam nebija nekādas nozīmes, bija tā, ka tagad izmests bija tikai priekšējais enkurs. Uz klāja neredzēja ne mazākās kustī­bas. "Tā guļot ūdenī un spoguļojot elegantās aprises jūras spogulī, jahta izskatās skaista un gluži nekaitīga," domāja Bonds.

Leiters satraukti ierunājās: - Ei, Džeims, paskaties uz pludmali! Uz laivu māju pie paša līča. Vai redzi tās dubultpēdas, kas ved augšup laukā no ūdens? Līdz pašām laivu mājas dur­vīm. Man tās šķiet savādas. Dziļas. Kas tās varēja atstāt?

Bonds noregulēja tālskati. Pēdas stiepās paralēli. Kaut kas, turklāt smags, bija vilkts starp laivu māju un jūru. Bet tas nevarēja būt, pavisam noteikti nevarēja!

-   Lidojam ātrāk projām, Fēliks, - viņš sa­springtā balsī sacīja un, kad viņi pārlidoja kras­tam, turpināja. - Sasodīts, es varu iedomāties, kas varēja atstāt šīs pēdas. Bet, sasodīts, ja tas bija tas, kas tas varēja būt, viņi būtu ātri vien tās pēdas aizslaucījuši.

-   Cilvēki mēdz kļūdīties, - lakoniski noteica Leiters. - Mums vajadzēs paskatīties savām acīm. Vajadzēja jau agrāk. Jauka slēptuvīte. Man šķiet, es pieņemšu mistera Largo uzaicinā­jumu un nokļūšu tur sava augsti godājamā klienta mistera Rokfellera Bonda vārdā.

Pulkstenis bija viens, kad Bonds un Leiters atgriezās Vindzoras lidlaukā. Kontroltomis vi­ņus jau pusstundu bija meklējis pa radio. Tagad viņiem vajadzēja stāties lidlauka komandanta un - kāda liktenīga nejaušība! - gubernatora sekretāra priekšā, kas nodeva abiem guberna­tora pilnvaru visiem pārkāpumiem, ko viņi bija paveikuši, un pēc tam pasniedza Bondam biezu aploksni, kurā bija signāli abiem.

Sākumā viņi saņēma gaidītos pārmetumus par pārtrauktajiem sakariem līdz ar prasību sniegt tālāku informāciju. ("To viņi dabūs!" noteica Leiters, kad, sēžot gubernatora Humber Snipe ērtajā salonā, viņi traucās Naso virzienā.) Mantai vajadzēja ierasties pulksten piecos tajā pašā pēcpusdienā. Interpols un Itālijas policija apstiprināja, ka Džuzepe Petači patiešām ir Dominētas Vitāli brālis, un meitenes stāstītais pilnībā sakrita ari ar citiem viņas biogrāfijas datiem. Tie paši avoti vēstīja, ka Emilio Largo ir liela mēroga avantūrists un aizdomās turams krāpnieks, kaut ari no tehniskā viedokļa viņa dosjē bija neaptraipīts. Viņa bagātības avotus neviens nezināja, taču tie neatradās Itālijā. Par Disco bija maksāts Šveices frankos. Kuģa būvē­tāji apstiprināja, ka jahtā tiešām ir zemūdens nodalījums. Tajā ir elektriskais lifts un pacēlājs nelielām zemūdens ierīcēm un ūdenslīdējiem. Atbilstoši Largo prasībām šīs izmaiņas jahtas tilpnē izdarītas, lai veiktu zemūdens pētījumus. Ievācot sīkāku informāciju par akcionāriem, nekas vairāk nav atklāts - izņemot to, ka lielā­kajai daļai biogrāfija un nodarbošanās nav izsekojama tālāk par sešiem gadiem. Tas varētu liecināt, ka viņu personas apliecības ir nesen ražoti viltojumi, un, vismaz teorētiski, tas liecina par iespējamu līdzdalību SPEKTRA, ja tāda organizācija patiešām pastāv. Koce pametis Šveici pirms četrām nedējām un devies nezināmā virzienā. Pēdējās šā cilvēka fotogrāfi­jas izplatītas Pan American dienas reisa lidmašīnā. Tomēr Pērkonlodes kara komitejai nācies atzīt, ka Largo aizsegs, ja neizdodas iegūt turpmākus pierādījumus, ir visai pamatīgs, un nepieciešams turpināt pasaules mēroga meklē­jumus, par prioritāru atzīstot Bahamu salu reģionu. Ņemot vērā šo prioritāti un ārkārtīgi spiedīgo laika faktoru, šajā reģionā ar prezi­denta Boeing 707 Kolumbine 1900 EST ieradīsies britu militārais atašejs Vašingtonā brigadieris Feirčailds un atvaļinātais ASV flotes rezerves admirālis Karlsons, lai uzņemtos kopī­gu vadību pār turpmākajām operācijām. Līdz minēto virsnieku ierašanās brīdim no misteriem Bonda un Leitera tika prasīta pilnīga sadarbība, sīki, abu parakstīti ziņojumi katru stundu nosūtāmi uz Londonu, bet kopijas - uz Vašing­tonu.