- Šī ir pirmā reize, kad esmu ēdis sievieti, - viņš sacīja. - Garšo tīri labi.
Meitene nepacietīgi sagrozījās, bet neko neteica.
Bonds zināja, cik ļoti sāpēs.
- Viss kārtībā, Domino, - viņš sacīja. - Tu esi lieliska. Vēl pēdējoreiz.
Viņš mierinoši noskūpstīja pēdu un, cik vien maigi spēdams, turpināja darbu.
Pēc minūtes vai divām viņš izspļāva pēdējās adatu daļiņas, pateica viņai, ka ciešanas beigušās, un saudzīgi nolaida pēdu zemē.
- Tagad jāuzmanās, lai brūcē neiekļūst smiltis. Nāc, es aiznesīšu tevi līdz būdai, un tu varēsi uzvilkt sandales.
Meitene pagriezās uz muguras. Viņas melnās skropstas bija slapjas no asarām. Viņa tās noslaucīja ar delnu.
- Vai zini, tu esi pirmais vīrietis, kas mani jebkad saraudinājis, - viņa sacīja, nopietni uzlūkodama Bondu, tad pacēla rokas, un tas nozīmēja pilnīgu pakļaušanos.
Bonds pieliecās un pacēla meiteni uz rokām. Šoreiz viņš neskūpstīja gaidošo muti. Viņš nesa meiteni uz būdu. Uz VIŅA vai VIŅAS? Bonds izšķīrās par VIŅA. Pasniedzies pēc krekla un biksēm, nometa tos uz grīdas, saklājot improvizētu gultu. Uzmanīgi nolika meiteni uz sava krekla. Viņas rokas bija Bondam ap kaklu, kamēr viņš atpogāja vienīgo pogu, kas saturēja krūšturi, un pēc tam atsēja bikini aukliņas. Izkāpis no peldbiksēm, viņš paspēra tās malā.
19.
KAD SKŪPSTI BEIDZAS
Atbalstījies uz elkoņa, Bonds nolūkojās skaistajā, sviedru klātajā sejā. Sviedru lāsītes mirdzēja zem acīm un pie deniņiem. Kaklā strauji sitās pulss. Apņēmīgās līnijas sejā bija aizskalojusi kaislība, un tā izskatījās maiga, mīļa un bezspēcīga. Miklās skropstas pavērās, un Bonda acīs mazliet ziņkārīgi ieskatījās brūnas, lielas un sapņainas acis. Tās laiski atgriezās īstenībā un nopētīja Bondu, it kā redzētu viņu pirmoreiz.
- Atvaino! - sacīja Bonds. - Man tā nevajadzēja darīt.
Vārdi viņu uzjautrināja. Bedrītes abos vaigos kļuva dziļākas.
- Tu runā kā meitene, kas to darījusi pirmo reizi, - viņa sacīja. - Tagad tu baidies, ka tev var gadīties bērns. Vajadzēs izstāstīt mātei.
Bonds pieliecās un noskūpstīja viņu. Vispirms abus lūpu kaktiņus, pēc tam pavērtās lūpas.
- Iesim peldēties! - viņš sacīja. - Pēc tam man ar tevi jārunā.
Viņš piecēlās kājās un pastiepa rokas. Meitene tās negribīgi saņēma. Uzcēlis kājās, Bonds piekļāva meiteni sev klāt. Viņas augums flirtēja ar viņējo, zinot, ka par to nekas nedraud. Meitene rotaļīgi uzsmaidīja un izturējās vēl pavedino- šāk. Bonds spēji piekļāva viņu vēl ciešāk, lai apstādinātu un ari tāpēc, ka viņiem bija palikušas vēl tikai dažas minūtes laimes.
- Beidz, Domino! - viņš sacīja. - Iesim! Nav nekādas vajadzības ģērbties. Smiltis tavām kājām neko sliktu nenodarīs. Es tikai izlikos.
- Es arī, - viņa sacīja, - kad iznācu no ūdens. Man nemaz tik ļoti nesāpēja. Un es varēju izvilki adatas pati, ja būtu gribējusi. Tā, kā to dara zvejnieki. Vai tu zini. kā?
Bonds iesmējās.
- Jā, zinu. Tagad uz jūru!
Noskūpstījis meiteni vēlreiz, Bonds atkāpās
un palūkojās uz viņas augumu, lai saglabātu
atmiņā. Pēc tam strauji pagriezās, skriešus metās uz jūru un dziļi ienira.
Kad viņš izkāpa krastā, meitene jau bija beigusi peldi un ģērbās. Bonds noslaucījās. Uz meitenes jautrajām piezīmēm pāri šķērssienai viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Visbeidzot viņa ievēroja pārmaiņas.
- Kas tev lēcies, Džeims? Vai kaut kas noticis?
- Jā, mīļā.
Velkot kājās bikses, viņš dzirdēja, kā zelta ķēdīte nošķind pret sīknaudu.
- Nāc laukā! - viņš sacīja. - Man ar tevi jārunā.
Sentimenta vadīts, Bonds izvēlējās smilšu laukumiņu otrā pusē būdai, nevis tajā, kur viņi pirmīt bija sēdējuši. Iznākusi no būdas, meitene nostājās viņa priekšā. Viņa uzmanīgi pētīja Bonda seju, pūloties tajā ko salasīt. Bonds novērsās. Viņš sēdēja, aptvēris ar rokām ceļgalus, un vērās tālumā. Meitene apsēdās blakus, bet pa gabaliņu.
- Tu gribi mani sāpināt. Vai tu brauc projām? Tikai ātri! Pasaki skaidri un gaiši, un es neraudāšu.
- Es baidos, ka ir vēl ļaunāk. Domino, - sacīja Bonds. - Es nerunāšu par sevi. Es runāšu par tavu brāli.
Bonds juta, ka viņas augums sastingst.
- Runā! - viņa teica klusā, saspringtā balsī. - Pastāsti, kas par lietu!
Bonds izņēma no kabatas aproci un klusējot pasniedza to meitenei.
Viņa to paņēma. Viņa uz to pat nepaskatījās, tikai nedaudz novērsās no Bonda.
- Tātad viņš ir miris. Kas viņam notika?
- Tas ir slikts un ļoti garš stāsts. Tajā iesaistīts tavs draugs Iorgo. Runa ir par loti lielu konspirāciju. Es atrodos šeit savas valdības uzdevumā, lai visu noskaidrotu. Es tiešām esmu kaut kas līdzīgs policistam. Es tev to stāstu un pastāstīšu ari visu pārējo tāpēc, ka simtiem un, iespējams, tūkstošiem cilvēku ies bojā, ja tu nepalīdzēsi to novērst. Tāpēc man tev jārāda šī aproce un jāliek ciest, lai tu man noticētu. To darot, es laužu zvērestu. Lai kas notiktu, lai kā tu izlemtu rīkoties, es ticu, ka tu nevienam nestāstīsi to, ko tev atklāšu.
- Tad tāpēc tu ar mani mīlējies - lai es darītu to, ko tu no manis gribi. Un tagad tu mani šantažē ar mana brāļa nāvi.
Vārdi tika izgrūsti caur zobiem.
- Es tevi ienīstu, ienīstu, ienīstu, - viņa klusi un draudīgi čukstēja.