-Jā.
Meitene, visu laiku uzmanīgi klausījusies, tagad šķita aizdomājusies. Viņa uzmanīgi pastiepa roku un pieskārās Bondam, tad ļāva tai noslīdēt. Pacēlusi skatienu, viņa steigšus novērsās.
- Es teicu, - viņa nokaunējusies ierunājās, - es teicu, ka tevi ienīstu. Tā nav patiesība. Es nesapratu. Kā es varēju - tik briesmīgs stāsts? Es vēl aizvien tam nespēju pilnībā noticēt, noticēt, ka tam kāds sakars ar Largo. Mums Kapri bija kaut kas līdzīgs romānam. Viņš ir pievilcīgs vīrietis. Visas citas gribēja viņu dabūt. Tas bija izaicinājums, nocelt viņu no deguna priekšas visām tām elegantajām sievietēm. Tad viņš pastāstīja par jahtu un šo brīnišķīgo ceļojumu pēc dārgumiem. Man tas šķita kā pasaka. Protams, es piekritu braukt līdzi. Kurš gan nebūtu piekritis? Pretī es biju gatava dot to, kas man bija jādod.
Uzmetusi īsu mirkli Bondam, viņa atkal novērsās.
- Atvaino! Bet tā nu tas ir. Kad nokļuvām Naso un viņš turēja mani krastā, tālāk no jahtas, es biju pārsteigta, bet ne aizvainota. Salas ir skaistas. Man bija diezgan, ko darīt. Taču tavs stāsts izskaidro daudzas nianses. Man nekad neļāva atrasties radiomezglā. Apkalpe bija nerunīga un vēsa - viņi izturējās pret mani kā pret nevēlamu personu, un viņiem bija savādas attiecības ar Largo, drīzāk kā līdzīgiem ar līdzīgu, nevis kā ar darba devēju. Turklāt viņi bija skarbi vīri un izglītotāki, nekā jūrnieki parasti mēdz būt. Tātad viss saskan. Es pat varu atcerēties, ka visu nedēļu pirms pagājušās ceturtdienas Iorgo bija ārkārtīgi nervozs un viegli aizkaitināms. Mēs jau sākām nogurt viens no otra. Man tas šķita pietiekams izskaidrojums. Es pat sāku domāt par atgriešanos mājās. Taču pēdējās dienās viņš kļuva mierīgāks, un, kad šovakar Largo man lika sakravāties un kāpt uz kuģa, es pat nodomāju, ka varētu viņam paklausīt. Un, protams, mani sajūsmināja gaidāmā bagātību meklēšana. Es gribēju redzēt, ko tas nozīmē. Bet tad, - viņa paskatījās uz jūras pusi, - ieradies tu, un pēc tā, kas šodien notika, es biju nolēmusi pateikt Largo, ka nekur neiešu. Ka palikšu šeit, paskatīšos, kurp dosies tu, un iešu tev līdzi.
Pirmo reizi visā šajā laikā Domino ieskatījās viņam tieši sejā un nenolaida skatienu.
- Vai tu man to ļausi?
Bonds pastiepa roku un piekļāva plaukstu viņas vaigam.
- Protams, ļaušu.
- Kas tagad notiks? Kad es tevi atkal redzēšu?
No šā jautājuma Bonds bija baidījies visvairāk. Nosūtot viņu uz jahtu, turklāt ar Geigera skaitītāju, viņš pakļāva Domino divkāršām briesmām. Largo varēja viņu atmaskot, un tādā gadījumā nekavējoties sekotu nāve. Ja vajadzēs dzīties pakaļ jahtai, kas šķita neizbēgami, Manta nogremdētu Disco ar šāviņiem vai torpēdu, iespējams, pat bez brīdinājuma. Bonds bija iedomājies abus šos variantus un noracis tos apziņas dzijumos. Viņš negribēja par to domāt.
- Tiklīdz viss beigsies, - viņš sacīja, - es tevi sameklēšu, lai kur tu būtu. Bet tagad tev draud briesmas. Tu to zini. Vai tu vēl aizvien esi gatava riskēt?
Domino ieskatījās pulkstenī.
- Puspieci, - viņa sacīja. - Man jāiet. Nenāc man līdzi uz mašīnu. Noskūpsti mani un paliec, kur esi! Neraizējies par to, kas man darāms. Es to izdarīšu labi. Vai nu tas, vai duncis šā vīrieša mugurā, citas iespējas tik un tā nav.
Viņa pastiepa rokas.
- Nāc.
Pēc dažām minūtēm Bonds dzirdēja, kā sāk rūkt MG dzinējs. Viņš nogaidīja, kamēr skaņa izdziest tālumā, mašīnai aizbraucot pa Rietumu krasta ceļu, pēc tam iekāpa savā Lanā Rover un sekoja.
Jūdzi tālāk pa piekrasti, kur divi balti obeliski iezīmēja ieeju Palmiras teritorijā, uz ceļa vēl aizvien stāvēja putekļu mākonis. Bonds pasmīnēja par savu vēlēšanos braukt viņai pakaļ un neļaut kāpt uz jahtas. Par ko, pie velna, viņš domāja? Viņš lielā ātrumā aizbrauca tālāk pa ceļu uz Vecā torta ragu, kur pamestas villas garāžā bija apmetušies policijas novērotāji. Viņi atradās savā postenī. Viens vīrietis, sēžot audekla krēslā, lasīja grāmatu mīkstajos vākos, kamēr citi sēdēja pie tālskatiem, kas caur spraugu žalūzijās bija pievērsti Disco. Viņiem blakus uz grīdas atradās raidītājs aizsargkrāsā. Nodevis instrukcijas, Bonds apsēdās pie raidītāja un, sazinājies ar policijas komisāru, informēja viņu par notikumu gaitu. Komisārs nodeva viņam divas ziņas no Leitera. Viena apliecināja, ka Palmiras apciemojums nav devis nekādus rezultātus, vienīgi meitenes mantas pēcpusdienā aiznestas uz Disco. Laivu māja esot pilnīgi nekaitīga. Tajā atradusies laiva ar stikla dibenu un ūdens velosipēds. Droši vien tas arī atstājis no gaisa redzētās pēdas. Otrā ziņa vēstīja, ka Manta esot gaidāma pēc divdesmit minūtēm. Lai Bonds ierodoties Prinča Džordža piestātnē kopā ar Leiteru to sagaidīt.
•••
Mantai, kas bezgala piesardzīgi tuvojās pa kanālu, nepiemita nekā no kurta elegances, kas raksturīga parastajām zemūdenēm. Tā bija strupa, resna un neglīta. Zemūdenes sīpolveidī- gam gurķim līdzīgais noapaļotais metāla deguns, piesegts ar brezentu, lai slēptu no Naso iedzīvotājiem radara skeneri, nedeva ne mazāko mājienu par tās ātrumu, kas, pēc Ioitera vārdiem, bija apmēram četrdesmit mezglu stundā.
- Bet to viņi tev neteiks, Džeims. Tas esot dienesta noslēpums. Droši vien, kad uzkāpsim uz kuģa, mēs atklāsim, ķa pat papīrs papīrgrozā ir dienesta noslēpums. Piesargies no flotes puišiem! Mūsdienās viņi ir tik mazrunīgi. Viņuprāt, pat atraugas apdraud drošību.
- Ko vēl tu par to zini?
- Labi, kapteinim to neteiksim, bet mēs CIP, protams, galvenajos vilcienos apguvām šīs zemūdenes, lai spētu instruēt aģentus, kas jāmeklē, un saprast norādes viņu ziņojumos. Šī zemūdene ir viena no Džordža Vašingtona klases, sver apmēram 4000 tonnu, apkalpe sastāv no apmēram simts cilvēkiem, maksā aptuveni simts miljonu dolāru. Diapazons - kādu vien vēlaties, kamēr izbeidzas pārtikas krājumi vai jāpapildina kodolreaktors. Teiksim, aptuveni pēc katrām 100 000 jūdzēm. Ja šai zemūdenei ir tāds pats apbruņojums kā Džor- džam Vašingtonam, tad tajā ir sešpadsmit vertikālu palaišanas cauruļu, pa astoņām divās rindās, kas paredzētas Polaris cietās degvielas raķetēm. To diapazons ir apmēram 1200 jūdžu. Apkalpe caurules sauc par "Šervudas mežu", jo tās krāsotas zaļā krāsā un raķešu nodalījums atgādina rindās nostatītu resnu koku stumbrus. Polaris raķetes izšauj labu gabalu zem ūdens virsmas. Zemūdene apstājas un ieņem pavisam nekustīgu pozīciju. Kuģa atrašanās vietu nepārtraukti kontrolē gan pa radio, gan vērojot zvaigznes ar sarežģītu aparātu, ko sauc par zvaigžņu periskopu. Visa informācija līdz raķetēm nonāk automātiski. Tad galvenais šāvējs nospiež pogu, un raķete, saspiesta gaisa dzīta, šaujas augšup cauri ūdenim. Iznākot no ūdens, cietā degviela aizdedzina raķeti un uztur to visu atlikušo ceļu. Ja tā padomā, tas tiešām ir velnišķīgs ierocis. Iedomājies, kā šis sasodītās raķetes jebkurā vietā izšaujas no ūdens un saspridzina kādu galvaspilsētu lupatu lēveros. Mums jau ir sešas tādas zemūdenes un būs vēl citas. Ja tā padomā, nav slikts iebiedēšanas līdzeklis. Neviens nezina, kur tās atrodas un kad var izšaut. Nemaz nelīdzinās raķešu bāzēm un tamlīdzīgām vietām, kuru atrašanos viegli noteikt un kuras var padarīt rīcībnespējīgas ar vienu vienīgu raķešu vilni.