JANS FLEMINGS
PŪCES ASTE
Pirmā dala
PIRMDIENA
I nodala
SLEPENIE RAKSTUDARBI
Divi trīsdesmit astotā kalibra šaujamie nogranda reizē.
Pagrabtelpas sienas uztvēra dobjo troksni un kādu mirkli atbalsojot mētāja to turp un šurp, līdz atkal iestājās klusums. Džeimss Bonds pavērās uz dūmiem, kas no visām telpas malām nesteidzīgi plūda uz ventilācijas lūku pie griestiem. Tas, kā tikko bija izdevies izraut ieroci un ar zibenīgu kustību nomērķēt, viņam lika justies apmierinātam. Atmetis uz sāniem "Detec- live Special" kolta aptveri un pacēlis ieroci uz augšu, viņš gaidīja, kad instruktors būs atsoļojis šurp tos divdesmit jardus pa galerijas pustumsu.
Bonds redzēja, ka nācējs smīkņā.
- Gluži neticami, - viņš teica. - Šoreiz es jūs novācu.
Instruktors nostājās viņam līdzās.
- Es esmu slimnīcā, bet jUs pagalam, ser, - tas atbildēja, vienā rokā turēdams siluetmērķi ar pamatīga tēvaiņa torsu, otrā - "Polaroid" fotogrāfiju pastkartes lielumā. Instruktors pasniedza attēlu ' Bondam, un abi vīri piegāja pie galda, uz kura stāvēja lampa ar zaļu kupolu un krietna lieluma lupa.
Bonds paņēma lupu un sāka pētīt momentuzņēmumu, kurā zibspuldze izgaismoja viņa paša stāvu. Pie labās rokas vīdēja izplūdis spilgtas liesmas zibsnis. Rūpīgi izpētot tumšās vestes krūšu daļu, kreisajā pusē - tieši tur, kur sirds, - varēja redzēt sīku gaismas punktiņu.
Neteicis ne vārda, instruktors noklāja zem lampas lielo, balto mērķa loksni ar tēvaiņa siluetu. Sirds vietā uz tā bija iezīmēta pamatīga melna vēršacs apmēram trīs collu diametrā. Tieši zem tās, apmēram puscollu pa labi, vīdēja Bonda lodes atstātais caurums.
- Cauri kuņģa kreisajai sieniņai un ārā uz muguras, - apmierināti noteica instruktors, tad paņēma zīmuli un uz mērķa otras puses uzšņāpa papildinājumu derību rēķinam. - Divdesmit šāvienu. un jūs esat man parādā septiņas mārciņas un sešus pensus, ser, - viņš rāmi piebilda.
Bonds iesmējās un noskaitīja vajadzīgo summu.
- Nākampirmdien likmes dubultosim.
- Lai notiek, - atbildēja instruktors. - Taču jums neizdosies pieveikt mašīnu, ser. Un, ja nu jūs patiešām vēlaties iekļūt komandā Djuara kausa izcīņai, mums vajadzētu trīsdesmit astotos likt pie malas un kādu laiciņu padarboties ar remingto- niem. Ar to jauno divdesmit divu lādiņu daiktu, ko viņi tikko sākuši ražot, varētu dabūt 7900 punktus no 8000. Vairums jūsu ložu būtu tieši mērķa centrā, un tas ir labi ja tik liels, cik šiliņmonēta, kad nolikta zem deguna. Simt jardu attālumā to vispār nevar saskatīt!
- Pie velna Djuara kausu, - attrauca Bonds. - Mani vairāk interesē jūsu nauda. - Izbēris saujā neizšautās patronas no revolvera aptveres, viņš nolika tās kopā ar ieroci uz galda. - Līdz pirmdienai. Vai šajā pašā laikā?
- Desmitos būs labi, ser, - atbildēja instruktors, paraudams uz leju abus tērauda durvju aizvara rokturus. Viņš smaidīdams noskatījās, kā Bonds kāpj augšup pa stāvajām betona kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Instruktors bija apmierināts ar Bonda šaušanas prasmi, taču viņam nenāca ne prātā atklāt Bondam, ka tas ir pats labākais šāvējs visā Slepenajā dienestā. To drīkstēja zināt tikai M. un Slepenā dienesta štāba priekšnieks, kuram nu bija jāiesniedz Bonda šīsdienas šaušanas treniņa rezultāti ierakstīšanai viņa slepenajā lietā.
Bonds atvēra ar zaļu vadmalu tapsētās durvis, kas veda no kāpnēm uz vestibilu, un devās uz liftu, lai nokļūtu augstās, pelēkās Slepenā dienesta pārvaldes ēkas devītajā stāvā, no kura pavērās skats uz tuvīno Rīdžentparku. Viņš jutās apmierināts ar šautuvē paveikto, taču sajūsmināts gan ne. Bonda rādītājpirksts žaketes kabatā strauji saliecās, it kā viņš mēģinātu izprast, kā iegūt to nieka mirkli, kas ]autu apsteigt mašīnu, šo sarežģīto, viltīgo ietaisi, kura nieka trīs sekundēs nomērķēja un izšāva uz viņu ar tukšu 38. kalibra patronu, pie viena raidīdama gaismas staru uz savu mērķi un to šajā mirkli nofotografēdama, fiksējot uz grīdas uzvilktajā krita aplī stāvošā pretinieka šāvienam pacelto roku.
Lifta durvis bija pavērtas, un Bonds iesoļoja kabīnē. Liftnieka nāsīs iecirtās šaujampulvera smārds. Vīri, kas atgriezās no šautuves, arvien smaržoja tieši tā. Liftniekam tas patika, šī smarža viņam atgādināja armijā pavadītos gadus. Nospiedis devītā stāva pogu, viņš ierasti atbalstīja amputētās kreisās rokas stumbeni pret kontrolsviru.
"Ja vien apgaismojums būtu labāks," prātoja Bonds. Taču M. uzstāja, ka šaušanai jānotiek mēreni nelabvēlīgos apstākļos. Blāva gaisma un mērķis, kas atklāj pretuguni, - tas, viņaprāt, vislabāk atbilda īstai kaujas situācijai. "Veikla šaudīšanās pa kārtīm spēļu namā nenozīmē neko," bija rakstīts M. sacerētās šaujamieroču lietotāju rokasgrāmatas ievadā.
Lifts gurdeni apstājās, un, nonācis tik apnikušajā gaitenī, kas veda pretim nebeidzamajiem un nekad nepadarāmajiem darbiem, turp un šurp joņojošām biroja meitenēm ar dokumentu mapēm rokās, neskaitāmām, bez mitas virinātām durvīm un klusinātiem tālruņzvaniem, Bonds izmeta no galvas domas par šautuvi un noskaņojās parastai Galvenās pārvaldes darbdienai.
Viņš aizsoļoja līdz pašām pēdējām durvīm gaiteņa labajā pusē. Tās bija bez norādēm, tāpat kā visas pārējās šajā stāvā, uz tām nebija arī numura. Ja šeit kas bija kārtojams tiem, kuri strādāja citos pārvaldes stāvos, kādam no devītā stāva darbiniekiem vajadzēja aizvest apmeklētāju uz vajadzīgo telpu un pēc tam tieši tāpat nogādāt atpakaļ uz liftu.
Bonds pieklauvēja un pagaidīja, tad palūkojās pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit. Pirmdienas bija īstā elle, jo nācās izrakties cauri dosjē un operatīvajām lietām, kas krājušās divas dienas. Un nedēļas nogales parasti bija darbīgs laiks. Saimnieku prombūtnē uzlauzti dzīvokļi. Cilvēku fotografēšana kompromitējošās situācijās. Inscenēti satiksmes negadījumi, kas gan prasīja visai maz pūļu; brīvdienās uz ceļiem jau tāpat daudzviet izskatījās kā lopu kautuvē. Vajadzēja pieņemt un izšķirot ari iknedēļas pastu no Vašingtonas, Stambulas un Tokijas. Tajā varēja atrasties šis tas noderīgs.