- Nē, paldies, - M. atbildēja, tikko jaušami pasmaidīdams. - Nupat jau paguvu.
Nu Drekss pagriezās uz otru pusi un uzlūkoja Bondu, kas nekavējās nopētīt šā vira sarkanīgās īīsas un zilās acis, kuru skatiens drīzāk bija salts un atsvešināts.
- Un kā ar jums? - Drekss nevērīgi apvaicājās.
- Nē, pateicos, - Bonds atbildēja.
Drekss atkal pievērsās galdam un
paņēma savas kārtis. Bonds vēroja, kā šī vira lielās, smagnējās rokas ņemas tās kārtot, tad nesteidzīgi pagājās ap galdu, pārdomādams vēl kādu niansi.
Drekss nešķiroja kārtis mastos, kā to dara vairums spēlmaņu, viņš vienīgi sagrupēja sarkanos un melnos, tos rūpīgāk nesakārtojot, tā ka spēles partneriem bija gandrīz neiespējami ko izskaitļot un prognozēt.
Patiešām piesardzīgus spēlmaņus Bonds atpazina jau pēc tā, kā tie turēja savas ķārtis.
Viņš paspēra vēl dažus soļus un nostājās līdzās kamīnam, tad izvilka cigareti un aizdedzināja to pie maza, sudraba restēs ievietota gāzes radziņa, kas rāmi lāktīja turpat pie sienas, - šis pagātnes liecinieks te bija saglabājies no tiem laikiem, kad vēl nelietoja sērkociņus.
No sava skatpunkta Bonds saredzēja Meijera kārtis un, pavirzoties soli pa labi, - arī Bezildona. Seru Hugo Dreksu viņš nu varēja aplūkot kā nākas un to arī rūpīgi darīja, protams, izlikdamies, ka interesējas tikai un vienīgi par spēli.
Tuvumā Drekss izskatījās vēl masī- vāks, nekā varētu domāt, aplūkojot fotogrāfijas laikrakstos. Viņš bija uzkrītoši plecīgs liela auguma vīrs - ap sešām pēdām, tā Bonds lēsa. Stūraino galvu sedza gludi sasukāti, sarkanīgi mati, ko vidū šķīra celiņš. Rūsganās šķipsnas abpus rūpīgajam šķīrumam bija nosukātas uz sāniem, pāri deniņiem, lai, kā nosprieda Bonds, iespējami vairāk apslēptu nedabīgi spīdīgo, krunkaino ādu, kas sedza Dreksa sejas labās puses lielāko tiesu. Par plastikas ķirurga pūlēm liecināja arī labā auss, kas jūtami atšķīrās no kreisās, un labā acs, kas pilnīgi nepārprotami piederēja ķirurģiskām neveiksmēm. Augšējā un apakšējā plakstiņa izveidošanai pārstādītā āda bija pamatīgi nostiepta, tāpēc šis redzoklis izskatījās krietni platāks par kreiso, un tā vien likās, ka tas pieplūdis asinīm. Bonds šaubījās, vai aci vispār iespējams pilnīgi aizvērt, un nosprieda, ka, dodoties pie miera, Drekss to droši vien apklāj ar īpašu pārsēju.
Lai pēc iespējas vairāk apslēptu pārstādīto ādas laukumu, kas sedza pusi sejas, Drekss bija uzaudzējis pamatīgas sarkanīgas ūsas un ari kuplu vaigubārdu.
Papētot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kuplās ūsas noderīgas vēl kādas kroplības slēpšanai. Tās palīdzēja nomaskēt
Dreksa izvirzīto augšžokli un uz priekšu izliekto augšējo zobu rindu, kuru vēl uzkrītošāku darīja liela, ķēmīga sprauga starp priekšzobiem, tā dēvētā diastē- ma, un Bonds nosprieda, ka šis defekts droši vien iegūts mazotnē, zīžot pirkstu. Osas šos drīzāk cilvēkēdājam piestāvošos zobus apslēpa itin labi, un pamatīgā sprauga starp tiem dūrās acīs vienīgi tad, kad Drekss palaida savu skaļo, rejošo smiekliņu, ko viņš darīja itin bieži.
Sarkanbrūno matu lēvenis, pamatīgais deguns, masīvais žoklis un piesārtu- sl āda darīja šo seju pietiekami uzkrītošu. Bondam tā vairāk šķita piederīga manēžas inspektoram cirkā. Kreisās acs skadrais, saltais skatiens šo iespaidu pa- darija vēl izteiktāku.
Lielīgs, neaptēsts un balamutīgs parvēnijs. Tāds droši vien būtu Bonda vērtējums, ja vien viņš šo to nezinātu par Dreksu un tā spējām. Bondam iešāvās prātā, ka, iespējams, patiesībā Drekss šādu iespaidu rada gluži nevilšus, pavisam nevainīgā snoba cītībā mēģinādams noslēpt savu sakropļoto seju zem savdabīgas reģenta laika dendija maskas.
Meklēdams vēl kādas iezīmīgas detaļas, Bonds ievēroja, ka Drekss ir pārmēru svīdelīgs. Lai arī brīdi pa brīdim ie- ducinājās pērkons, vakars bija diezgan vēss, taču Dreksam tik un tā visu laiku nācās susināt seju un kaklu lielā, krāsainā mutautā. Viņš nepārtraukti smēķēja - pēc sava duča dūmu kārtējā filtra cigarete ar Virdžīnijas tabaku pazuda pelnutraukā, un gandrīz tūlīt pat tās vietā no pusotra desmita kārbas, kas glabājās žaketes kabatā, tika izvilkta nākamā. Šā vīra lielās, sarkanīgiem mā- tiņiem biezi klātās rokas atradās nemitīgā kustībā, darbojoties ar kārtīm vai šķiltavām, kas gulēja uz galda līdzās vienkāršai, plānai sudraba cigarešu etvijai, virpinot. pirkstos matu šķipsnu vai ar mutautu notraušot sviedrus no sejas un kakla. Dažkārt viņš badīgi piemeta pie mutes pirkstu un ņēmās košļāt nagu. Bonds pat pa gabalu varēja samanīt, ka abu roku nagi ir pamatīgi apkodīti.
Dreksa plaukstas bija spēcīgas un glīti veidotas, taču īkšķi izskatījās tik savādi un neveikli, ka Bondam vajadzēja kādu brīdi apdomāties, lai saprastu, kas tajos tik dīvains. Beigu beigās viņš aptvēra, ka tie ir neparasti gari un sniedzas līdz pat rādītājpirkstu pirmajai locītavai.
Kā pēdējo Bonds nopētīja Dreksa apģērbu, kas bija ļoti dārgs un izraudzīts ar uzteicamu gaumi - viegls, svītrots tumšzila flaneļa uzvalks ar divrindpogu žaketi un elegantiem atlokiem, balts zīda krekls ar stīvinātu apkaklīti, atturīga, pelēkbalti sīkrūtota kaklasaite, tikpat neuzkrītošas apročpogas, kas šķita nākam no Kartjē, vienkāršs Pateka Filipes ražojuma zelta pulkstenis ar melnu ādas aproci.
Bonds aizsmēķēja jaunu cigareti un koncentrēja uzmanību uz spēli, atstādams savas zemapziņas analītiskajām spējām tās Dreksa veidola un uzvedības nianses, kas bija šķitušas nozīmīgas un, iespējams, varēja palīdzēt tikt skaidrībā par mīklaino krāpšanos pie kāršu galda un to, ko un kā īsti Drekss dara.