Atceroties smago atbildības nastu, kas gūlās uz tā pleciem, Bezildona dusmas pierima. Viņš vērsās pie M. pēc palīdzības.
- Labi, Mailz, ko es te varētu pasākt? Šis cilvēks mūsu klubā laimējis tūkstošiem mārciņu, un citi šo naudu ir zaudējuši. Teiksim, kaut vai šovakar. Protams, es nerunāju par paša zaudēto summu. Bet kā, piemēram, ar Deindžerfildu? Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā viņam ne sevišķi labi veicies biržā. Neredzu nevienu iespēju, kā es par to varētu neinformēt komiteju. To nav iespējams noklusēt, lai kas arī Drekss būtu. Jūs taču labi saprotat, ko tas nozīmē. Komitejā ir desmit locekļu. Informācijas noplūde - neizbēgama. Un tad vairs tikai viens solis līdz skandālam. Cik zinu, "Pūces astes" projekts bez Dreksa nevarētu pastāvēt, un avīzēs raksta, ka no šīs raķetes atkarīga visas valsts drošība. Tā ir trakoti nopietna lieta. - Viņš uz mirkli apklusa un ar cerībām uzlūkoja M. un tad Bondu. - Vai te varētu būt vēl kāda cita iespēja?
Bonds nodzēsa cigareti.
- Šo cilvēku ir iespējams apturēt, - viņš klusu noteica, tad pasmaidīja. - Ja vien, protams, jūs neiebilstat, ka tas tiek izdarīts ar viņa paša līdzekļiem.
- Dariet visu, ko vien vēlaties, - Bezildons stingrā balsī sacīja. Dzirdot Bonda vārdus, viņa acīs bija parādījusies cerība. - Bet kas jums īsti padomā?
- Labi, - Bonds pamāja. - Es šim vīram liktu manīt, ka esmu viņu pieķēris, un pie viena pamatīgi nodīrātu tam ādu spēles laikā. Protams, Meijeram tas var būt gana sāpīgi. Būdams Dreksa partneris, viņš varētu zaudēt diezgan daudz naudas. Vai tas būtu pieļaujams?
- Sadodiet viņiem abiem kārtīgi, - atbildēja Bezildons, juzdamies manāmi atvieglots un būdams gatavs piekrist jelkādam risinājumam. - Meijers ar Dreksu ir uz vienu roku. Viņš ir laimējis pietiekami daudz, spēlēdams pāri ar šo cilvēku. Jūs taču nedomājat, ka…
- Nē, - Bonds papurināja galvu. - Esmu pārliecināts, ka Meijers nezina, kas notiek, lai gan dažkārt Dreksa spēles veiksme ir mazliet pārsteidzoša. Vai jūs šādam risinājumam piekrītat, ser? - Viņš uzlūkoja M.
M. domīgi palūkojās uz Bezildonu. Par kluba priekšsēža viedokli nebija nekādu šaubu.
- Labi, - viņš noteica, pievērsdamies Bondam un pasmaidīdams. - Kas jādara, jādara. Man gan šī iecere ne visai patīk, taču es arī spēju, saprast Bezildona stāvokli. Esmu ar mieru, ja jūs to apņematies paveikt un ja man nav jāslēpj kārtis vai tamlīdzīgi. Šajā jomā es nepavisam neesmu apdāvināts.
- Par to varat neraizēties, - Bonds atbildēja, iebāzdams rokas žaketes kabatās un aptaustīdams abus zīda mutautus. - Domāju, tas mums izdosies. Viss, kas man nepieciešams, - divas lietotu kāršu kāvās, katra savā krāsā, un desmit minūtes vienatnē.
V nodala
VAKARIŅas pie Bleida
Kad pulkstenis rādīja astoņi, Bonds kopā ar M. iznāca no spēļu zāles, šķērsoja kāpņu laukumiņu un devās uz augstajām Bleida kluba ēdamzāles durvīm, aiz kurām skatam pavērās lieliska reģenta laika stilā iekārtota baltzeltaina telpa.
M. izlikās nedzirdam Bezildona aicinājumu pievienoties tam pie lielā galvenā galda pašā zāles vidū, kur joprojām bija divas brivas vietas. Viņš taisnā ceļā devās uz pašu pēdējo no sešiem mazākiem galdiņiem telpas tālākajā malā, pamāja Bondam uz ērtu krēslu ar skatu uz ēdamzāli un pats apsēdās krēslā pa kreisi, ar muguru pret pārējiem vakariņotājiem.
Vecākais viesmīlis jau stāvēja pie Bonda krēsla. Nolicis blakus tā šķīvim pamatīga izmēra ēdienkarti, viņš pasniedza otru tādu pašu M. Kartes augšmalā zeltītiem burtiem bija iespiests kluba nosaukums. Tālāk sekoja daudz jo daudz teksta sīkākā drukā.
- Nemaz nepūlieties to visu izlasīt, ja vien pašam ir kas padomā, - noteica M. - Viens no pirmajiem un labākajiem kluba noteikumiem savulaik bija tāds, ka ikviens tā biedrs var pasūtīt jebkuru ēdienu, lētu vai dārgu, taču viņam par to jāmaksā. Šis noteikums ir spēkā joprojām, taču ar to starpību, ka par pasūtījumu nav jāmaksā. Pasūtiet visu, ko vien sirds kāro. - Nu M. pievērsās viesmīlim. - Porterfīld, vai jums vēl ir atlicis tas lieliskais kaviārs?
- Jā, ser. Pagājušajā nedēlā mums to atgādāja atkal.
- Jauki, - M. pamāja. - Tātad kaviāru. Tad vēl labi savircotas nieres un šķēli jūsu teicamā bekona, Zirnīšus un jaunos kartupelīšus. Un visbeidzot - zemenes, protams. Un kā ar jums, Džeims?
- Labprāt nobaudītu tiešām kārtīgi kūpinātu lasi, - Bonds noteica un tad pievērsās ēdienkartei. - Vēl arī jēra kotletes, tāpat - zirnīšus un kartupelīšus, reiz nu klāt maijs. Sparģeli "Bearnaise" mērcē izklausās vienkārši debešķīgi. Jā, un arī kāda ananasa šķēle derētu itin labi. - Viņš atgāzās krēslā un atstūma ēdienkarti.
- Paldies Dievam, šis vīrs prot pieņemt lēmumus, - noteica M., tad uzlūkoja viesmīli. - Vai jums tas viss atradīsies, Porterlīld?
- Jā, ser, - viesmīlis pasmaidīja. - Vai pēc zemenēm drīkstu piedāvāt arī avokado, ser? Nupat saņēmām pusduci, un es vienu pietaupīju tieši jums, domādams, ka varbūt iegriežaties.
- Jā, protams. Jūs jau zināt, no tiem es nekad nespēju atteikties. Vai jūs, lūdzu, paaicinātu ari Grimleju?
- Viņš ir šeit, ser, - viesmīlis atbildēja, pakāpdamies sānis, lai dotu ceļu vīnu pārzinim.
- Jauki, Grimlej, man, lūdzu, kādu lāsi vodkas, - M. noteica, tad uzlūkoja Bondu. - Tas vis nebūs tas pats degvīns, kas jūsu kokteilī. Šis ir īsts pirmskara "Wolfschmidt" no Rīgas. Vai vēlēsieties kādu malciņu pie sava kūpinātā laša?