- Jā, ar prieku, - Bonds pamāja.
- Un ko vēl? - M. apvaicājās. - Vai šampanieti? Es pats vēlētos puspudeli sarkanvīna. Trīsdesmit ceturtā gada "Moulon Rothschild", Grimlej, lūdzu. Taču jums nebūt nav jāseko manai izvēlei, Džeims. Es esmu vecs vīrs, kam šampanietis ne visai iet pie sirds. Lai nu kā, mums te, klubā, ir vairākas labas šampanieša šķirnes, vai ne, Grimlej? Tiesa gan, baidos, ka nez vai te atradīsies kāds no tiem padzērieniem, par kuriem jūs man mēdzat stāstīt, Džeims. Tos Anglijā necik bieži nemana. Jūs parasti slavējāt "Taittinger", vai ne?
M. teicamā atmiņa lika Bondam pasmaidīt.
- Jā, - viņš atbildēja. - Taču tā jau vairāk tikai tāda maza kaprīze. Patiesību sakot, domāju, ka dažu iemeslu pēc šovakar es labprātāk dzertu šampanieti. Izvēle lai paliek Grimleja ziņā. •
Vīnu pārzinis jutās iepriecināts.
- Ja man atļauts ieteikt, ser, tas varētu būt četrdesmit sestā gada "Dom Perig- non". Pieļauju, ka franči to pārdod tikai par dolāriem, ser, tāpēc Ivondonā šis vīns ir liels retums. Cik man zināms, to mūsu klubam dāvinājis Ņujorkas Reģenta klubs, ser. Tieši patlaban man dažas pudeles ir uz ledus. Šo šampanieti iecienījis kluba priekšsēdis, un pēc viņa lūguma es to arvien turu sagatavotu vajadzības reizei.
Bonds piekrītoši pasmaidīja.
- Liii notiek, Grimlej, - noteica M. - "Dom Perignon". Gādājiet to tūlīt šurp, norunāts?
Pēc mirkļa parādījās apteksne un novietoja uz galda svaigus grauzdiņus un sudraba trauku ar Džersejas sviestu. Noliecoties pār galdiņu, tās melnie svārki pieskārās Bonda rokai, un viņš ielūkojās meitenes šķelmīgajās acis, kas mirdzēja zem kuplā matu cekula. Abu skatieni uz kādu sekundes daļu sastapās, un tad meitene strauji novērsās. Meitenei attālinoties no galdiņa, Bonds pārlaida skatienu baltajam priekšauta mezgla taurenim uz tās vidukļa un stērķelētajai apkaklītei, un aprocēm. Bonda acis samiedzās. Viņš atcerējās pirmskara laikus Parīzē, kur meitenes bija tērpušās ar šādu pašu valdzinošu atturību, kura gan pagaisa tūlīt pat, līdzko tās pagriezās, ļaujot apskatīt muguru.
Bonds pie sevis pasmaidīja. Laiki bija mainījušies.
M. patlaban beidza pētīt kluba apmeklētājus pie blakus galdiņiem.
- Kāpēc jūs tik mīklaini izteicāties par šampanieti, Džeims?
- Redziet, ser, ja jums nekas nav iebilstams, man šovakar nāksies būt nedaudz iereibušam, - Bonds paskaidroja. - Pareizāk, noteiktā bridi man vajadzēs izskatīties tā, it kā es būtu pamatīgā reibulī. To ir visai grūti notēlot, ja vien neliek lietā labu tiesu atraisītības. Ceru, jūs nesāksiet lieki uztraukUes, ja vakara gaitā liksies, ka es lāgā neturos uz kājām.
M. paraustīja plecus.
- Cik zinu, jūs nemaz tik viegli nereibstat, Džeims, - viņš teica. - Dzeriet, cik vien vēlaties, ja tas var nākt par labu iecerei. Paskat, arī mūsu vodka klāt!
Kad M. no aprasojušās karafes bija iepildījis glāzē trīs pirkstu tiesu degvīna, Bonds paņēma šķipsniņu melno piparu un uzkaisīja tos dzērienam. Pipari lēnām nosēdās glāzes dibenā, un dažus virspusē palikušos graudiņus Bonds izzvejoja ar pirkstu. Tad viņš vienā paņēmienā salēja rīklē ar pipariem samaisīto degvīnu un nolika glāzi atpakaļ uz galda.
M. uzmeta viņam intereses pilnu skatienu, kurā bija arī laba daļa ironijas.
- Šo viltību iemācījos no krieviem toreiz, kad jūs mani piekomandējāt mūsu vēstniecībai Maskavā, - Bonds paskaidroja. - Parasti vodkas virspusē nostājas diezgan daudz sivellas - tā vismaz mēdz būt, ja degvīns pagatavots pavirši. Tad tas ir diezgan kaitīgs. Krievijā, kur tādas draņķīgas vodkas ir daudz, piparu šķipsna glāzē ir pavisam parasta liela. Pipari dabū sīveļļu glāzes dibenā. Man patīk to garša, un tagad tas jau kļuvis par paradumu. Taču par kluba "\Volfschmidt" es neko sliktu nevaru teikt. - viņš ar smīnu piebilda.
M. nopūtās.
- Jā, tas ļauj cerēt, ka jūs nepiešau- siet piparus arī Bezildona iecienītajam šampanietim, - viņš indīgi noteica.
Pie galdiņa telpas otrā malā atskanēja skaļi, neapvaldīti smiekli. M. atskatījās pār plecu un tad atkal nodevās savam kaviāram.
- Ko jūs īsti domājat par šo vīru, par Dreksu? - viņš pavaicāja, iecirzdams zobus ar sviestu apziestā grauzdiņā.
Bonds pasniedzās uz sudraba šķīvja pusi un paņēma jaunu kūpināta laša šķēli. Sulīgais, treknais lasis bija kūpināts īpaši, tā, kā to pieprot tikai Skotijā, un jūtami atšķīrās no skandināvu sīkstajiem žāvējumiem. Izklaidīgi savirpinā- jis plānumplāno šķēli jocīgā turziņā, viņš to apcerīgi nopētīja.
- Nevarētu teikt, ka šā cilvēka manieres būtu sevišķi patīkamas. Sākumā es pat jutos pārsteigts, ka viņš ir Bleida kluba biedrs. - Bonds uzlūkoja M.. kurš paraustīja plecus. - Taču tā nu nav mana darīšana. Katrā ziņā šādu ekscentrisku ļaužu klātbūtne vai ik klubā padara to garlaicīgo gaisotni jūtami dzīvīgāku. Lai nu kā, šis cilvēks ir visas nācijas elks un vēl arī miljonārs, turklāt visai prasmīgs kāršu spēlmanis - pat tad, kad neizpalīdzas ar ieskatīšanos citu kārtīs, - Bonds piebilda. - Viņš pieder pie tiem vīriem, kuru iedaba man labi pazīstama. Vitāls, mērķtiecīgs, ar asu prātu. Apveltīts ar gribasspēku. Nebrīnos, ka viņam izdevies iegūt savu tagadējo stāvokli. Vienīgais, ko nesaprotu, - kāpēc viņam sagādā prieku visa šī izšķērdība. Un kāpēc viņam jāblēdās kāršu spēlē? To nudien ir grūti aptvert. Ko viņš tā cenšas pierādīt? Ka jaudā pārspēt visus it visā? Viņš nododas kārtīm ar tādu aizrautību, it kā tā nemaz nebūtu spēle, bet savdabīga spēku pārbaude. Atliek tikai paskatīties uz viņa pirkstiem. Nagi apgrauzti līdz beidzamam. Turklāt viņš nežēligi svīst. Visā šā vīra rīcībā ir pārāk daudz saspringtibas, samākslotī- bas. Tā izpaužas pat viņa drūmajos jociņos. Viņš ir rupjš un neaudzināts. Smalkjūtība un iejūta šim cilvēkam ir sveša. Kā šķiet, viņš pirmīt bija gatavs Bezildonu nospiest kā mušu. Lai nu kā, ceru, ka man izdosies saglabāt pašsavaldīšanos, par spīti šā cilvēka izdarībām. Pat pret savu partneri viņš izturas kā pret pēdējo atkritumu. Lai nu kā, šovakar man nudien nebūtu nekas pretī viņam labi pamatīgi iezāģēt, - Bonds smaidot uzlūkoja M. - Protams, ja vien man tas izdosies.