- Es saprotu, ko jūs domājat, - M. noteica. - Un tomēr - vai jūs pret Dreksu neesat pārlieku bargs? Galu galā, no Liverpūles dokiem līdz savam šodienas stāvoklim šis vīrs nogājis pietiekami garu ceļu. Turklāt viņš ir viens no tiem, kam bērnībā nebūt nav klājies viegli. Nedomāju, ka te būtu vietā jelkāds sno- bisms. Kā šķiet, šā vira biedriem Liverpūlē viņš neliktos necik balamutīgāks par jebkuru no Bleida kluba. Ja runājam par krāpšanos ar kārtīm, tad jāteic, ka viņa raksturā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek tā rīkoties. Pieļauju, ka ceļā uz panākumiem viņam nācies lietot dažādus līdzekļus un labu tiesu attapības. Kāds ir teicis - lai iegūtu patiešām lielu bagātību, nepieciešama vērā ņemama apstākļu sakritība un ārkārtīga veiksme. Katrā ziņā ne jau tikai cilvēku lietišķās īpašības padara viņus bagātus - vismaz tāda ir mana pieredze. Sākumā, lai nopelnītu pirmos desmit vai simt tūkstošus, vajadzīga tiešām pamatīga apsviedība. Turklāt, kā man šķiet, patēriņa preču biznesā ar visiem tam noteiktajiem ierobežojumiem- un aizliegumiem uzreiz pēc kara itin bieži nācās ielikt pa tūkstotim mārciņu pareizā ierēdņa kabatā. Toreiz tādu bija daudz, viņi rīkojās ar limitiem, dalīja un pārdalīja, un vajadzīgajā brīdī pievēra acis, ja par to bija samaksāts. Ļoti noderīgi ļaudis.
Tieši tobrīd pasniedza nākamo ēdienu, un M. ieturēja pauzi. Uz galda nu parā.- dījās ari šampanietis sudraba ledus spainītī un mazs klūgu groziņš ar M. pasūtīto sarkanvīnu.
Vīnu pārzinis pagaidīja, līdz vakariņotāji novērtē dzērienus, un aizgāja. Taču tūlīt pat pie galdiņa pienāca portjē pa- līgs.
- Sūtījums kapteinim Bondam, - zēns paskaidroja.
Bonds paņēma pasniegto aploksni un to atplēsa. Izvilcis no aploksnes plāna papīra maisiņu, viņš to uzmanīgi atvēra, sekodams, lai šo rīkošanos nepamana apkārtējie. Maisiņā bija balts pulveris. Bonds paņēma no galda sudraba augļu nazi un ar tā galu pagrāba apmēram pusi maisiņa satura, ko pēc tam iebēra savā šampanieša kausā.
- Kas tad tas? - M. pārsteigti apvaicājās.
Bonda sejā nepakustējās ne vaibsts. Ne jau M. šovakar vajadzēja tikt galā ar Dreksu. Bonds zināja, ko dara. Ikreiz, kad bija veicams kāds sarežģīts uzdevums, viņš vasu labi pārdomāja un nekad nepaļāvās uz vienkāršu veiksmi. Tomēr tik un tā nekad nevarēja paredzēt, vai kas nenoies greizi. Par to viņš nevarēja uzņemties atbildību.
- Benzedrīns, - Bonds paskaidroja. - Pirms vakariņām piezvanīju sekretārei un palūdzu, lai viņa to izprasa pārvaldes aptiekā. Šis līdzeklis ir tieši tas, kas man šovakar nepieciešams, ja vēlos saglabāt skaidru galvu, par spīti reibumam. Tas gan var mani padarīt mazliet vieglprātīgu, tomēr būs itin noderīgs. - Apmaisījis šampanieti ar grauzdiņa gabaliņu, Bonds pagaidīja, līdz baltais pulveris pilnīgi izšķīst, tad vienā garā malkā izdzēra maisījumu. - Ne sevišķi garšīgi, - viņš piebilda, - taču šampanietis ir pietiekami labs.
M. iecietīgi smaidīja.
- Rīkojieties tā, kā atzīstat par labāku. - viņš noteica. - Bet nu turpināsim mūsu vakariņas. Kā garšo kotletes?
- Vienkārši lieliski, - Bonds atbildēja. - Pašas kūst mutē. īsta angļu virtuve nenoliedzami ir pati labākā pasaulē, jo sevišķi šajā gadalaikā. Starp citu, ar kādām likmēm šovakar spēlēsim? Mani gan tas sevišķi neuztrauc, jo mums jābeidz kā uzvarētājiem. Tomēr es vēlētos zināt, cik tas izmaksās Dreksam.
- Dreksam patīk spēlēt viens pret vienu, kā viņš pats to dēvē, - M. noteica, pievērzdamies zemenēm, ko tikko bija atnesis viesmilis. - Likme izklausās pavisam nevainīga, ja nezina, kas aiz tās slēpjas. Patiesībā tas nozīmē desmit mārciņas par simt punktiem un simt mārciņas par roberu.
- Ak tā, - Bonds rāmi noteica. - Skaidrs.
- Taču viņš labprāt spēlē ari divi pret divi un trīs pret trīs. Tā iznāk itin branga peļņa. Vienā bridža roberā pie Bleida vidēji var tikt pie desmit punktiem. Spēlējot viens pret vienu, sanāk divsimt mārciņu. Un bridžā šeit iecienīti krietni roberi. Nekādu ierobežojumu, tā sacīt, azarts un blefošana uz nebēdu, tā ka reizumis šāda spēle vairāk atgādina pokeru . Klubā apgrozās loti dažādi spēlētāji. Daži no tiem ir paši labākie Anglijā, savukārt citi neder nekam. Turklāt šķiet, ka pēdējiem ir pilnīgi vienalga, cik tie zaudē. Piemēram, ģenerālis Beilijs. - M. nevērīgi pameta ar galvu, - kas sēž tepat pie blakus galdiņa, no spēles nejēdz pilnīgi nekā. Nedēļas beigās apkopojot rezultātus, viņš gandrīz vienmēr izrādās zaudējis dažus simtus mārciņu. Taču nešķiet, ka viņu tas sevišķi uztrauktu, īsts nejēga, kuram te nav līdzīgu. Sarausis kaudzi naudas darījumos ar džutu. Savukārt Dafs Saterlends, tas nevīžīgā paskata zellis, kas sēž blakus kluba priekšsēdim, ir gluži vienkārši nepārspējams. Katru gadu pie kluba spēļu galdiem ievāc savus desmit tūkstošus mārciņu. Jauks puisis. Lielisks spēlmanis. Mēdz pārstāvēt Angliju šaha turnīros.
M. stāstījumu pārtrauca viesmīlis, kas atnesa pasūtīto avokado. Tas bija novietots uz žilbinoši baltas sudraba šķīvī ieklātas salvetes. Blakus tam gulēja grezna sudraba augļu karotīte.