- Patiesību sakot, šovakar esmu noskaņots visai dāsni. Cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt manam zaudējumam?
- Līdz pēdējam pensam, protams, - līksmi attrauca Drekss. - Un cik daudz jūs varētu atļauties?
- Es jums darīšu zināmu, kad nekas vairs nebūs palicis pāri, - Bonds rāmi atbildēja, pavisam negaidot izlēmis, ka rīkosies nežēlīgi. - Esmu dzirdējis, ka jūsu galējā robeža esot pieci pret pieci. Man pret tādu spēli nekas nebūtu iebilstams.
Vēl neizrunājis savu sakāmo līdz galam, viņš jau sāka nožēlot, ka tā iekarsis. Piecdesmit mārciņu pret simtu! Piecsimt mārciņu spēlē! Ar četriem pamatīgiem roberiem viņš savus gada ienākumus varētu dubultot. Taču, ja kas noies greizi, viņš, Bonds, būs sevi pagalam muļķīgi iedzinis sprukās. Tad nāksies aizņemties no M. Un M. nebūt nebija sevišķi naudīgs cilvēks. Piepeši Bonds apjauta, ka šī nejēdzīgā spēle var beigties ar pamatīgām nepatikšanām. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedru lāsītes. Nūjā, sasodītais ben- zedrīns. Lai arī kā, nedrīkstēja pieļaut, ka šim blaurīgajam izdzimtenim Dreksam izdotos iztukšot viņa kabatas. Turklāt viņš šobrīd pat nebija darbā.
Viss šis vakars vairāk atgādināja jocīgu augstāko aprindu pantomīmu, kas viņam, Bondam, patiesībā bija pilnīgi vienaldzīga. Pat M. tajā visā bija iesaistījies tikai nejaušības pēc. Un tad pēkšņi viņš, Bonds, bija ļāvies dziņai uzsākt pagalam smieklīgu sāncensību ar šo multimiljonāru, liekot uz spēles praktiski visu, kas tam piederēja, lai tikai pārmācītu šo vīru par tā sīkajām blēdībām pie kāršu galda. Vai tam gan bija kāda jēga? Bonds klusībā sevi lādēja par piepešo pārgalvības uzplūdu, kas vēl pirms dažām stundām būtu licies pavisam neiedomājams. Šampanieti ar benzedrīnu! Nekad vairs.
Drekss veltīja Bondam sarkastiskas neticības pilnu skatienu, tad pievērsās M., kas joprojām vienā mierā jauca kārtis.
- Pieņemu, ka jūsu viesis spēj pildīt savas saistības, - viņš dzedri noteica.
Bonds redzēja, kā vispirms ar sārtumu pielīst M. kakls, pēc tam - seja. M. uz mirkli pārstāja jaukt kārtis. Kad M. rokas atkal atsāka kustēties, Bonds ievēroja, ka tās ir pilnīgi mierīgas. M. palūkojās uz Dreksu un bezgala rāmi izņēma no mutes cigāru. Savu balsi viņš kontrolēja teicami.
- Ja jūs gribējāt vaicāt, vai es spēju pildīt sava viesa saistības, - M. salti atbildēja, - tad mana atbilde ir - jā.
Ar kreiso roku pārcēlis kavu Dreksam, viņš ar labo nobirdināja cigāra pelnus vara pelnutraukā uz galda stūra. Bonds dzirdēja, kā karstie pelni klusu nočūkst ūdenī.
Drekss sāniski pašķielēja uz M. un paņēma kārtis.
- Protams, protams, - viņš skubīgi noteica. - Es nudien… - Teikums palika nepabeigts, jo Drekss tikpat naski pievērsās Bondam, uzlūkodams to ar skatienu, kurā jautās laba tiesa ziņkārības. - Nu, tad lai iet. Pieci pret pieci. Meijer, un cik vēlētos jūs? - viņš palūkojās uz partnera pusi. - Var arī seši pret seši, lai nodarītu visu kā nākas.
- Man pietiks ar viens pret viens, Hugo, - Meijers kā atvainodamies atbildēja, raizīgi uzlūkodams partneri. - Ja vien, bez šaubām, nevēlaties, lai mana likme būtu augstāka.
- Protams, ne, - Drekss atbildēja. - Man patīk pamatīga spēle. Un veiksmes nekad nevar būt par daudz. Labi, nu tad sākam, - viņš piebilda un ķērās pie kāršu dalīšanas.
Šajā brīdī Bonds piepeši saprata, ka nemaz vairs neuztraucas par augstajām likmēm. Viss, ko viņš vēlējās, - sadot šim matainajam ākstam kā nākas, parūpēties par tik pamatīgu mācību, lai šis vīrs uz mūžiem atcerētos šo vakaru, atcerētos Bondu. atcerētos M., atcerētos pēdējo reizi, kad tam izdevies blēdīties Bleida klubā, atcerētos to brīdi, kad ieradies uz šīm vakariņām.
Patlaban Bonds bija pavisam aizmirsis "Pūces asti". Tā bija starp diviem vīriem kārtojama lieta.
Uzmetis nejaušu skatienu cigarešu etvijai, kuru ieskāva Dreksa rokas, un skaidri iztēlodamies, kā šis vīrs aukstasinīgi iegaumē etvijas spogulgludajā virsmā redzamās izdalītās kārtis, Bonds aizgaiņāja no prāta visas šaubas un pašpārmetumus par to, kas varētu notikt, un koncentrējās spēlei. Ērtāk iekārtojies krēslā, viņš atbalstīja elkoņus pret polsterētajiem ādas paročiem. Tad izņēma no mutes cigāru, novietoja to uz nospodrinātā vara pelnutrauka malas un pasniedzās pēc kafijas. Tā bija mel- num melna un sasodīti stipra. Bonds iztukšoja tasi un paņēma glāzi, kurā vizēja laba tiesa tumši dzintaraina brendija. Lēnām un nesteidzīgi to malkodams, viņš pār glāzes malu pavērās M. Pamanījis Bonda skatienu, M. pasmaidīja.
- Ceru, ka jums šis dzēriens iet pie sirds. Tas nāk no Rotšildu īpašumiem Konjakā. Pirms kādiem simt gadiem šī dzimta novēlēja mūsu klubam vienu muciņu gadā uz mūžīgiem laikiem. Kara laikā viņi katru gadu mums paslepus atlika parasto tiesu un atgādāja visus šos uzkrājumus šurp 1945. gadā. Kopš tā laika mums tiek divtik. Taču nu pievērsīsimies spēlei, - M. piemetināja, savākdams no galda savas kārtis.
Arī Bonds paņēma savējās. Tās bija viduvējas. Varbūt kādi divarpus ātrie stiķi, pa druskai no visiem mastiem. Viņš pasniedzās pēc sava cigāra un ievilka pēdējo dūmu, tad nodzēsa izsmēķi pelnutrau- kā.
- Trīs kreiči, - solīja Drekss.
Bonds šoreiz atturējās.
Meijers solīja četrus kreičus.
Atturējās ari M.
"Hm," Bonds nodomāja. "Jāšaubās, vai Dreksam varētu būt geima kārtis. Droši vien būs blefojis, jo labi zina, ka partneris var solīt tikai vienu mastu. M. toties varētu būt samērā labas kārtis. Mums par abiem, piemēram, varētu sanākt visi erceni. Taču M. bridžu nekādi nedabūs. Iespējams, viņi paņems četrus kreičus."
Tā arī notika, pateicoties vienam no Bonda stiķiem. Tomēr izrādījās, ka M. nav neviena ercena, tikai gandrīz viss kāravu masts, izņemot vienīgi kungu, kas atradās pie Meijera, taču tika paņemts. Drekss pats nevarēja paņemt solītos trīs. Pārējie kreiči bija Meijeram.