"Lai nu kā," nodomāja Bonds, dalīdams kārtis nākamajai partijai, "vismaz panācām, ka netika paņemts geims."
Veiksme vēl aizvien bija viņu pusē. Bonds solīja beztrumpi, M. palielināja likmi lidz trim, un viņi guva uzvaru ar virsstiķiem. Spēlējot ar Meijera dalītajām kārtīm, viņi zaudēja ar pieciem kā- raviern, taču nākamajā partijā M. atklāja četrus pīķus, Bondam bija trīs mazie trumpji un piedevām vēl kungs un dāma no citiem mastiem, ar ko pietika M. bridžam.
M. un Bonds bija laimējuši pirmo roberu. Drekss izskatījās neapmierināts. Šajā reizē viņš bija zaudējis deviņsimt mārciņu, un tā vien šķita, ka veiksme no viņa un partnera novērsusies.
- Vai turpināsim? - viņš jautāja. - Neredzu iemeslu pārtraukt.
M. uzsmaidīja Bondam. Abiem prātā bija viena un tā pati doma. Tātad Drekss vēlējās tikt pie dališanas. Bonds paraustīja plecus.
- Man nav iebildumu, - M. atkal pasmaidīja. - Tā vien šķiet, ka pie šā galda esam izvēlējušies tās labākās vietas.
- Vismaz pagaidām, - Drekss jau mazliet možākā balsi attrauca.
Un ne bez pamata. Nākamajā partijā viņš un Meijers dabūja mazo slemu ar pīķiem, kam gan vajadzēja divus stiķus, par kuriem Dreksam veiksmīgi izdevās vienoties ar partneri, liekot lietā mīmiku, krekšķināšanu, neskaidru murmināšanu un ik pa brīdim gaviļaini priecājoties, cik loti šoreiz veicas.
- Hugo, jūs esat vienkārši lielisks, - Meijers glaimīgi iebildās. - Kā, sasodīts, jums tas izdodas?
Bondam šķita, ka pienācis laiks izmest tīklus.
- Pateicoties atmiņai. - viņš nevainīgi sacīja.
Drekss uzmeta Bondam pētīgu skatienu.
- Ko jūs ar to gribat teikt? - viņš pavaicāja. - Kāds gan atmiņai sakars ar stiķu veidošanu?
- Es gribēju teikt - pateicoties atmiņai un spēles izjūtai, - Bonds rāmi atbildēja. - Tās ir divas īpašības, kas raksturo ikvienu īstu kāršu spēlmani!
- Jā gan, - Drekss gausīgi noteica. - Nūjā. protams. - Viņš pārcēla kavu, un, dalīdams kārtis, Bonds skaidri manīja, cik rūpīgi un vērtējoši šā vīra acis viņu nopēta.
Spēle turpinājās tādā pašā tempā. Kārtis nāca vienmērīgi, un nešķita, ka šobrīd kāds gūtu pārsvaru. M. kontrēja Meijeram, kas bija nepārdomāti solījis četrus pīķus, taču nākamajā partijā
Drekss veiksmīgi izspēlēja trīs beztrum- pjus, un Bonda pirmā robera laimests nu bija pārspēts ar uzviju.
- Vai kāds vēlas ko iedzert? - apvaicājās M., pārceldams kavu, lai Drekss varētu izdalīt kārtis trešajam roberam. - Džeims, varbūt vēlaties vēl mazliet šampanieša? Otrā pudele aizvien garšo labāk.
- Labprāt, - Bonds piekrita.
Atnāca viesmīlis, un pārējie pasūtīja viskiju. Drekss uzlūkoja Bondu.
- Šai spēlei vajag piešķirt dzīvīgumu, - viņš teica. - Dodu simtu, ka šo partiju mēs vinnēsim!
Kārtis bija izdalītas un nu gulēja glītās kaudzītēs galda vidū. Bonds uzmeta Dreksam īsu skatienu. Viņam pretim vērās savainotā, asinīm pieplūduši acs. Otra lūkojās salti un izsmējīgi. Lielais, ma- sīvais deguns bija pārklājies sīkām sviedru pērlītēm.
Bonds netika gudrs, vai Drekss sapratis, ka viņš šaubās, vai dalīts godīgi. Viņš nolēma atstāt pretinieku neziņā. Simts bija zaudēts, taču tas bija labs iegansts, lai vēlāk paaugstinātu likmi.
- Vai :agad, kad dalījāt jūs? Nu, ko, - viņš pasmaidīja un izlikās apsveram iespējas. - Labi. Lai notiek. - Šajā mirkli Bondam kas iešāvās prātā. - Taču paliksim pie šīs pašas likmes ari nākamajā partijā, ja vien jums nav iebildumu.
- Protams, protams, - Drekss nepacietīgi attrauca. - Ja nu reiz jums patīk zaudēt kārtigi, nevis pa druskai!
- Kā šķiet, jūs par šo partiju esat loti pārliecināts, - Bonds vienaldzīgi noteica, pavēries savās kārtīs. Nekā laba tur nebija, un viņš nevarēja pārsolit Dreksa beztrumpi. ja nu vienīgi kontrēt. Tomēr šis blefa gājiens neatstāja iespaidu uz Dreksa partneri. Meijers solīja divus beztrumpjus, un Bonds atviegloti uzelpoja. kad M. nemēģināja pārsolīt un izlaida savu kārtu. Toties Drekss tūlīt pat tika pie bridža.
- Paldies, - viņš apmierināti noteicā un rūpīgi pierakstija savu rezultātu. - Tad nu paskatīsimies, vai iespēsiet revanšēties.
Bondam ar nožēlu nācās atzīt, ka viņš to nevar. Veiksme vēl joprojām bija Meijera un Dreksa pusē, un viņi tika pie trim erceniem un geima.
Drekss šķita esam ļoti apmierināts. Iedzēris krietnu malku viskija, viņš pārlaida sejai raibu, krāsainu mutautu, tad ironiski teica:
- Dievs gādā par stiprajiem. Tas piešķir mums kārtis un vēl palīdz tās pareizi izspēlēt. Kungi mēģinās kaut ko saglābt vai tomēr neriskēs?
Bonda šampanietis bija klāt un nu gaidīja viņu sudraba spainitī. Turpat blakus uz mazā galdiņa stāvēja jau piepildīts pokāls. Bonds pacēla un iztukšoja kausu tik kārīgi. it kā meklētu dzērienā drosmi, tad piepildīja to atkal.
- Labi, - viņš neskaidri nomurmināja, - lai iet uz simtu divās nākamajās partijās.
Un tūlīt pat zaudēja ne tikai tās abas, bet ari visu roberu.
Tikai tagad Bonds aptvēra, ka zaudējis jau gandrīz tūkstoš piecsimt mārciņu. Viņš iztukšoja vēl vienu šampanieša kausu.
- Domāju, vislabākais risinājums bU- tu dubulta likme nākamajā roberā, - viņš iekarsis uzsauca. - Vai tas būs pieņemami?
Drekss jau bija beidzis dalīšanu un :a.=;ad aplūkoja savas kārtis, uzbudinājumā aplaizīdams sausās lūpas. Uzlūkojis Bondu, kas neveikli pūlējās aizsmēķēt cigareti, viņš skubīgi noteica:
- Lai notiek. Tūkstoš mārciņu par simtu un tūkstotis par roberu.
Tad Drekss izlēma, ka varētu ari riskēt un izrādīt mazliet godaprāta, jo Bonds tik un tā neatteiksies no sava piedāvājuma.