Durvis pavērās, un Bonds izjuta parasto iepriecinājumu, uzlūkojot savu piemīlīgo sekretāri.
- Labrīt, Lila! - viņš uzsauca.
Sekretāres sirsnīgais sveicinājuma
smaids atvēsa par kādiem desmit grādiem.
- Dodiet šurp savu žaketi, - viņa teica. - Tā smird pēc šaujampulvera. Un nesauciet mani par Lilu! Jūs taču zināt, ka man tas nepatīk.
Bonds novilka un pasniedza sekretārei prasīto.
- Ikviens, kas nokristīts par Loēliju Ponsonbiju, ir pelnījis uzrunu kādā maigākā vārdā.
Nostājies pie sekretāres galda nelielajā uzgaidāmajā telpā, ko Lilai sazin kā bija izdevies padarīt kaut nedaudz mājīgāku par pašu biroju, viņš vēroja, kā meitene pakarina žaketi uz pavērtā loga metāla rāmja.
Šai slaidajai tumšmatei piemita atturīgs, neskarts skaistums, kam karš un pieci Slepenajā dienestā pavadītie gadi bija piešķīruši tikko jaušamu skarbumu. "Ja vien Lila drīzumā neapprecēsies vai neiegādāsies mīļāko," Bonds jau simto reizi iedomājās, "viņas saltais valdonīgums ātri vien kļūs vecmeitīgs un šī jaukā būtne pievienosies tām neskaitāmajām sievietēm, kas salaulājušās ar savu darbu."
Bonds to meitenei tika sacījis ne reizi vien, un gan viņš, gan divi citi 00. nodaļas vīri vairākkārt bija mēģinājuši ko pasākt, lai atsvabinātu piemīlīgo būtni no tikumības smagās nastas. Taču Lila viņus visus arvien atraidija ar jau pieminēto vēso mātišķumu (ko atraidītie savas pašapziņas uzturēšanai klusībā dēvēja par kaisles trūkumu) un nākamajā dienā apveltīja tos ar maziem, taču mīļiem uzmanības apliecinājumiem, lai parādītu, ka notikušais patiesībā ir tikai viņas vaina un ka aplidotajiem jau piedots.
Šie viri nezināja, ka meitene smagi pārdzīvo ik reizi, kad tiem nākas doties pretim briesmām, un ka viņas jūtas ir patiesas un neviltotas, tomēr tā nespēj pieķerties nevienam vīrietim, kas jau pēc nedēļas varētu būt miris. Un tā nu tas tiešām bija - darbs Slepenajā dienestā vairāk atgādināja ko dzimtbūšanai līdzīgu. Šeit strādājošajām sievietēm nebija sevišķi daudz iespēju veltīt laiku kam citam. Vīriem šajā ziņā klājās vieglāk. Viņu gadījuma sakariem vienmēr bija pietiekams attaisnojums. Par ģimeni, mājām un bērniem šie cilvēki varēja pat nesapņot, ja vien tie jelkā bija saistīti ar slepenajām operācijām, ko šeit lietišķi dēvēja par atrašanos ierindā. Savukārt, runājot par sievietēm, jebkuras personiskas attiecības ārpus dienesta automātiski tika kvalificētas kā pārvaldes drošības apdraudējums, un tā nu viņām bija tikai divas iespējas - agrāk vai vēlāk aiziet no šā darba un nodoties parastai dzīvei vai kļūt par karaļa un kroņa konkubīnēm uz mūžu.
Loēlija Ponsonbija skaidri juta, ka vairs nav daudz laika, lai no šejienes izrautos. Taču dienas ritēja, šīs noslēgtās pasaules drāmas un arī romantika viņu arvien ciešāk sasaistīja ar pārējām pārvaldes meitenēm, un ar katru dienu šķita arvien grūtāk uzrakstīt atlūgumu, jo tādējādi tiktu sāpināts Slepenais dienests, kas, pavisam nemanot, viņai bija stājies gluži vai miesīga tēva vietā.
Turklāt Loēlija bija arī viena no visvairāk apskaustajām pārvaldes meitenēm - viņa piederēja tām nedaudzajām augstākā ranga sekretārēm, kam pieejama pati slepenākā dienesta informācija. "Pērles un Lvīds," tā šīs izredzētās aiz muguras dēvēja citas meičas, ironizējot par viņu domājamo izcelsmi no labākajām aprindām, un, ciktāl tajā bija ieinteresēta pārvaldes personāla dala, Loēlijas liktenim turpmākajos divdesmit gados vajadzēja būt kā tai zeltītajai līnijai pašās Jaungadā pasniegto apbalvojumu saraksta beigās, kur līdzās Britu impērijas ordeni saņēmušajām makšķernieku biedrību, pasta, sieviešu organizāciju un citu iestāžu amatpersonām būtu minēts ari viņas vārds un amats: "Mis Loēlija Ponsonbija, Aizsardzības ministrijas vecākā sekretāre."
Loēlija novērsās no loga. Viņa bija tērpusies gaišdzeltenā svītrotā pasteļtoņu blūzītē un vienkāršos, tumšzilos svārkos.
Bonds smaidot pavērās meitenes zaļajās acis.
- Es jūs saucu par Lilu tikai pirmdienās, - viņš teica. - Visās pārējās nedēļas dienās jūs man esat mis Ponsonbija. Taču es jūs nekad nesaukšu par I^oēliju. Tāds vārds drīzāk piederētos kādam piedauzīgā skaitāmpantiņā. Vai ir jauni ziņojumi?
- Nē, - sekretāre strupi atbildēja, tad tomēr atmaiga. - Taču materiālu uz jūsu galda ir kaudžu kaudzēm. Nekā steidzama, bet daudz gan. Jā, un buduārā mēļoja, ka atradies 008. Esot Berlinē, atpūšoties. Jauki, vai ne?
Bonds uzmeta meitenei ašu skatu.
- Kad jūs to dzirdējāt?
- Pirms kādas pusstundas, - viņa atbildēja.
Bonds atvēra durvis uz lielo darbistabu ar trim galdiem un iesoļoja tukšajā telpā. Piegājis un apstājies pie loga, viņš pārlaida skatienu Rīdžentparka koku vēlīnajam pavasara zaļumam. Tātad Bils to galu galā bija paveicis. Uz Pēnemindi un atpakaļ. Taču atpūšanās Berlīnē gan neizklausījās labi. Kaut kas acīmredzot bija nogājis greizi. Tā vai citādi, tagad atlika nogaidīt, kādas ziņas nesīs vienīgā informācijas noplūdes vieta visā ēkā - dāmis- taba, ko ālavīgā fūrija no iekšējās drošības dienesta nīgri dēvēja par buduāru.