Taču kādas apsēstības varā bija Drekss? Kas gan viņam lika ar maniakālu neatlaidību tiekties pretim drošām nepatikšanām?
Viss liecināja par paranoju. Nepārprotama lieluma mānija, ko acīmredzami papildināja vajāšanas mānijas pazīmes. Nicinošā sejas izteiksme. Nievīgā intonācija sarunājoties. Paslepenais triumfs, ar kādu šis vīrs reaģēja uz savu sakāvi jau īsu mirkli pēc smagā zaudējuma. Tā mēdz triumfēt maniaki, kas arvien pārliecināti par savu taisnību, lai kāda arī būtu realitāte. Dreksaprāt, uzvarētājs varēja būt tikai viņš. Sakāve šim vīram nebūt nenozīmēja zaudējumu, jo viņa rokās bija un palika vara un nauda. Viņš zināja, kā iegūt bagātību. Viņam bija apskaužama izvēles un rīcības brīvība. Savā paša radīto ilūziju telpā viņš jutās visvarens un Dievam līdzīgs, pat neapzinādamies, ka patiesībā mīt iedomu pasaulē.
Jā, sprieda Bonds, joprojām izklaidīgi vērdamies Rīdžentparka plašumos, tieši te slēpās atbilde. Sers Hugo Drekss bija murgu pārņemts paranoiķis. Un tieši pa- ranojālā apmātība lika šim cilvēkam nenorimti rosīties, lai visiem iespējamiem līdzekļiem vairotu savus miljonus. Tas ari bija galvenais dzinulis, kas lika gatavot Anglijai impozanto dāvinājumu - milzīgo raķeti, ar ko būtu iespējams satriekt pīšļos ik ienaidnieku. Pateicoties visspēcīgajam Dreksam. protams.
Bet vai kāds varēja pateikt, cik šim vīram atlicis līdz krīzei? Vai kāds varēja ko pavēstīt par šā vīra dziļāko būtību, kura slēpās aiz skaļās, vulgārās bravūras un sarkanīgo matu lēveņa, kas piesedza karā gūtos ievainojumus?
Visticamāk, tāda cilvēka nebija. Un vai viņš, Bonds, savā analīzē nekļūdījās? Kas tad galu galā bija tās pamatā? Vai tiešām pieticīgie vērojumi klubā varēja kalpot par vērā ņemamu apstiprinājumu jelkādām aizdomām? Bet varbūt šādi vērojumi bija ari citiem? Varbūt kas līdzīgs saistībā ar Dreksa uzvedību savulaik pieredzēts Singapūrā, Honkongā, Nigērijā, Tanžerā, visur, kur vien šis vīrs uzkavējies savu darījumpartneru sabiedrībā?
Ja vien tam atrastos laiks. Bonds prātoja, šos cilvēkus vajadzētu uzmeklēt, lai patiešām tiktu par visu skaidrībā un, iespējams, apturētu Dreksu. pirms vēl nav par vēlu.
Par vēlu? Bonds pie sevis pasmaidīja. Kāpēc gan viņš visu tik loti dramatizē? Vai gan Drekss šobrīd būtu izdarījis ko sliktu? Ja nu vienīgi uzdāvinājis viņam, Bondam, piecpadsmit tūkstošus mārciņu. Bonds paraustīja plecus. Galu galā Dreksam tas bija tikai tāds nieks. Taču kā bija jāsaprot viņa pēdējais teikums par to, ka nauda jātērē ātri? Ko Drekss ar to gribēja sacīt? Jā, tieši šie vārdi viņam. Bondam, tagad nedeva mieru, liekot atkal un atkal pārdomāt visu, kas saistīts ar Dreksu.
Bonds strauji novērsās no loga. Pie joda! Tas jau sāka līdzināties apsēstībai ari no viņa puses. Šā vai tā, bet šie piecpadsmit tūkstoši bija nokrituši kā no gaisa, un - lai nu tā būtu - viņš šo naudu patiešām iztērēs ātri. Bonds apsēdās pie galda un pasniedzās pēc pildspalvas. Mirkli apdomājies, viņš pievilka tuvāk piezīmju bloku ar uzrakstu "īpaši slepeni" un rūpīgā rokrakstā pierakstīja sekojošus pirkumus: "1. "Rolls-DenLley Con- vertible", aptuveni 5000 mārciņu. 2. Trīs kaklasaites adatas ar dimantiem par 250 mārciņām gabalā, kopā 750."
Bonds apdomājās. Gandrīz desmit tūkstoši tik un tā palika pāri. Šādas tādas drēbes, dzīvokļa atsvaidzināšana, vairāki duči pudeļu ar "Taittingcr" šampanieti, vēl daži nieki. Taču tas viss varēja pagaidīt. Vispirms viņš pārrunās auto iegādi un nopirks tos nieciņus ar dimantiem, bet visu atlikumu ieguldīs vērtspapīros. Pēc tam viņš, protams, kļils bagāts. Un pametīs dienestu.
It kā vēlēdamies paust savu protestu pret šādām iecerēm, spalgi ietrinkšķējās sarkanais tālrunis.
- Vai jūs varētu atnākt pie mums? M. veļas jūs redzēt. - Zvanītājs bija štāba priekšnieks, viņa balsī jautās nepacietība.
- Jau eju, - Bonds atbildēja, izjuzdams piepešu uztraukumu. - Vai zināms kas vairāk?
- Diemžēl nē, - štāba priekšnieks noteica. - Nekādas papildu informācijas. Zinu tik vien, ka visu rita cēlienu M. pavadīja Skotlendjardā un Apgādes ministrijā.
Ar šiem vārdiem saruna beidzās.
IX nodala
SĀciet no Šejienes
Pēc dažām minūtēm Bonds iegāja pa labi pazīstamajām durvīm. Virs tām atkal bija iedegusies zaļā gaisma.
M. viņu pētīgi uzlūkoja.
- Jūs izskatāties iespaidīgi, nulle nulle septiņi! - viņš noteica. - Sēdieties!
"Tas ir tikai darījums," Bonds domāja, un viņa pulss sāka sist ātrāk. "Neminēsim nekādus vārdus." Viņš apsēdās. M. aplūkoja kaut kādas atzīmes, kas bija izdarītas ar zīmuli bloknotā, un pavērās augšup. Acu skatiens neliecināja, ka Bonds viņu īpaši interesētu.
- Vakar vakarā Dreksa uzņēmumā bijušas nepatikšanas, - M. sacīja. - Dubult- slepkavība. Policija meklējusi Dreksu. Par Bleida klubu laikam nav iedomājušies. Dabūjuši viņu rokā ap pusvieniem naktī, kad tas atgriezies "Ričā". Paziņojuši, ka divi viri no viņa darbiniekiem nošauti viesu namā, kas atrodas līdzās uzņēmumam. Ka abi ir miruši. Drekss teicis policijai, ka viņu šis notikums neinteresējot, un nometis klausuli. Tā ir tipiska šī vīra reakcija. Tagad viņš ir tur. Laikam jau beidzot ņēmis notikušo nopietni.