- Dīvaina sagadīšanās, - Bonds domīgi novilka. - Bet kurā mirklī jāiejaucas mums, ser? Tas taču ir policijas uzdevums.
- Daļēji, - M. piekrita, - bet ir gadījies tā, ka mums jāatbild par lielāko dalu viņu personāla. Par vāciešiem, - viņš piemetināja.
- Es labāk paskaidrošu. - M. ielūkojās bloknotā. - Tas ir slepens uzņēmums, un vispārējais plāns noteic, ka tas veido tikai dalu no lielās radaru sistēmas, kas izvietojas austrumu krastā. Drošībnieki atbild tikai par apsargāšanu, sagādniekiem no ministrijas vienīgajiem ir teikšana šajā centrā, kur notiek darbi. Tas atrodas uz klinšu kraujas starp Duvru un
Dilu. Visa platība ir ap tūkstoš akriem, bet pats vadības sēdeklis aizņem aptuveni divsimt. Tur gan uzturas vienīgi Drekss un vēl piecdesmit divi cilvēki - tie ir visi, kas palikuši. Visa celtnieku brigāde jau ir prom.
"Kāršu kava un džokers." Bonds iedomājās.
- Un piecdesmit no tiem ir vācieši, - M. turpināja. - Visi vairāk vai mazāk pieredzējuši raķešu eksperti, kurus krievi nav dabūjuši sev. Drekss tiem samaksājis, lai ierodas šeit un strādā pie raķetes. Neviens nav īpaši apmierināts, bet citas alternatīvas nebija. Apgādes ministrija nevar sūtīt savus ekspertus no Vūmeras. Dreksam nācās sameklēt šos darbiniekus tur, kur bija iespējams. Lai drošībniekiem būtu vieglāk, Apgādes ministrija norīkoja savu sardzes virsnieku - viņš apmetās uzņēmumā. To vīru sauca majors Telons.
M. apklusa un pavērās augšup griestos.
- Viņš bija viens no tiem diviem cilvēkiem, kuri pagājušajā naktī tika nošauti. Viņu nošāva viens no vāciešiem, kurš pēc tam nošāvās pats.
M. pievērsa skatienu Bondam. Bonds neko neiebilda un gaidīja stāsta nobeigumu.
- Tas notika mājā, kas atrodas līdzās vadības korpusam. Daudzu liecinieku klātbūtnē. Šķiet, ka tā ir viesnīca ar bāru turpat uzņēmuma robežās, jo to mēdzot apmeklēt uzņēmuma darbinieki. Viņiem, domājams, gribas šad tad kaut kur iegriezties. - M. apklusa. Viņš joprojām vēroja Bondu. - Jūs nupat jautājāt, kurā brīdī tajā visā iesaistāmies mēs. Mēs iejaucamies tāpēc, ka ļāvām šim vācietim un pārējiem viriem te ierasties. Mēs pārbaudījām visus materiālus no viņu personiskajām lietām. Tāpēc, tikko šis starpgadījums notika, drošībnieki un Skotlendjards vispirmā kārtā meklēja mirušā vīra dosjē. Viņi pagājušajā naktī to pieprasījuši no dežurējošā virsnieka, tas izracis visu iespējamo un aizsūtījis uz Skotlendjardu. Rutīnas darbiņš. Par to visu viņš atstājis ierakstus reģistrā. Kad šorīt atnācu un apskatīju šos ierakstus, es pēkšņi par šo lietu ieinteresējos. - M. runāja klusā balsi. - Pēc tam, kad gadījās pavadīt vakaru kopā ar Dreksu, tā likās - kā jau jūs teicāt - visai dīvaina sagadīšanās.
- Pat ļoti dīvaina, ser. - noteica Bonds, kas turpināja gaidīt tālāko.
- Ir vēl kaut kas, - M. ierunājās. - Un tieši tas ir īstais iemesls, kāpēc esmu gatavs iejaukties, nevis turos no visas šīs būšanas patālāk. Jo tas ir vissvarīgākais. - M. tagad pieklusināja balsi pavisam. - Viņi gatavojas to raķeti izšaut piektdien. Izmēģinājuma šāviens. Atlikušas tikai nepilnas četras dienas. Laika vairs nav daudz.
M. aprāvās un sniedzās pēc savas pipes, pēc tam noņemdamies ar tās aizdegšanu.
Bonds nebilda ne vārda. Viņš joprojām netika gudrs, kāds tam visam sakars ar Slepeno dienestu, kura jurisdikcija attiecināma tikai uz teritorijām ārpus Apvienotās Karalistes. Viņam likās, ka šis darbiņš būtu īstais īpašajai Skotlendjarda nodaļai vai Ml5. Bonds gaidīja. Viņš ieskatījās pulkstenī. Bija pats dienas vidus.
M. bija aizkūpinājis savu pīpi un turpināja.
- Bet, ja nepieminam to, - M. bilda, - aizrāvos arī tāpēc, ka vakar vakarā ieinteresējos par Dreksu.
- Es tāpat, ser, - Bonds piekrita.
- Kad izlasīju reģistru, - M. sacīja, nelikdamies zinis par Bonda piezīmi, - piezvanīju Vellensam uz Skotlendjardu un vaicāju viņam, ko tas viss nozīmē. Likās, ka tas vīrs ir pamatīgi norūpējies, viņš lūdza, lai es ierodos. Teicu, ka negribu mīt uz varžacīm, bet viņš atbildēja, ka esot jau runājis ar savējiem. Tie uzskatot, ka šis jautājums būtu nokārtojams manam departamentam un policijai, ja jau mēs esam ļāvuši iebraukt tam vācietim, kurš to cilvēku nogalināja. Tāpēc devos turp.
M. apklusa un ieskatījās savās piezīmēs.
- Tā vieta ir krastā, apmēram trīs jūdzes uz ziemeļiem no Duvras, - viņš piemetināja. - Un viesnīca atrodas pie lielceļa. kas vijas gar krastu. "Pasaule bez nabadzības" - šāds uzraksts rotā durvis, un uzņēmuma darbinieki paraduši vakaros tur iegriezties. Vakar vakarā - ap pulksten pusastoņiem - ministrijas drošībnieks Telons iegājis tur un iedzēris viskiju ar sodu, tērzējis ar vienu no vāciešiem. kad slepkava-ja jums tīk, varat saukt viņu tā - iesteidzies iekšā un meties tieši pie Telona. Viņš izvilcis no blūzes kabatas lugeru - bez sērijas numura, protams, un iebļāvies: "Es mīlu Galu
Brandu! Tev viņu nedabūt!" - M. pavērās augšup. - Tad vācietis iešāvis Telonam sirdī, iebāzis vēl kūpošo stobru sev mutē un vēlreiz nospiedis gaili.
- Cik šaušalīgs atgadījums, - Bonds novilka. Gara acīm viņš spēja saskatīt ik sīkumu šajā slaktiņā, kas noticis tipiskā, laužu pilnā angļu krodziņā. - Kas tad tā ir par meiteni?
- Tas ir nākamais pārsteigums. - sacīja M. - Gala Branda ir īpašās nodaļas aģente. Lieliski runā gan angliski, gan vāciski. Viena no Vellensa labākajām meitenēm. Viņa un Telons bija vienīgie nevācieši Dreksa uzņēmumā. Vellenss ir aizdomu pilns. Viņam tādam jābūt. Tas raķetes izšaušanas plāns ir vissvarīgākā norise, kas pataban Anglijā notiek. Nevienam neko nesakot, rīkojoties vairāk vai mazāk instinktīvi, viņš iedabūjis šo meiču pie Dreksa. Kaut kā nokārtojis, lai viņa tiktu pieņemta par tā privātsekretāri. Tāpēc viņa bijusi uzņēmumā kopš paša sākuma. Taču viņai neesot bijis absolūti nekas, ko ziņot. Meiča stāstījusi, ka Drekss esot lielisks darba devējs, ja nu vienīgi viņam varētu būt labākas manieres, jo šis nodzenot savus darbiniekus līdz trakumam. Kā rādās, Drekss sācis ap viņu lakstoties, arī pēc tam, kad meiča sastāstījusi tādiem gadījumiem parastos niekus par saderināšanos, bet vēlāk, kad viņa parādījusi, ka prot sevi aizstāvēt - un to šī meiča spēj -, protams, Drekss esot atstājies. Viņa stāsta, ka abi esot kļuvuši labi draugi. Pats par sevi saprotams, meitene pazinusi Telonu, taču viņa ir tik jauna, ka varētu būt Telona meita, turklāt viņš bija laimīgi precējies četru bērnu tēvs. Viņa sacījusi Vellensam, kad tas no rīta pārmijis ar savu aģenti kādu vārdiņu, ka Telons vedot viņu uz kino gluži tēvišķīgi - tā gadījies pāris reižu astoņpadsmit mēnešu laikā. Ja runājam par slepkavu - to vīru sauca Egons Berčs viņš bija elektronikas eksperts, kuru meitene tik tikko pazinusi - tikai dažkārt redzējusi.