Bonds pielēja sodas ūdeni un iedzēra.
- Vakar gan te, pie jums, klājās bēdīgi, - viņš ierunājās, nolikdams glāzi.
- Briesmīgi, ser, - vīrs apstiprināja. - Tirdzniecībai tādi notikumi par labu nenāk. Vai esat preses pārstāvis, ser? Tagad tikai reportieri un policisti staigā iekšā ārā - tā visu cauru dienu!
- Nē, - Bonds atteica. - Esmu ieradies, lai pāmemtu tā zeļļa amatu, kurš te tika nošauts. Majora Telona vietu. Vai viņš mēdza pie jums ienākt regulāri?
- Nekad netika rādījies, tikai vienu reizi, ser, un tā pati ari bija pēdējā. Un tagad esmu vismaz uz nedēļu izsists no sliedēm, nācās izrunāties par visiem apmeklētājiem. Taču varu teikt, ka sers Hugo mani visādi atbalstīja. Šopēcpus- dien atsūtīja man piecdesmit mārciņu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tas laikam ir jauks cilvēks. Šis džentlmenis licis visiem šajā apkaimē sevi iemīlēt. Tāpēc, ka viņš vienmēr izturas tik augstsirdīgi, katram atrod kādu uzmundrinošu vārdu.
- Jā. Labs cilvēks, - Bonds piebalsoja. - Vai jūs redzējāt, kā tas viss notika?
- Es tā pirmā šāviena laikā neskatījos uz to pusi, ser. Tajā brīdī pasniedzu kādam pinti alus. Tad, protams, atskanot blīkšķim, pavēros turp. Un nometu alus kausu uz grīdas.
- Kas tad notika?
- Raug, visi alkāpās, skaidra būšana. Bārs bija vāciešu pilns. Vismaz kāds ducis. Un uz grīdas gulēja tas zellis, bet otrs ar šaujamo rokā blenza lejup uz viņu. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pievērsis sev vispārēju uzmanību, un pacēla kreiso roku. "Eil!" tas cilvēks iebļāvās - tāpat kā tie plānprātiņi kara laikā. Tad viņš iebāza stobru sev mutē. Un jau pēc mirkļa, - vīrs turpināja, savilcis seju grimasē, - šis izšķīda pa visiem griestiem.
- Vai tas bija viss. ko zellis teica pēc pirmā šāviena? - Bonds apvaicājās. - Tikai iesaucās: ~Heil!"
- Tas bija viss, ser. Kā rādās, šie nespēj aizmirst to nešķīsto vārdu, vai ne?
- Tiešām. - Bonds domīgi novalka. - To viņi noteikti neaizmirst.
XI nodala
POLICISTE BRANDA
Pēc piecām minūtēm Bonds jau rādīja savu ministrijas izsniegto caurlaidi uniformā tērptam apsargam, kurš dežurēja pie ieejas - augstiem stiepļu pinuma vārtiem.
Drošībnieku seržants pasniedza viņam to atpakaļ un salutēja. - Sers Hugo jūs gaida, ser. Tā ir lielā māja tur augšā, mežā. - Jaunais cilvēks norādīja uz gaismām, kas dega kādus simt jardus tālāk uz klintāja pusi.
Bonds dzirdēja, ka seržants zvana nākamajam postenim. Un lēnām stūrēja uz priekšu pa jaunnoklāto gudrona šoseju pāri laukam uz Kingsdounas pusi. Bonds dzirdēja attālo jūras šalku augsto klinšu pakājē. Kaut kur netālu skanēja motoru gaudoņa - tur strādāja kādas iekārtas. Tuvojoties kokiem, kaukoņa kļuva skaļāka.
Viņu atkal apturēja neuzkrītoši tērpies apsargs pie otra stiepļu žoga. Aiz vārtiem sākās mežs. Apsargs pamāja, lai Bonds brauc tālāk. Viņš izdzirda tālas policijas suņu rejas, tātad kaut kur staigāja nakts patruļa. Kā likās, visi šie piesardzības pasākumi ir pietiekami efektīvi. Bonds nolēma, ka par uzbrukumu no ārpuses var neraizēties.
Starp kokiem uz priekšu stiepās līdzens betona ceļš, kas nozuda tumsā, jo tālāk apgaismojums nebija sarūpēts - spīdēja tikai divi milzīgi staru kūli no lielajiem prožektoriem. Simt jardu attālumā pa kreisi - tur, kur sākās koku josla, - vienās ugunīs laistījās liels nams, pa pusei aizslēpies aiz sienas sešu pēdu biezumā. Tā itin kā izauga tieši no betona, sniegdamās bezmaz vai mājas augstumā. Bonds palēnināja mašīnas gaitu gandrīz līdz gājēja soju gausumam un pagrieza priekšgalu prom no nama - uz jūras pusi. Uz tumšā silueta pusi. kas piepeši uzzibsnīja spoži balts - no kanāla puses Soutgudvinas bākas slīdošā stara apspīdēts. Tās gaisma izrāva no tumsas celiņu, kas no betonētā laukuma veda turp, kur sākās klinšu siena. Apmēram pusjū- dzes attālumā tur rēgojās slīps kupols. Tas slējās augšup aptuveni piecdesmit pēdu augstumā, tāpat izaugdams no betona. Un atgādināja observatoriju. Bonds saskatīja arī piebūves - tās atradās austrumu un rietumu pusē.
Bonds pagrieza mašīnu atpakaļ un lēnām iestūrēja to starp biezo sienu un mājas priekšpusi. Viņam piebraucot pie mājas, ārdurvis atvērās, un pa tām iznāca sulainis baltā žaketē. Viņš galanti atvēra auto durvis.
- Labvakar, ser. Šeit. lūdzu.
Viņš runāja kokaini un ar svešādu akcentu. Bonds sekoja sulainim namā, abi devās cauri ērtajam vestibilam. Tur sulainis pieklaudzināja pie kādām durvīm.
- Iekšā!
Bonds klusībā pasmaidīja par jau reiz dzirdētās balss skarbo toni - tā viņam bija palikusi atmiņā, un tagad šajā vienzil- bīgajā vārdiņā jau paguva parādīties pa- vēlnieciska nots.
Garas, gaišas, greznas zāles tālākajā galā stāvēja Drekss, pagriezis muguru tukšajam, izdzisušajam pavardam. Dreksa milzīgais stāvs bija ietērpts plūmju krāsas samta žaketē, kura nekādi nesaderēja ar sarkanīgajiem matiem uz viņa sejas. Turpat stāvēja arī vairāki citi cilvēki - divi vīrieši un viena sieviete.
- Ak, tas esat jūs, mans dārgais! - plā- tīgi ieteicās Drekss, panākdamies viņam pretī un sirsnīgi spiezdams roku. - Tātad mēs atkal satiekamies. Un tik drīz! Man nebija ne jausmas, ka esat maskējies manas ministrijas spiegs! Pretējā gadījumā es uzmanītos, spēlēdams ar jums kārtis. Vai jau iztērējāt vinnēto naudu? - Drekss noprasīja, vedot Bondu uz kamīna pusi.
- Vēl ne, - Bonds pasmaidīdams atbildēja. - Patiesībā neesmu to redzējis ne tuvu.
- Tā gan. Tā pienāks sestdien. Varbūt saņemsiet čeku tieši laikā, lai varētu nosvinēt mūsu mazo uguņošanu, ko? Palūk, - Drekss iesaucās un pieveda Bondu pie sievietes. - ŠI ir mana sekretāre - mis Branda.
Bonds ieskatījās divās līdzsvaroti mierīgās, zilās acis.