Šīs acis nesmaidīja, vērdamās pretī. Un viņas roka neatbildēja uz sirsnīgo rokasspiedienu. - Sveiki! - viņa vienaldzīgi novilka, un Bonds sajuta šīs būtnes uzvedībā pat tādu kā naidīgumu.
Bondam iešāvās prātā, ka aģente ir labi izraudzīta. Vēl viena Loēlija Ponsonbija. Atturīga, izdarīga, lojāla, jaunavīga. "Paldies Dievam," Bonds nodomāja. "Profesionāle."
- Un šis vīrs ir mana labā roka - doktors Volters. - Tievais, padzīvojušais kungs ar dusmīgajām acīm un melnu matu ērkuli izlikās nemanām Bonda pastiepto roku. Viņš piesardzīgi atkāpās un ātri pamāja ar galvu. - Valters, - viņš sakniebtām lūpām pārlaboja, viebdamies par Dreksa izrunu.
- Un mans… kā lai to pasaka… sarg- suns. Varat teikt ari "palīgs" - Villijs Krebss. - Sekoja mitras rokas pieskāriens. - Priecājos ar jums iepazīties! - nepatīkama balss noteica. Bonds ieskatījās bālā, apaļā un nevesel aA sejā Tajā vienā mirklī parādījās dežūrsma:ds. kurš pazuda, tikko Bonds to ievēroja. Bonds ielūkojās viņam acīs. Tās bija kā divas nemierīgas, melnas pogas. Un vairījās no Bonda acu skatiena.
Abi vīrieši bija tērpušies spodri baltos uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdžiem piedurknēs un aizmugurē Viņu mati bija apcirpti tik īsi, ka āda spīdēja cauri. Tie atgādinātu būtnes no citas planētas - ja nebūtu doktora Valtera melno, nekārtīgo ūsiņu un matu ērkuļa un Krebsa kušķai- no, bālo ūso. Abi bija kā karikatūras - jukuši zinātnieki, Pītera Lora jauneklīgākā versija.
Krāsainā, milzīgā Dreksa figūra bija patīkams kontrasts šai saltajai sabiedrībai, un Bonds jutās viņam pateicīgs par jautro rupjību, ar kādu tas saņēma atbraucēju. Tā šķietami liecināja par vēlmi aprakt kara cirvi un saprasties ar jauno aģentu.
Drekss lieliski jutās saimnieka lomā. Viņš saberzēja rokas.
- Un tagad, Villij, - viņš sacīja, - kā būtu, ja jūs mums pagatavotu savu lielisko martīni? Protams, ka doktoram ne. Viņš nedzer un nesmēķē, - Drekss paskaidroja Bondam, atgriezdamies savā vietā pie kamīna. - Doktors pat elpot ar pilnu krūti ne- atļaujas, - Drekss aprauti iesmējās. - Domā tikai par raķeti. Vai ne, mans draugs?
Doktors kā pārakmeņojies blenza tieši uz priekšu.
- Jums labpatīk jokot, - viņš noteica.
- Kā tad, kā tad, - Drekss nomurmināja, it kā mierinādams bērnu. - Mēs vēlāk apskatīsimies tās virsmas. Tās apmierina visus, tikai ne jūs. - Viņš pagriezās pret Bondu. - Labais doktors mūs allaž biedē, - viņš iecietīgi turpināja. - Viņam aizvien visur rādās kaut kas nelāgs. Tagad doktoru uztrauc balstu sānvir- smas. Tās spuras jau ir asas kā žiletes, tikpat kā nekādas gaisa pretestības nevar būt. Un doktoram pēkšņi iešāvies prātā, ka tās izkusīs! Gaisa pretestības un berzes dēļ! Protams, jebkas ir iespējams, taču tās tika pārbaudītas apmēram trīstūkstoš grādu temperatūrā! Un, kā jau es teicu, ja tās izkusis, tad saku- sīs visa raķete! Un nekas tamlīdzīgs nevar notikt, - viņš ar skāņu smaidu piemetināja.
Krebss ienesa sudraba paplāti ar četrām pilnām glāzēm un apsarmojušu šei- keri. Martīni bija lielisks, un Bonds tā arī
paziņoja.
- Jūs esat farren laipns. - sacīja Krebss, apmierināti pasmīnēdams. - Sers Hugo ir farren prasīgs.
- Ielejiet viņam! - Drekss pavēlēja. - Un pēc tam lai mūsu draugs nomazgā glāzes. Mēs vakariņojam tieši astoņos.
Kamēr viņš runāja, atskanēja dobjš sirēnas māviens un gandrīz tūlīt pat - daudzu kāju dipoņa, cilvēkiem skrienot ārā - betonētājā laukumā.
- Tā ir pirmā nakts maiņa. - Drekss paskaidroja. - Barakas ir tepat aiz administrācijas korpusa. Tātad pulkstenis jau ir astoņi. Mēs te visu organizējam divās maiņās, - viņš piebilda, acīm apmierināti iemirdzoties. - Jābūt precīziem. Mums te ir daudz zinātnieku. Mēs mēģinām vadīt šo uzņēmumu ar militārām metodēm. Villij, sameklē komandieri. Mēs iesim pirmie. Nāciet, dārgais draugs!
B< nds sekoja Krebsam ārā pa tām pašām dūnām, pa kurām bija ienācis, un pamanīja, ka pārējie divi kopā ar Dreksu, kurš gāja pa priekšu, devās uz dubultdurvīm telpas galā. Tās bija atvērušās, kad Drekss beidza runāt. Sulainis baltajā uzsvārcī stāvēja pie ieejas. Izgājis vestibilā, Bonds iedomājās, ka Drekss laikam iesoļoja ēdamzālē pirms mis Brandas. Ir gan pavēlnieciska personība. Acīmredzami - dzimis līderis. No kurienes viņam tādi dotumi? No armijas? Vai varbūt tie auguši līdz ar viņa miljoniem? Bonds sekoja gausajam Krebsam un brīnījās.
Vakariņas bija lieliskas. Drekss bija izcils namatēvs - gan galds, gan viņa manieres ēdot bija ārpus kritikas. Sarunas lielākoties risinājās ap doktoru Valteru. Lai Bonds saprastu, Drekss īsi paskaidroja tehniskos terminus - pēc tam, kad šī tēma bija izsmelta. Bonds jutās pārsteigts par to pašpārliecību, ar kādu Drekss atspēkoja ikvienu iebildumu, tikko tas radās, un zinoši pieminēja dažnedažādas detaļas. Viņš pamazām sāka jūsmot par šo cilvēku un manīja, ka agrākā nepatika pamazām sākusi zust.
Bondam patlaban vairāk nekā jebkad gribējās aizmirst Bleida klubu, jo tagad viņš sāka iepazīt otru Dreksu - radošu un iedvesmojošu, vadošu personību, kas bija noteicējs ievērojamā uzņēmumā.
Bonds sēdēja starp namatēvu un mis Brandu. Viņš dažas reizes mēģināja iesaistīt aģenti sarunā. Taču tas neizdevās. Branda atbildēja ar vienzilbīgiem pieklājības vārdiņiem un neskatījās viņam acīs. Bonds sāka uztraukUes. Ši būtne viņam šķita fiziski pievilcīga, un likās nepieņemami, ka neizdodas izdabūt no viņas nevienu laipnāku atbildi. Taču šķita, ka šī frigīdā vienaldzība lielā mērā ir uzspēlēta. Drošībai būtu labāk, ja st&rp abiem valdītu sirsnīgas, draudzīgi nepiespiestas attiecības, nevis šī pārspīlētā atturība. Bondam uzmācās spēcīga vēlēšanās zem galda iespert viņai pa potīti. Šī ideja bija aizraujoša, un viņam izdevās palūkoties uz aģenti ar citādām acīm - kā uz jaunu sievieti, nevis darba kolēģi. Kamēr risinājās nebeidzams strīds starp Dreksu un Valteru, kuram aģentei nācās pievienoties - par Gai^a spēku un Eiropas laika prognozēm -, Bonds sāka apkopot savus iespaidus par šo būtni.