- Uzvelciet šīs te. - Dreks- pamācīja, apsēzdamies tin nomezdams kurpes. - Citādi varat paslīdēt un uztriekties kādam virsu. Labāk atstājiet šeit ari savu mēteli. Septiņdesmit grādi ir diezgan augsta temperatūra.
- Paldies, - atbildēja Bonds. atcerēdamies beretu savā pleca makstī. - Es nejūtu, ka būtu karsts.
Bondam likās, ka viņš apmeklē ana- tomikumu. Viņš sekoja Dreksam. kurš devās iekšā pa durvīm un tālāk pa dzelzs laipu. Prožektoru gaismā viņam gribot negribot nācās piesegt acis ar roku un pieķerties pie margām sev aiz muguras.
Kad Bonds atrāva no tām roku, viņš ieraudzīja tik iespaidigu ainu, ka dažas minūtes stāvēja klusēdams, zaudējis runasspējas, apžilbušām acīm vērdamies šajā atbaidošajā skaistumā. Tas patiesi likās varenākais ierocis pasaulē.
XII nodala
RAKETE
Sajūta bija tāda kā pulētā milzīgas šautenes stobrā. No grīdas, kas atradās četrdesmit pēdas zemāk, slējās apļveidīgas pulēta metāla sienas, kuru augšpusē viņi abi ar Dreksu lodāja kā divas mušas. Šahtas vidū - tā bija apmēram trīsdesmit pēdu plata - slējās garš, spīdīgs hromēts zimulis kura smaili rotāja antena, gluži kā adata, un šķita, ka tā skaras pie jumta divdesmit pēdu augstumā virs viņu galvām.
Spīdošais ierīkojums atradās uz rež- gota metāla konusa, kas pacēlās no grīdas starp trim izvērstajām balstu plāksnēm kā spurām - tās izskatījās asas kā ķirurga skalpeli. Vairāk nekas nesarežģīja piecdesmit pēdu augstās pulēti hromētās ierīces vienmērīgās aprišu līnijas, un zīdaino korpusa spīdumu nekur nekas nepārtrauca - ja nu vienīgi divu vieglu signāltiltiņu zirneklīgās kontūras. Tie izvirzījās no sienām un aptvēra raķetes vidusdaļu ar biezu putuplasta kārtu.
Tur, kur tās apņēma raķeti, spožajā metāla ādā stāvēja atvērtas mazas durtiņas. Bonds palūkojās lejup. Pa vienām durtiņām uz šaurās platformas iznāca vīrietis un ar cimdotu roku aizv ēra aiz sevis durvis. Viņš uzmanīgi virzījās pa šauro tiltiņu uz priekšu un pagrieza kādu kloķi. Atskanēja griezīgs motora čiksts, un polsterētā josta atrāvas no raketes, palikdama karājamies gaisā kā kukaiņa - dievlūdzēja priekšķepas, kad tas uzslējies div- kājās. Čīkstoņa pastiprinājās, tās tonis kļuva vēl spiedzīgāks, un tiltiņi lēnām salocījās, sakļaudamies kopā. Pēc tam atkal izstiepās un apkļāva raketi desmit pēdas zemāk. Operators izsuepa roku un. atvēris vēl vienas mazas durtiņas, nozuda iekšpusē.
- Laikam pārbauda degvielas pieplūdi no rezervuāra apakšā, - Drekss noteica. - Strāvas piegādi. Vai nav jauks dizains? Ko jūs par to domājat? - Drekss ar patiku pavērās Bonda izbrīnītajā sejā.
- Tā ir skaista, - Bonds apstiprināja. - Skaistāka, nekā biju iztēlojies.
Sarunāties bija vienkārši. Dziļajā metāla šahtā neatskanēja neviens troksnītis, vīriešu balsis, tiem pulcējoties lejā pie raķetes astes, vairāk izklausījās pēc murmināšanas.
Drekss norādīja augšup.
- Kodolgalviņa, - viņš pavēstīja. - Eksperimentālā. Tur ir pilns ar instrumentiem. Vismodernākajiem. Tad vēl ir žiro- ierices tepat mums pretī. Un degvielas tvertnes visā korpusā lidz lejasgalam. Pie astes ir turbīnas. Ierīci dzen uz priekšu sakarsēti tvaiki, ko sadaloties rada ūdeņraža pārskābe. Degviela, fluors un ūdeņradis, - viņš caurubjoši uzlūkoja Bondu. - Starp citu. tas ir noslēpums. Šīs vielas tiek pievadītas pa caurulēm un aizdegas, tikko nokļūst motorā. Notiek tāds kā kontrolējams sprādziens, kas uzšauj raķeti gaisā. Tā metāla grīda, kas ir zem raķetes, aizslīdēs projām. Zem tās ir liela bedre izplūdes produktiem. Ietiecas zemē līdz klints pamatnei. Rīt jūs to redzēsiet. Izskatās pēc milzīgas alas. Kad mēs viendien veicām pārbaudi, krīts izkusa un ietecēja jūrā kā ūdens. Cerams, ka mēs ne- izkausēsim visas slavenās baltās klintis, kad tiksim līdz palaišanai. Vai vēlaties paskatīties, kā notiek sagatavošanās darbi?
Bonds klusēdams sekoja. Drekss veda viņu lejā pa dzelzs kāpnēm, kas līkumoti izvijās pa metāla sienu. Viņu bija pārņēmusi sajūsma, gandrīz vai pielūgsme - tas tik bija virs - majestātiska persona, ku ras sasniegumi bija fantastiski. Kā viņš bija varējis tā vilties, ņemot par pilnu Dreksa bērnišķīgo uzvedību pie kāršu galda? Pat dižākajiem vīriem ir savas vājās vietas. Dreksam noteikti ir nepieciešams izlādēties, lai atbrīvot* - no sasprindzinājuma, kas neizbēgami rodas, cilvēkam uzņemoties tik milzigu atbildību. No sarunas pie vakariņu galda bija skaidrs, ka Drekss nevar novelt lielu daļu atbildības uz sava nervozā palīga pleciem. No Dreksa tā vien staroja dzīvesprieks un pašpārlieciba. ietekmējot visus viņa darbiniekus. Laikam pat tāds sīkums kā uzvara kāršu spēlē ir svarīgs, lai šis cilvēks spētu izturēties tik nosvērti un skatīties visos virzienos, meklējot veiksmes un sekmju pazīmes, pat radot tās paša spēkiem. Kurš gan - Bonds vaicāja pats sev - nesvīstu un negrauztu nagus, kad jāsadūšojas, jo tik daudz kas likts uz spēles?
Kad viņi kāpa lejup pa garajām, līkumotajām kāpnēm, abu stāvi groteski tit- spīdēja spogulim līdzīgajā, hromētajā raķetes ādā. Bonds juta gluži vai apbrīnu, uzlūkojot šo cilvēku, kuru tikai pirms dažām stundām bez žēlastības pētīja, gandrīz vai secējot un uzskatot par krāpnieku.
Kad abi nonāca uz metāla plātnēm klātās šahtas grīdas, Drekss apstājās un pavērās augšup. Bonds palūkojās, kurp viņš skatās. Vadoties pēc redzes leņķa, varēja domāt, ka Drekss raugās uz šauru, taisnu gaismas strēli košajā debess arkā. Tā nebija tīri balta, bet zīdaina - pelēcīgi pēr- ļaina. Un tajā plaiksnīja arī sarkani atspulgi - no milzīgajiem ugunsdzēsības aparātiem, kas atradās lidzās korpusam. Tur rīkojas vīrs azbesta aizsargtērpā, rosīdamies ap raķetes pamatni. Bija arī violeta atblāzma - tā krita no lillā lampas uz sienā iebūvētā vadības paneļa, no kura bija iespējams kontrolēt metāla pārsegu virs bedres. Un arī smaragdzaļa gaisma no apēnotas lampas uz galdiņa, pie kura sēdēja vīrietis un pierakstīja skaitļus - tos viņam sauca cilvēki no grupas, kura pulcējās pie raķetes astes daļas.