Raugoties augšup uz šo pasteļkrāsas konstrukciju - tik neticami slaiku un graciozu -, nešķita ticami, ka tik smalks veidojums varētu izturēt spiedienus, kas tam būs jāpārcieš piektdien. Kaucošā straumē no tā brāzīsies '.aukā neticami spēcīga, kontrolēta sprādziena enerģija. Un nāksies pārsniegt skaņas ātrumu, pretoties atmosfēras spiedienam, nolidojot piecpadsmittūkstoš jūdžu stundā, pēc tam krītot lejup no tūkstoš pēdu augstuma cauri zemes atmosfēras slānim.
Likās, ka Drekss lasa .ir.a domas. Viņš pievērsās Bondam
- Tā ir kā slepkavība. - viņš sacīja. Un tad pārsteidzošā kārtā gardi iesmējās. - Valter! - Drekss uzsauca vīru bariņam. - Nāciet šurp!
Valters atdalījās no pārējiem un piesteidzās abiem klāt.
- Valter, es teicu mūsu draugam, ka uzšaut gaisā mūsu lolojumu būs gluži kā izdarīt slepkavību.
Bonds nejutās pārsteigts, ieraudzīdams doktora sejā parādāmies izbrīna un neticības izteiksmi.
Drekss aizkaitināti atkārtoja: - Tas ir tāpat kā bērna nomaitāšana. Mūsu bērna nožmiegšana. - Viņš pamāja uz raķetes pusi. - Pamostieties! Attopielies! Kas gan jums lēcies?
Valtera seja noskaidrojās. Viņš auksti pasmaidīja savu atzinīgo smaidu.
- Slepkavība. Jā. Tas ir labs joks! Ha! Ha! Un tagad, ser Hugo. kā ar šīm grafīta plāksnēm un izplūdes produktiem? Vai ministrija ir apmierināta ar to kušanas temperatūru? Vai viņiem nenāk prātā, ka… - Viņi vēl kādu britiņu apspriedās. Valters pieveda Dreksu pie raķetes astes daļas. Bonds sekoja.
Desmit viru sejas bija pievērstas viņiem. Drekss iepazistināja viņus ar Bondu, pamādams ar roku.
- Komandieris Bonds, mūsu jaunais drošībnieks! - viņš strupi paziņoja.
Viri klusēdami uzlūkoja Bondu. Neviens nepakustējās, lai apsveicinātos ar viņu, un desmit acu pāri nepavisam nelikās ziņkārīgi.
- Tā, un kas tās par muļķībām ar to grafītu?
Viru pulciņš sanāca ap Dreksu un Valteru. Bonds palika viens.
Viņš nebija pārsteigts par vēso uzņemšanu. Ari viņš pats uzlūkotu amatiera iejaukšanos sava departamenta darīšanās ar tādu pašu vienaldzību, pat nepatiku. Bonds juta līdzi visiem šiem lietpratīgajiem tehniķiem, kuri mēnešiem dzīvoja pēc augstākās astronautikas likumiem un tagad stāvēja smagākā pārbaudījuma priekšā. Un tomēr - Bonds atgādināja pats sev - šiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka ari viņam jādara savs darbs, piedaloties projekta īstenošanā ar savu devumu. Pieņemot, ka aiz \iena šo atturīgo acu pāra patiesībā varēja slēpties gluži cits cilvēks - ienaidnieks, šāda persona varbūt domāja, ka grafīts, par kuru Valters nelikās pārliecināts, tiešām ir neizturīgs. īstenībā gan viņi izskatījās pēc lieliski izveidotas komandas, pat pec tādas kā brālības, tā stāvēdami ap Dreksu un Valteru, tverdami abu izrunātos vārdus. Viņi, acis neatraudami, blenza abiem mutē. Taču vienam, pilnīgi iespējams, kādā smadzeņu nostūri glabājās visai noslēpumaini apsvērumi, tie riņķoja kādā nezināmā orbītā, rēķinot slēptas aplēses - ja nu tur zaglīgi darbojās kādas ellesmašīnas mehānisms?
Bonds nevērīgi tuvojās vienam no trijstūrveida balstiem - milzīgajai spurai. Visu triju balstu gali iegrima grīdā - ar gumiju izklātās ligzdās - un piesaistīja viņa skatienu. No turienes bija iespēja pavērot viru pulciņu no cita redzes punkta.
Visi - vienīgi Drekss ne - bija ģērbušies vienādos neilona uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdzējiem. Nekādu metāla priekšmetu, nev iens nenēsāja acenes. Tāpat kā Valteram un Krebsam, arī viņu galvas bija gludi noskūtas. Laikam - Bonds nolēma - lai izkrituši mati neiekļūtu kādā mehānismā. Un tomēr kaut kas šajā sabiedrībā viņu pārsteidza - greznās ūsas. kurām neapšaubāmi tika veltīta liela vērība. Tās bija audzētas dažādos apveidos un krāsu toņos - gan gaišas, gan sirmas un tumšas. Garas un nokarenas, valzirga, ķeizara, Hitlera… ikkatrā sejā bija sava raksturīgā iezīme. Un starp tām rēgojās Dreksa sarkanīgiem matiem apaugusī fizionomija, gluži kā oficiāls apliecinājums, ka šis ir visu pārējo šefs.
"Kāpēc," prātoja Bonds, "ikvienam komandas virām jāaudzē ūsas?" Viņam nepatika tādas ārišķības. Kopā ar noskūtajām galvām šajos matu kumšķos bija kaut kas kaitinošs. Droši vien liktos pic- ņemamāk, ja tās būtu apcirptas vienādi, taču šī individualizētā modes izpratne atgādināja tādu kā dumpi - kopā ar plikajām galvām šī pašapliecināšanās šķita nepatīkama.
Vairāk nekā ievērības cienīga. Vīri bija vidēja auguma, drīzāk slaidi, nekā pilnīgi - vismaz Bondam tā līkās Laikam šim darbam vajadzīga tāda forma. Uz tiltiem jākustas izveicīgi, pa šaurajām durvīm būtu grūti iespraukties resnam un lempīgam stāvam. Vīru rokas likās nesaspringtas, nevainojami tiras. kājas filca čībās nekustējās - tās neliecināja par nervozitāti. Bonds ne reizi nepamanīja, ka jelkurš no šiem vīriem palūkotos uz vina pusi. Apsvērdams domas, kādas droši vien rosījās šo cilvēku galvās, un viņu uzticamību, Bonds klusībā secināja, ka triju dienu laikā ir tikpat kā neiespējami atklāt, kādi plāni top šo piecdesmit ro- botveidīgo vāciešu galvās. Kaut gan viņi vairs nebija piecdesmit, tikai četrdesmit deviņi. Viens no šiem mehāniskajiem radījumiem bija izšāvis sev smadzenes "Visai piemērots izteiciens," Bonds nosprieda. Kas tad bija noskaidrojies par Berča slepenajām domām? Miesaskāre pēc sievietes un "Heil Hitler"? Vai tā būtu liela kļūda - Bonds prātoja - ja viņš teiktu, ka ari pārējie četrdesmit deviņi nelauza galvai ne par ko citu, izņemot raķeti?