Joprojām spīdēja mēness. "Tieši tāpat droši vien izskatījās arī tonakt," domāja Bonds, "kad Telons, kāda neparasta trokšņa piesaistīts, izkāpa uz jumta… Iespējams, tas notika pavisam nesen - varbūt kopš tā laika pagājušas tikai kādas pāris naktis. Droši vien Telons paņēma līdzi arī savu binokli un jūrā saskatīja to, ko saskatīja." To atcerējies. Bonds novērsās no loga, griezās atpakaļ īn paņēma binokli. Tas bija visai jaucies vācu ražojums, pilnīgi iespējams, saglabājies no kara laikiem, un skaitli 7 x 50 augšpusē norādīja, ka ar to var redzēt ari tumsā. Tad Telons piesardzīgi (vai ne sevišķi piesardzīgi?) aizzagās līdz otram jumta galam un pacēla binokli, aplēšot attālumu no klints sienas līdz objektam jūrā un no ši objekta līdz Gudvinas peldošajai bākai. Pēc tam viņš droši vien klusi atgriezās istabā pa to pašu ceļu.
Bonds gara acīm redzēja Telonu - iespējams, ka pirmo reizi kopš ienākšanas šajā ēkā. Majors rūpīgi aizslēdza durvis, tuvojās dokumentu skapim, izņēma karti, kurā līdz tam brīdim bija tik tikko ielūkojies, un ievilka tikko pamanāmās līnijas. Var gadīties, ka majors tās aplūkoja labu laiku, un tikai tad uzvilka viegli iezīmēto jautājumzīmi starp tām.
Kas varēja būt šis nezināmais objekts? To nebija iespējams pateikt. Laiva? Gaisma? Troksnis?
Lai kas tas bijis, kādaprat, Telonam to nebūtu vajadzējis redzēt. Un šis kāds bija dzirdējis viņa pārvietošanos. Kāds uzminēja. ka majors aplūkojis noslēpumaino objektu, un nogaidīja, kamēr Telons nākamajā dienā izgāja no savas istabas. Tad šis cilvēks bija ienācis un istabu pārmeklējis. Karte varēja viņam neko ne- atklat, taču uz loga stāvēja binoklis.
Ar to bija pieticis. Tajā vakarā Telons gāja bojā.
Bonds saņēma sevi rokās. Viņš pārlieku steidzās, būvēdams savu versiju no nepārliecinošiem pierādījumiem. Berčs bija nogalinājis Telonu, taču Berčs nebija tas cilvēks, kurš dzirdēja troksni - šis kāds, kurš atstāja savus pirkstu nospiedumus uz kartes. Vīrs, kura dosjē Bonds bija paslēpis savā ādas portfeli.
Šis cilvēks bija glumais šela palīgs Krebss, kura kakls atgādināja baltu gliemi. Uz kartes atradās viņa pirkstu nospiedumi. Bonds bija noņēmies stundas ceturksni, salīdzinādams pirkstu nospiedumus uz kartes ar tiem, kuri bija Krebsa dosjē. Taču - kurš varēja apgalvot, ka Krebss izdzirdis troksni vai kaut ko pasācis, ja tā tiešām noticis? Vispirms jau - viņa seja lika domāt par sīku okšķeri. Viņam bija za^'.-na acis. Pirkstu nospiedumi noteikti atstāti uz kartes pēc tam, kad Telons t ņēmis rokā. Krebsa nospiedumi vairākās vietās pārklāja Telona nospiedumus.
Taču - kā Krebss varēja bū: iejaukts šajā lietā, ja viņš allaž atradās Dreksa acu priekšā? Tuvākais palīgs… Bet kā tad ar Ciceronu - britu vēstnieka Ankarā uzticamo kalpotāju? Kara laiks, roka ie- slid strīpotajās biksēs, kas pārliktas pār krēsla atzveltni. Vēstnieka atslēgu saiš- ķis. Seifs. Noslēpumi. Šeit pavērās diezgan līdzīga aina.
Bonds nodrebinājās. Viņš pēkšņi saprata, ka ilgi stāvējis pie atvērta loga un beidzot pienācis laiks pagulēt.
Pirms likšanās gultā Bonds paņēma no krēsla atzveltnes ādas siksnu ar ieroča maksti - tur tā karājās starp novilktajām drēbēm - un izņēma beretu. Pēc tam viņš pabāza ieroci zem spilvena. Lai aizsargātos… pret ko? Bonds to nezināja, taču intuīcija gluži pārliecināti brīdināja, ka tuvumā slēpjas briesmas. To smarža bija uzmācīga, lai gan joprojām nenosakāma - tā vēdīja no kādas vietas viņa zemapziņā. īstenībā Bonds apjauta,' ka šis izjūtas pamatojas uz daudzajām mazajām jautājumzlmītēm, kuras materializējās pēdējo divdesmit četru stundu laikā. Miklas, kas saistijās ar Dreksu, Berčs, "Heil Iiitler", dīvainās ūsas. piecdesmit vērtīgie vācieši, jūras karte, binoklis nakts novērošanai, Krebss.
Vispirms viņam jādara savas aizdomas zināmas Vellensam. Pēc tam jāizdibina Krebsa iespējas. Jāuzmana raķete. Piemēram. no jūras puses. Tad vēl jātiek skaidrībā ar Galu Brandu. Jāsaplāno viss nākamajām divām dienām. Jo vairs nav daudz laika, ko varētu atļauties zaudēt.
Līdz brīdim, kad Bonds piespieda sevi aizmigt, viņš iztēlojās, ka pulksteņa rādītāji apstājušies, tie rāda septiņi, un šī aina palika, iestrēgusi kādā slepenā atmiņas šūnu nostūrī, lai viņu laikā pamodinātu. Bondam gribējās iziet no ēkas un piezvanīt Vellensam, cik agri vien iespējams. Ja viņa rīcība tiks pamanīta un izraisīs iebildumus, ari tas nāks tikai par labu. Jo Bonds bija nolēmis piesaistīt to pašu spēku uzmanību, kuri jutās norūpējušies Telona dēļ. Tāpēc, ka nešaubi- jās - Telons noteikt; nebija miris tāpēc, ka milēja Galu Brandu
Iekšējais modinātājpulkstenis nelika vilties. Tieši septiņos - ar sausu muti pēc daudzajām iepriekšējā vakarā izsmēķētajām cigaretēm - Bonds piespieda sevi iz kāpt no gultas un ielist aukstā vannā. Viņš noskuvās, izskata muti ar asi smaržojošu eliksīru, ietērpās melnbalti rakstainā uzvalkā un tumši zi'.ā Sīailen- das kokvilnas kreklā, pēc tam apsēja melnu, adītu zīda kaklasaiti. Viņa soļi bija klusi, taču ne pārmēru piesardzīgi. Bonds devās pa gaiteni uz priekšu līdz kāpnēm, nesdams kreisajā rokā savu ādas instrumentu somu.
Viņš atrada garāžu mājas otrajā pusē, un bentlija varenais motors iedūcās, tikko bija nospiests starteris. Bonds nesteidzīgi stūrēja auto pa betona plāksnēm, vienaldzīgo ēkas logu skatienu pavadīts. Tie visi bija aizkaru aizsegti. Tā viņš aizvadīja mašīnu līdz koku puduriem. Bonds atskatījās, prātā apstiprinādams aplēsi, ka vīrs, kurš stāvētu uz jumta, varētu redzēt pāri sprādziendro- šajai sienai - līdz pašai klintainei un jūrai.
Ap kupolu, kurš slēpa raķeti, nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes. Betons jau sāka spīdēt agrās rīta saules staros - ceļš stiepās tālāk līdz Dīlai. Tas atgādināja jaunierlkotu lidmašīnu skrejceļu. Vai arī - Bonds prātoja, aplūkodams betona plāksnes, bišu stropam līdzīgo konstrukciju ar kupolu, sprādzien- izturīgo sienu un attālo palaišanas vietu, - kubu. Visi šie objekti meta melnas ēnas kā tumšus ezeriņus, lielā mērā atgādinot tuksneša ainavu no Dali gleznas, kurā bija redzami trīs nejauši uzieti priekšmeti, kas izvietoti rūpīgi izvēlētos attālumos cits no cita.