NATO radiotehnoloģiju speciālisti patlaban izmēģina savdabīgu maskēšanās ierīci, ko iespējams piestiprināt pie radista plaukstas locītavas un kas nepārtraukti mijiedarbojas ar nervu centriem, kuri kontrolē rokas muskuļus. Tomēr…"
Uz Bonda galda atradās trīs tālruņi. Melnais bija paredzēts zvaniem ārpus pārvaldes, zaļais - iekšējām sarunām, bet sarkanais nodrošināja vienīgi tiešos sakarus ar M. un tā štāba priekšnieku. Šoreiz istabas klusumu pārtrauca sarkanā telefona pazīstamais trinkšķis.
Zvanītājs bija M. štāba priekšnieks.
- Vai jūs varētu uzbraukt augšā? - vaicāja patīkama balss.
- Pie M.? - atvaicāja Bonds.
-Jā.
- Vai iemesls zināms?
- Tik vien pateica, ka vēlētos jūs redzēt, ja esat uz vietas.
- Labi, - Bonds atbildēja un nolika klausuli.
Paņēmis žaketi un pateicis sekretārei, ka dodas pie M. un tai nav jāgaida viņu atgriežamies, Bonds atstāja biroju un aizsoļoja uz liftu gaiteņa galā.
Gaidot liftu, viņš pārcilāja prātā tās citas reizes, kad kārtējās rāmās darbdienas vidu sarkanais tālrunis tieši tikpat piepeši bija pārtraucis klusumu, izraujot viņu, Bondu, no vienas pasaules un iemetot kādā citā. Bonds paraustīja plecus - pirmdiena! Ko tādu jau varēja sagaidīt.
Lifta durvis atvērās.
- Uz desmito, - viņš noteica un iesoļoja kabīnē.
II nodala
NIOBIJA KARALIS
Desmitais bija pats pēdējais celtnes stāvs. Tā lielāko dalu aizņēma sakaru dienests, īsta komunikāciju speciālistu izlases komanda, kuras locekļus interesēja vienīgi decimetru radioviļņi. Saules plankumi un jonosfēras slāņu īpašības. Vēl augstāk, uz lēzenā jumta, atradās trīs antenu masti, kas apkalpoja vienu no pašiem jaudīgākajiem raidītājiem Anglijā, par kura esamību gan liecināja tikai mīklains uzraksts uz vestibilā novietotās pamatīgās bronzas plātnes ar ēkas iemītnieku sarakstu: "Radio Tests Ltd." Pārējie uzskaitījumā minētie īrnieki bija "Universal Export Co", "Delaney Bros. (1940) Ltd", korporācija "Omnium" un Uzziņu dienests, ko pārstāvēja mis E. Tvininga.
Mis Tvininga bija reāla persona. Pirms gadiem četrdesmit viņa darīja to pašu, ko tagad Loēlija Ponsonbija. Nu, kad bija pienākuši pensijas gadi, šī kundze vadīja savas dienas mazā pirmā stāva birojā, pārvietodama papīrkurvī dažādus bezjē- galdam, un Bonds apsēdās. Skadri uzlūkojis padoto caur tabakas dūmu mākuli, M. nevērīgi nometa uz tukšās, ar sarkanu ādu apdarinātās galda virsmas sērkociņu kārbu.
- Vai labi atpūtāties? - viņš strupi ievaicājās.
- Jā. paldies, ser, - Bonds atbildēja.
- Kā redzu, iedegums padevies noturīgs, - M. balsi nepārprotami ieskanējās neapmierinātība. Patiesībā gan viņam nemaz nebija žēl Bondam piešķirtā atvaļinājuma, kas turklāt pa daļai bija nepieciešams, lai atveseļotos. Nevilšais īgnums drīzāk bija saistāms ar to zināmo puritānismu un pat jezuītiskumu, kas nenoliedzami piemīt ikvienam augstāka ranga priekšniekam.
- Jā, ser, - Bonds piekāpīgi atbildēja. - Pie ekvatora šobrīd cepina pamatīgi.
- Ir jau labi. - M. atmaiga. - Jūsu atpūta bija godam nopelnīta. - Taču runātāja acis bija un palika nopietnas. - Ceru, tas kapara brūnums drīz pazudīs. Nosauļojies vīrs Anglijā arvien izraisa aizdomas. Tādam vai nu nenākas vaiga sviedros nopūlēties strādājot, vai ari mājās ir sauļošanās lampa. - Straujš,
strups pīpes vēziens pauda nepārprotamu attieksmi pret pēdējo.
Atkal iekodis pipi zobos, M. izklaidīgi ievilka dūmu. Pīpe izrādījās apdzisusi, un pagāja kāds brīdis, līdz to atkal izdevās aizkūpināt.
- Kā šķiet, mēs to zeltu tomēr dabūsim, - atkal nometis uz galda sērkociņus, M. noteica. - Bija gan kādas runas par Hāgas tribunālu, taču Ašenheims ir teicams advokāts. [1]
- Jā, protams, - Bonds pamāja.
Uz mirkli iestājās klusums. M. ciešu skatienu vērās pīpes galviņā. Pa atvērtajiem logiem ieplūda tālīni Londonas ielu trokšņi. Uz kādas palodzes ar skalu spārnu švīkstu nolaidās balodis, taču tūlīt pat atkal aizlidoja.
Bonds centās kaut jel ko izlasīt vēja aprautajā, raupjajā sejā, kuru tik labi pazina un kurai uzticējās. Taču pelēkās acis bija un palika mēmas, un sīkā, pulsējošā dzīsliņa, kas arvien saspringti iz- spilējās labajos deniņos, kad M. nervozēja, šoreiz pat neietrīsējās.
Piepeši Bondam likās, ka M. ir apmulsis. Viņam šķita, ka M. nezina, kā iesākt
sarunu. Bonds vēlējās palīdzēt. Viņš sagrozījās savā krēslā un novērsa skatu no M., tad pievērsās savām rokām un garlaikoti sāka pluinīt aizlūzušu nagu.
M. atrāva skatu no pīpes un nokrem- šļojās.
- Vai šobrīd jums ir darāms kas ipašs, Džeims? - viņš apvaicājās šķietami vienaldzīgā balsī.
"Džeims." Tas skanēja neparasti. Šajā telpā M. reti mēdza kādu uzrunāt vārdā.
- Tikai rakstudarbi un parastie treniņi, - Bonds atbildēja. - Vai varu būt jums kā noderīgs, ser?
- Taisnību sakot, jā, - M. nīgri sarauca uzacis. - Taču Slepenajam dienestam tur patiesībā nekas nebūtu darāms. Tā ir gandrīz vai personiska lieta. Iedomājos, ka jūs varētu man palīdzēt.