Tāpēc viņu jo vairāk kaitināja atskārsme, ka Drekss neliekas zinis par viņas aprēķiniem. Katru dienu tieši pulksten deviņos brīdinoši ieskanējās zvans, un Drekss kāpa lejup pa stāvajām dzelzs kāpnēm. Nonākot savā kabinetā, Drekss vispirms aicināja pie sevis neciešamo doktoru Valteru, tad abi kopā pārlūkoja visus Brandas izskaitļotos ciparus, ierakstīdami beigu rezultātus plānā, melnā piezīmju grāmatiņa, ko Drekss aizvien nēsāja bikšu kabatā. Branda zināja, ka tā ir ikdienišķa norise, viņa jau bija pagurusi, to vērodama caur neuzkrītošu actiņu, ko bija izurbusi plānajā sienā starp abiem kabinetiem, lai varētu Vellensam nosūtīt iknedēļas atskaites par Dreksa apmeklētājiem. Me(ode bija amatieriska, bet sekmīga, un Brandai bija izdevies lēnām būvēt savu versiju par šo rutīnu, kas viņu tā kaitināja. Tā bija tracinoša divu iemeslu dēļ, jo, pirmkārt, nozīmēja, ka Drekss neuzticas viņas aprēķiniem, otrkārt, tādējādi mazinājās viņas loma - pat vispieticīgākā - raķetes palaišanā.
Bija gluži saprotami, ka šo mēnešu laikā Branda bija tā iejutusies savā lomā, it kā tā būtu viņas īstā profesija. Jo amats prasīja, lai aizsegam izveidotā personība būtu tik patiesa, cik vien iespējams. Un tagad, kamēr Branda spiegoja, pētīja un ošņāja gaisu ap Dreksu, ziņodama savam priekšniekam Londonā, viņa bija no visas sirds aizrāvusies ar raķetes projektu un tā sekmēm - kļuvusi tam tikpat uzticīga kā visi pārējie šajā uzņēmumā.
Visi pārējie Gaļas pienākumi Dreksa privātsekretāres amatā bija neciešami garlaicīgi. Katru dienu viņa saņēma daudz pasta - vēstules, kas Ļondonā pienākušas uz Dreksa adresi un nosūUtas tālāk uz ministriju. Ari tajā ritā Branda atrada uz galda parasto vēstuļu kaudzi - tur bija aptuveni piecdesmit sūtījumu. Tie bija triju veidu. Lūdzēju vēstules, raķešu fanātiķu sajūsmas izpaudumi un darījum- vēstules no Dreksa biržas māklera un citiem tamlīdzīgiem komercagentiem. Tiem Drekss mēdza nodiktēt īsas atbildes - tad pārējo dienas daļu viņai aizņēma mašīnrakstīšana un kopiju ievietošana vākos.
Bija visai saprotami, ka pienākums, kas saistīts ar raķeti, lai cik apgrūtinošs, viņai šķita ārkārtīgi svarīgs, un tajā rītā, vairākas reizes pārbaudījusi datus, Branda jutās pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka palaišanas dienā viņas aplēsēm būs liela nozīme. Tomēr viņa bieži atgādināja pati sev, ka tās var būt arī kļūdainas. Tāpēc nepieciešami šie ikdienas pārrēķini, kad Drekss un Valters ie rakstīja mazajā, melnajā grāmatiņā pārbaužu rezultātus. Protams, Drekss nekad neteica, vai laika apstākļi un aparatūras rādījumi ir pareizi. Kad viendien Branda noprasīja tieši, vai viņas izskait- ļojumi ir pareizi, Drekss neapšaubāmi vaļsirdīgi atbildēja: - Tie ir lieliski, dārgā. Visnotaļ vērtīgi. Bez tiem mēs nemaz nevarētu iztikt.
Gala Branda iegāja atpakaļ savā kabinetā un saka pārlūkot vēstules. Vēl tikai divi lidojuma plāni - ceturtdienai un piektdienai, un tad pēc viņas aprēķiniem (nemainītiem vai ari mainītiem no Dreksa kabatas grāmatiņas) tiks noregulēta aparatūra un nospiests palaišanas slēdzis.
Branda sapņaini pētīja savus nagus, pēc tam izstiepa rokas. Cik bieži gadījās, ka treniņu laikā policijas koledžā viņu iesūtīja pie citiem studentiem un piekodināja nenākt atpakaļ bez pieprasītās piezīmju grāmatiņas, mapes, pildspalvas, pat rokas pulksteņa? Nereti šo kursu laikā instruktors apsviedās, satverdams viņas roku un iesaukdamies: "Nē, nē, mis! Tas nekam neder! Tā zilonis ar snuķi varētu meklēt cukuru sava pavēlnieka kabatā! Mēģiniet vēl!"
Branda mierīgi salieca un iztaisnoja pirkstus, pēc tam - itin . kaut ko izlēmusi - ķērās pie vēstus: kaudzes.
Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad ieskanējās trauksmes zvans, un meitene dzirdēja, kā kabinetā fenāk Drekss. Pēc mirkļa Branda saklausīja, ka viņš atkal atver dubultdurvis un sauc Valteru. Tālāk sekoja parastā balsu murdoņa, taču vārdus klusināja ventilatoru dūkoņa.
Branda salika vēstules trijās kaudzītēs un pievērsās tām - nepiespiesti noliecās uz priekšu, atbalstījusi elkoņus pret galdu un zodu - kreisajā rokā.
Komandieris Bonds. Džeimss Bonds. Tas, bez šaubām, ir iedomīgs pūslis - tāpat kā lielākā daļa no Slepenā dienesta vīriem. Un kāpēc atsūtījuši viņu, nevis kādu, ar ko varētu sastrādāties, - no Īpašās nodaļas vai pat Ml5? īsajā ziņojumā no priekšniecības bija teikts, ka neviens cits šobrīd neesot pieejams, turklāt Bonds esot viena no Slepenā dienesta zvaigznēm, kurai pilnīgi uzticoties gan īpašā nodaļa, gan Ml5. Pat premjerministrs atļāvis viņam uzņemties šo operāciju, šajā reizē darbojoties tepat Anglijā. Bet kāds labums 110 viņa šeit tajā īsajā laiksprīdī, kas vēl atlicis? Var jau būt, ka šis cilvēks nevainojami šauj un runā svešvalodās, turklāt vēl pieprot veselu lērumu visādu triku, kas noder ārzemēs. Bet ko viņš te darīs, ja nav nekādu izskatīgu spiedžu, ap kurām lakstoties? Jo viņš neapšaubāmi ir visai pievilcīgs. (Gala Branda neviļus pacrābājās somiņā pēc kosmētikas maciņa. Pēc tam aplūkoja savu seju mazā spogulītī un pārvilka pār degunu ar pūderslotiņu.) Tas zellis gaužām atgādina Hogiju Kārmaiklu. Melno matu sķipsna līdz labajai uzacij. Gandrīz tādi paši vaigu kauli. Tikai mutes veidojuma tāds kā cietsirdīgs vaibsts, un acis aukstas. Vai tās bija pelēkas, vai zilas? Vakar vakarā to nebija iespējams pateikt. Labi, lai ir, kā būdams, viņa nolika zvaigzni vietā un parādīja, ka neļauj sevi iespaidot žilbinošiem vīriešiem no Slepenā dienesta, lai cik romantiski tie liktos, īpašajā nodaļā ari bija tādi izskatīgi vīri, īsti detektīvi, nevis kaut kādi uzpūtīgi tipi, kādus izdomājis Filips Openheims - ar ātriem auto, sevišķām cigaretēm ar zeltītiem filtriem un polsterētām ieroču siksnām plecos. Jā, ari tādus viņai bija gadījies sastapt, pat aptaustīt. lai pārliecinātos, vai siksnas ir vieta Kā rādās, viņa nokļuvusi tādā kā izrādē, strādājot kopā ar šādu kolēģi - kādā \1rzien . šī sadarbība varētu notikt, Dievam vien zināms. Ja viņa bijusi šeit visu laiku kopš uzņēmuma dibināšanas un neko aizdomīgu nav pamanījusi, tad ko varētu atklāt Bonds pāris dienu laikā? L'n ko vispār te var atrast? Protams, ka ir šis tas. ko Branda nespēj saprast. Vai vajadzētu, piemēram, pastāstīt Bondam par Kreb- su? Taču vispirmām kārtām jārūpējas, lai viņš ar kādu muļķīgu izdarīšanos ne- atklaj Brandas īsto nodarbošanos. Viņai jābūt vēsai un apņēmīgai, ārkārtīgi uzmanīgai. Taču tas nenozīmē - viņa nolēma brīdī, kad atskanēja signāls, savākdama parakstāmās vēstules un savu ste- nogrālljas bloknotu, - ka nevar izturēties draudzīgi. Taču, pats par sevi saprotams, tikai ar viņas uzstādītajiem noteikumiem.