Pieņēmusi šo lēmumu, Branda atvēra durvis un iegāja sera Hugo Dreksa kabinetā.
Kad Branda pēc pusstundas ienāca atpakaļ savā darba telpā, viņa atrada tur sēžam Bondu, kurš bija iekārtojies viņas krēslā ar atvērtu Viteikera almanahu sev priekšā uz galda. Branda sašķobīja lūpas, bet Bonds piecēlās un jautri novēlēja viņai labu rītu. Branda īsi pamāja, apgāja ap galdu un apsēdās. Pastūmusi sānis Viteikera almanahu, viņa nolika vietā vēstules un bloknotu.
- Jums vajadzētu pagādāt rezerves krēslu apmeklētājiem. - pasmīnēdams aizrādīja Bonds. Branda. protams, šo smaidiņu uzskatīja par nekaunīgu. - Un kaut ko lasāmu - aizraujošāku par almanahiem.
Branda nelikās neko dzirdējusi. - Sers Hugo vēlas jūs satikt, - viņa sacīja. - Jau grasījos iet apskatīties, vai esat piecēlies.
- Jūs melojat! - Bonds nomurmināja. - Jo dzirdējāt, kā es pusastoņos aizbraucu. Es redzēju, kā jūs skatījāties pa aizkaru spraugu.
- Es neko tamlīdzīgu nedarīju! - Branda sašutusi atcirta. - Kāpēc man vajadzētu interesēties par katru aizbraucošu auto?
- Es teicu, ka jūs dzirdējāt aizbraucam auto, - Bonds neatlaidās. Viņš negrasījās atkāpties no savām pozīcijām. - Starp citu, - Bonds piemetināja. - nekasiet galvu ar neaso zīmuļa galu kad pierakstāt, ko jums diktē. Neviena laba privātsekretāre tā nedara.
Bonds zīmīgi paskaūas uz kādu punktu starpsienas durvīs. Un paraustīja plecus.
Gala juta, ka aizstāvēties neizdosies. "Sasodīts, tas virs ir vērīgs." viņa nodomāja.
- Nevaru veltīt visu ritu mīklu minēšanai. Drekss gribēja runāt ar mums abiem, es nedrīkstu likt viņam gaidīt. - Branda piecēlās, piegāja pie durvīm uz Dreksa kabinetu un tās atvēra. Bonds sekoja viņai un aizvēra durvis.
Drekss stāvēja un aplūkoja apgaismoto sienas karti. Kad abi ienāca, viņš pa griezās.
- Te nu jūs esat, - Drekss ierunājās, veltīdams Bondam caururbjošu skatienu. - Man likās, ka esat mūs pametis. Apsargi ziņoja, ka esat aizbraucis - šorīt , pulksten pusastoņos.
- Man vajadzēja piezvanīt, - Bonds paskaidroja. - Ceru, ka nevienu neiztraucēju.
- Telefons ir manā kabinetā, - Drekss aprauti noteica. - Telonam tas likās labs diezgan.
- Ak vai, nabaga Telons! - Bonds bēdīgi novilka. Dreksa balsi atkal bija parādījusies pavēlnieciskā nots, kas Bondam tā nepatika, tāpēc viņam instinktīvi gribējās šo cilvēku kaitināt. Šajā gadījumā tas izdevās.
Drekss paraudzījās viņā ar bargu skatienu, pēc tam mēģinādams to notušēt ar rejošiem smiekliem un .plecu raustīšanu.
- Dariet, kā vēlaties, - viņš norūca. - Jums jāpilda savs pienākums. Tikai netraucējiet šejienes dienas kārtību. Jums jāatceras, - viņš jau prāUgāk piebilda, - visi mani darbinieki ir nervozi, un tagad jo īpaši, es nedrīkstu viņus satraukt vēl vairāk ar kaut kādām mistiskām norisēm. Ceru, ka šodien jūs negrasāties uzdot viņiem daudz jautājumu! Man gribētos, lai viņiem vairs nebūtu jānervozē. Vīri vēl nav attapušies pēc pirmdienas notikumiem. Mis Branda var jums par šiem cilvēkiem visu pastāstīt. Cik man zināms, viņu personiskās lietas atrodas Telona istabā. Vai vēl neesat tās izpētījis?
- Tam dokumentu skapim nav atslēgas, - Bonds nevilcinoties atbildēja.
- Piedodiet! Esmu vainīgs, - Drekss noteica. Piegājis pie galda, viņš pavilka vaļā atvilktni, izņēma no tās nelielu atslēgu saišķi un pasniedza Bondam. - Man vajadzēja tās jums iedot vakar vakarā. Tas inspektors, kurš izmeklē lietu. lUdza tās nodot jums. Piedodiet!
- Liels paldies. - Bonds pateicās. Un mirkli cieta klusu. - Starp citu - cik ilgi jūs nodarbināt Krebsu? - Šo jautājumu viņš uzdeva, pēkšņa impulsa vadits. Kabinetā iestājās klusums.
- Krebss? - Drekss domīgi atkārtoja. Viņš apgāja apkārt savam galdam un apsēdās. Tad iebāza roku bikšu kabatā un izvilka paciņu cigarešu. Resnie pirksti noplēsa no tās celofāna apvalku. Drekss izvilka cigareti, iebāza to mutē zem sarkanīgo ūsu kušķiem un aizdedza.
Bonds likās pārsteigts.
- Nezināju, ka šeit atļauts smēķēt, - viņš bilda, izņemdams savu cigarešu kārbu.
Dreksa cigarete - tieva, balta nūjiņa lielās, sarkanās sejas vidū, šūpojās augšup lejup, jo viņš runāja, neizņemdams to no mutes.
- Šis telpas ir hermētiski noslēgtas, - viņš sacīja. - Durvju malas apvilktas ar gumiju. Te ir atsevišķa ventilācija. Aparāti un ģeneratori tik un tā jānodala atsevišķi, tāpēc, - viņa lūpas ap cigareti savilkās smīnā, - es varu smēķēt.
Drekss izvilka cigareti no mutes un nopētīja to. Viņš likās kaut ko izlēmis.
- Jūs jautājāt par Krebsu, - viņš sacīja. - Jāteic, - viņš zīmīgi uzlūkoja Bondu, - starp mums runājot, es šim vīranj īsti neuzticos. - Drekss brīdinoši pamāja ar roku. - Neko noteiktu gan neņemos apgalvot, jo pretējā gadījumā es būtu viņu padzinis, taču reiz pieķēru šo viru ložņājam pa korpusu un citā reizē - manā kabinetā rakņājamies pa maniem personiskajiem papīriem. Viņš gan minēja uluži ticamus iemeslus, tāpēc es aprobežojos ar brīdinājumu. Godīgi sakot. aizdomas man palika. Kaut gan, protams, nekādu īpašu ļaunumu viņš nevarēja nodarīt. Tomēr šis zellis pieder pie apkalpojošā personāla, un nevienam no šiem cilvēkiem nav ļauts te rakņāties. - Drekss atklāti pavērās Bondam acīs. - Es teiktu, ka jums derētu to ma- kanu uzmanīt. Tas ir prātīgi, ka jau tik ātri viņu izskaitļojāt, - viņš godbijīgi piebilda. - Kas jūs uzvedināja uz domām par viņu?