- Lieliski, - Bonds atbildēja, ari patiesi priecādamies.
- Paldies. - Drekss novilka. - Un tagad es gribu būt pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat mierā ar maniem drošības pasākumiem. Es prātoju, ka mums nav jāraizējas par to, kas notiek ārpus teritorijas, jo drošībnieki un policija, kā liekas, ir uzdevuma augstumos un dara savu darbu, kā pienākas.
- Šķiet, ka par visu ir padomāts, - piekrita Bonds. - Kā rādās, man atlikušo pāris dienu laikā nebūs daudz ko darīt.
- Es arī neko tādu nespēju iedomāties, - Drekss apliecināja. - ja nu vienīgi uzmanīt mūsu draugu Krebsu. Šajā pēcpusdienā viņš atradīsies televīzijas mašīnā un visu pierakstīs, tāpēc nekādas nepatikšanas nesagādās. Vai vēlaties aplūkot krastu un klints pakāji, kamēr Krebss būs projām? Tā ir vienīgā vājā vieta, kuru spēju saskatīt. Esmu bieži lauzījis galvu. pa kurieni kāds varētu pie mums iegriezties. Manuprāt, to varētu izdarīt tikai pa ventilācijas lūku. Ņemiet līdzi mis Brandu. Divi acu pāri redz vairāk nekā viens, turklāt viņa līdz ritritam netiks iekšā savā kabinetā.
- Lai notiek, - Bonds sacīja. - Es noteikti pēc pusdienām apskatīšu jūras pusi. Ja mis Brandai nav nekas labāks darāms… - Bonds pagriezās pret meiteni, uzrāvis uzaci.
Gala Braiada lūkojās lejup uz savu degungalu. - Protams, ja sers Hugo tā vēlas, - viņa vienaldzīgā balsi atteica.
Drekss saberzēja rokas.
- Tātad norunāts. - viņš novilka. - Un tagad man jāstrādā Mis Branda. vai jūs nepalūgtu, lai doktors Valters atnāk šurp, ja ir brīvs? Tiksimies pusdienās, - viņš sacīja Bondam, it kā gatavotos beigt sarunu.
Bonds pamāja. - Es laikam došos uzmest skatienu raķetes palaišanas vietai, - viņš attrauca, pats nezinādams, kādēļ melo. Pēc tam Bonds pagriezās un sekoja Gaļai Brandai ārā pa dubultdur- vīm, iznākdams šahtas dibenā.
Pa spīdīgo metāla grīdu aizlocījās milzīga, melna gumijas caurule, un Bonds noskatījās, kā mis Branda uzmanīgi sper soļus, pa tās līkumiem iedama uz doktora Valtera pusi. Viņš stāvēja viens pats, lūkodamies, kā degvielas caurule tiek piestiprināta savā vieta, pārmesta pār durvju slieksni un savienota ar galveno cisternu.
Branda kaut ko pateica Valteram, bet pēc tam nostājās viņam līdzās, skatīdamās uz cauruli - tās uzgalis tika uzmanīgi ienests raķetes iekšienē.
Bonds nolēma, ka jaunā būtne izskatās gluži nevainīga, tā stāvēdama tur. Brūnie mati krita pār ziloņkaula krāsas kaklu un vienkāršo, balto blūzīti. Sakrampējusi rokas uz muguras, blenzdama augšup uz piecdesmit pēdas garo, spožo raķeti, viņa izskatījās pēc skolnieces, kura raugās uz Ziemassvētku eglīti - šo iespaidu atgainīja vienīgi kuplās, lepni un nekautrīgi izrieztās krūtis, kas iezīmējās vēl redzamāk tāpēc, ka galva un pleci bija atliekti atpakaļ.
Bonds klusībā pasmaidija, tuvojās dzelzs kāpnēm un sāka kāpt augšup. "Šī nevainīgā, iekārojamā meitene," Bonds atgādināja pats sev. "ir ļoU laba policistc. Viņa prot spert un sist. zina vietas, kur jātrāpa, pilnīgi iespējams, spētu salauzt man roku ātrāk un vieglāk, nekā es paspēt u to salauzt viņai. Vismaz puse no šis būtnes pieder Skotlendjarda īpašajai nodaļai. Protams," viņš prātoja, "vēl paliek otra puse." Un pavērās lejup tieši tajā mirklī, lai ieraudzītu, ka doktors Valters seko viņai uz Dreksa kabinetu.
Laukā spīdēja spožā maija saule, kas likās sevišķi zeltaina pēc zilganbaltajā velvē pavadītā laiciņa, un Bonds juta, kā tā karsēja muguru, kad viņš sparīgi soļoja pa betonēto ceļu uz vadības korpusu. Gudvinas bākas miglas taure bija apklususi, rīts - tik kluss, ka varēja dzirdēt pavisam netālu ritmiski pukstam kuģa motoru - tas droši vien bija krasta sardzes kuteri- kas devās uz Innerlīdsu - starp Gudvinu sauszemi, slīdēdams uz ziemeļiem
Bonds tuvojās ēkai augs tās sprā- dziendrošās sienas aizsegā, tad ātri veica dažus atlikušos jardus līdz durvīm. Vīna kurpju mīkstās gumijas zoles nesacēla nekādu troksni. Bonds atvēra durvis un atstāja tās pusvirus, pēc tam klusi ieslīdēja vestibilā un palika stāvam, lai ieklausītos. Viņš dzirdēja pavasarīgu dūkoņu - tur pret loga stiklu sitās kamene - un attālu dunu no barakām, kuras atradās mazliet tālāk. Pašā ēkā valdīja klusums - dziļš, silts un mierinošs.
Bonds piesardzīgi izgāja cauri vestibilam un kāpa augšā pa kāpnēm, soļojot uzmanīgi un ikreiz liekot pie zemes visu pēdu. Viņš kāpa pa pakāpienu iekšējo malu, kur dēļi nebija izmīņati un nelikās čīkstoši. Gaitenī valdīja klusums, bet Bonds redzēja, ka viņa istabas durvis tā tālākajā galā bija vaļā. Viņš izvilka ieroci no maksts un aši devās uz priekšu pa mīksto paklāju.
Krebss. pagriezis viņam muguru, bija nometies rāpus uz grīdas istabas vidū.
ar elkoņiem balstīdamies pret zemi. Kreb- sa rokas darbojas ap Bonda ādas portfeļa slēdžiem. Visu šā cilvēka uzmanību aizņēma skaitļu kombinācija, kas jāuzgriež.
Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka . Bonds nesvārstījās. Atņirdzis zobus nejaukā smaidā, viņš spēra divus lielus solus, ienākdams istabā, un sparīgi atvēzēja kāju.
Bonds trieca kāju uz priekšu ar visu spēku, līdzsvara izjūta un laika aprēķins viņu nepievīla.
Krebss izmisīgi iebļāvās. Kā lēcošas vardes karikatūra, viņš sabruka pār Bonda portfeli, sākdams slīdēt uz priekšu pa paklāju un apmēram jardu tālāk ietriekdamies sarkankoka naktsgaldiņā. Šis sitiens bija tik spēcīgs, ka, Krebsa galvi atduroties pret šo smago mēbeli, tā sašūpojās. Kliedziens aprāvās, Krebss saļima un palika nekustīgi guļam uz grīdas.
Bonds palika stāvam, nolūkodamies uz Krebsu un ieklausīdamies, vai nedzirdēs skrejošu kāju soļus, taču ēkā joprojām valdīja klusums. Viņš piegāja pie gulošā, pieliecās un apvēla to uz muguras.