Seja ar gaišo ūsu kumškiem bija bāla, no brūces pierē lāsoja asini- Acis bija ciet, elpa - sekla.
Bonds nometās uz viena ceļa un rūpīgi pārmeklēja visu Krebsa tīrā. kārtigā, smalksvītrotā uzvalka kabatu saruru. iz- likdams nedaudzos atrastos priekšmetus uz paklāja līdzās gulošā ķermenim. Nebija ne piezīmju grāmatiņas, ne kādu dokumentu. Vienīgais interesantais objekts bija pamatīgs atslēgu saiškis. atsperna- zis ar asu stileta asmeni un atbaidošs, neliels melnas ādas steks. Bonds iebāza to visu savās kabatās, pēc tam paņēma no galdiņa vēl neatvērto Višī ūdens pudeli.
Pagāja piecas minūtes, kamēr izdevās atdzīvināt Krebsu un piecelt viņu sēdus, atbalstot ar muguru pret naktsgaldiņu. Aizritēja vēl piecas, kamēr viņš atguva runasspējas. Pamazām viņa sejā parādījās sārtums, bet acis - viltīgā izteiksme.
- Es neatbildēšu ne uz kādiem jautājumiem, kamēr man nevaicās sers Hugo! - Krebss nošņāca, kad Bonds sāka viņu iztaujāt. - Jums nav tiesību mani pratināt! Es tikai izpildīju savu pienāku- rau! - Viņa balss bija nikna un pašpārliecināta.
Bonds paņēma tagad jau tukšo Višī pudeli. - Padomājiet labi, - viņš brīdināja, -ikamēr neesmu to saplēsis pret jūsu pauri. Pēc tam jums būs vajadzīga ķirurga palīdzība, lai atjaunotu savu izskatu. Kurš lika parmeklet manu istabu?
- Leck mich am Arsch![2] - Krebss nepieklājīgi nolamājās.
Bonds pieliecās un pamatīgi iezvēla nekaunam.
Krebss sarāvās, taču tajā mirkli, kad Bonds atkal pacēla roku, viņš pēkšņi uzšāvās stāvus un izspruka pa apakšu pudelei, kura jau cēlās augšup. Trieciens smagi trāpīja pa plecu, taču bēgšanas ātrumu tas nesamazināja, un Krebss vienā mirkli bija ārā pa durvīm un atradās gaiteņa vidū, kad Bonds gribēja dzīties pakal.
Taču Bonds pie durvīm apstājās un noskatījās, kā bēgļa stāvs aiztraucas lejup pa kāpnēm un nozūd skatam. Noklausīdamies, kā švīkstēja Krebsa kurpju gumijas zoles, joņojot lejup pa kāpnēm un šķērsojot vestibilu, Bonds aprauti iesmējās, pēc tam iegāja savā istabā un aizslēdza durvis. Droši vien viņš būtu varējis izdauzīt visas smadzenes no ši tipa galvas, tik un tā neko neuzzinādams. Te bija, par ko padomāt. Pretīgais, ložņājošais rupeklis. Kā šķiet, viņa ievainojumi nevar būt nekādi nopietnie. Labi, lai paliek Dreksa zinā. kā viņu sodīt. Ja vien, protams. Krebss nepildīja paša Dreksa rīkojumus.
Bonds sakārtoja istabu, apsēdās gultā un raudzījās pretējā sienā neko neredzošām acīm. Tātad tas nebija instinkts vien, kas lika sacīt Dreksam. ka viņš dodas aplūkot izšaušanas vietu, nevis grasās atgriezties vadības korpusā. Viņam jau bija iešāvies prātā, ka šī cilvēka okšķerēšana notiek pēc Dreksa pavēles. Tātad Dreksam ir kāda sava aizsardzības sistēma. Un tomēr - kāds tai sakars ar Telona un Berča nāvi? Vai varbūt du- bultslepkavība ir tikai sagadīšanās, kurai nav sakara ar atzīmēm kartē un Krebsa pirkstu nospiedumiem?
Itin kā sekotu viņa domu turpinājums, atskanēja klauvējiens pie durvīm, un ienāca kalpotājs. Tam līdzi iesteidzās policijas seržants ceļu patruļnieka uniformā, kurš salutēja un sniedza Bondam telegrammu. Bonds paņēma to un tuvojās logam. To bija parakstījis Baksters, tātaci Vellenss. Tajā bija teikts:
"PIRMKĀRT ZVANĪTS XO VADĪBAS ĒKAS OTRKĀRT MIGLA UN MIGLAS- TAURE TĀPĒC KUĢIS NE DZIRDĒTS NE REDZĒTS TREŠKĀRT JŪSU KOMPASS PĀRĀK TUVU KRASTAM TĀDĒĻ NERĀDA SENTMARGARĒTU VAI KRASTA GVARDU MĪTNI.-
- Paldies, - Bonds sacīja. - Atbildes nebūs.
Kad durvis aizvērās, Bonds paņēma šķiltavas, sadedzināja telegrammu un iemeta pelnus kamīnā, ar kurpes zoli samīdīdams tos pulverī.
Diemžēl nekas sevišķs nebija noskaidrojies, ja nu vienīgi tas, ka Telona telefonsarunu noklausījies kāds no šīs mājas, tāpēc sekoja viņa istabas pārmeklēšana. Un, iespējams, ari nāve. Bet kā ar Berču? Tas viss bija dala no kaut kā daudz lielāka - un kā to saistīt ar raķetes sabotāžu? Vai tad nebija vieglāk nospriest, ka Krebss ir dzimis ošņa, vai ari viņš tā rīkojas pec Dreksa pavēles, kuram tā vien prasās ieviest pašam savu drošības sistēmu, tāpēc vlnš vēlējies pārliecināties gan par savas sekretāres, gan par Telona un vēl jc vairāk - pēc tikšanās Bleida klubā - par atsūtītā drošībnieka Bonda uzticamību? Vai tas nenozīmēja tikai šefa Ueksmi piesargāties? Bonds bija pazinis daudzus, kuri pilnīgi atbalstītu tādu rīcību šādā situācijā. īstenojot visaugstākajā mērā slepenu projektu - kara laikā ne viens vien no šādiem vadītājiem bija ieviesis pats savai aizsardzības un pat spiegi: sistēmu.
Ja ši teorija bija pareiza, tad palika tikai neskaidrība ar dubultslepkavību. Patlaban. kad Bonds bija uztvēris maģisko raķetes auru un tās radīto sasprindzinājumu, histēriskā šaudīšanās vairs nelikās tik neizprotama parādība. Ja runa būtu par atzīmēm kartē, tad tās varēja būt ievilktas jebkurā pagājušā gada dienā. Nakts binoklis bija tikai nakts binoklis, bet viru ūsas - vienīgi daudzas ūsas.
Bonds sēdēja klusaja istabā, pulēdamies salikt kādā kārtībā šos mozaīkas gabaliņus, un viņa prātā veidojas divas gluži atšķirīgas ainas. Vienā spīdēja sau le, viss likās gaišs un skaidrs kā dienā. Otrā savijās un sarežģījās vaina ar vainu. dažādi motīvi, neskaidras aizdomas, savādi tumšas nakts murgi.
Kad nodimdēja gongs, aicinot pusdienās. Bonds joprojām nebija ticis skaidrībā, kuru no divām ainām izraudzīties. Atlicis galīgo lēmumu, viņš izmeta no prāta it visu, atstājot tikai izredzes pavadīt šo pēcpusdienu divatā ar Galu Brandu.
XVI nodala
ZELTA DIENA