Tā bija brīnišķa pēcpusdiena, kas laistījās zilos, zaļos un zelta toņos. Kad abi nokāpa no betonētā ceļa un izgaja pa sargposteņa vārtiņiem tukšajā raķetes palaišanas laukumā, kuru patlaban ar kupolu saistīja tikai biezs kabelis, viņi uz mirkli apstājās uz augstās krita klints malas un raudzījās lejup - pāri veselam Anglijas stūrim - no vietas, kurā pirms divtūkstoš gadiem uzkāpa Cēzars.
Pa kreisi pletās zaļš kūdrāja paklājs, kuru izraiboja mazas savvaļas puķītes. Tas stiepās pa nogāzi lejup līdz garajiem, oļainajiem Volmeras un Dīlas liedagiem, kuri aizlīkumoja uz Sen :v:cas pusi. Tālāk rēgojās Margeitas klintīs - pilnīgi baltas dūmakā, aiz kuras slēpās Nortlorlendas krasts un pelēkās Menstonas lidostas aprises, no kuras cēlās augšā amerikāņu reaktīvās lidmašīnas, ievākdamas debesīs gaišas švīkas. Tālāk bija Teneta sala. Un vēl tālāk - neredzama Temzas izteka.
Bija bēgums, Gudvina maigi zeltaina rēgojās košajā jūras šauruma zilgumā, kur ēnojās masti un rājas. Viegli varēja izlasīt pat baltos burtus uz Soutgudvinas bākas un saskatīt arī otras peldošas bākas nosaukumu - ar baltiem burtiem rakstitu uz sarkanā korpusa.
Starp smilšainajiem krastiem stiepās kanāls, kura dziļums bija divpadsmit asu. Innerlīdsas kanālā drūzmējās apmēram pusducis kuģu, klusajā jūrā gluži skaidri varēja dzirdēt to dzinēju dunoņu. Starp slīdošo smilšu kāpām un asi iezīmēto franču krasta līniju tie devās savās darīšanās. Laineri, tirdzniecības kuģi, holandiešu baržas, pat slaika korvete traucās uz dienvidiem - droši vien uz Portsmutu. Cik tālu acs spēja saskatīt, Anglijas austrumu piekraste bija pilna visdažādākajiem kuģiem - gan tuvāk, gan tālāk pie apvāršņa. Vieni devās mājup uz savām ostām, citi uz kādu tālu pasaules malu, varbūt pat otrpus zemeslodes. Šī panorāma bija tik krāsaina un satraucoša, tik romantiska… Abi cilvēki uz klints malas palika stāvam un kādu laiciņu klusēdami to visu vēroja.
Šo mieru iztraucēja divi sirēnas mā- vieni no vadības korpusa, un abi pagriezās, lai atskatītos uz neglīto betona pasauli, par kuru bija paspējuši piemirst. Viņiem raugoties turp, virs kupola tika uzvilkts sarkans karogs, bet no koku pudura parādījās divas mašīnas sarkaniem krustiem uz sāniem un gar sprādzien- drošo sienu tuvojās ēkai ar kupolu.
- Sāksies degvielas uzpildīšana, - Bonds noteica. - Turpināsim mūsu pastaigu. Tur nebūs nekā, ko redzēt. Un, ja kaut kas notiks, mēs vismaz paliksim dzivi. būdami tādā attālumā.
Mis Branda viņam uzsmaidija.
- Jā, - viņa sacīja, - man jau metas nelabi no visa šī betona.
Abi nokāpa lejup pa slīpumu, un drīz vien kupols un augstais drāšu žogs nozuda skatienam.
Saulītē Gaļas vēsā atturība ātri izkusa.
Viņas apģērbs pēkšņi likās gluži eksotisks - baltmelni svītrota kokvilnas blūze, savilkta ar platu, melnu ādas jostu, kura šķita rokām darināta. Svārki bija vidēja garuma, pārsteidzoši košā. sārtā krāsā. Un varēja domāt, ka šis košums kaut kādā veidā ietekmējis meiteni, jo Bonds vairs nepazina vēso, atturīgo sievieti, ar kuru bija sastapies vakar vakarā. Viņa soļoja Bondam līdzās un laimīgi smējās par kolēģa nezināšanu, jo viņš nevarēja nosaukt savvaļas puķu vārdus - vēja pasaknājus, vienodzes un saltmētras turpat pie kājām.
Branda uzvaras priekā atrada biškrēsliņu un noplūca to.
- Jūs to nedarītu, ja zinātu, ka augi kliedz, kad tos plūc, - Bonds aizrādīja.
Gala pavērās viņā.
- Kā jūs to domājat? - viņa attrauca, jo nodomāja, ka Bonds joko.
- Vai tad jūs to nezinājāt? - Bonds pasmaidīja par šo reakciju. - Kāds indietis - profesors Bhose - uzrakstījis pētīju- mu^par puķu nervu sistēmu. Un izmērījis augu attieksmi pret sāpēm. Viņš pat ierakstījis rozes kliedzienu tajā mirklī, kad tā tikusi lauzta. Tā skaņa izklausījusies ka viena no sirdi plosošākajām pasaulē. Es dzirdēju kaut ko līdzīgu, kad jūs norāvāt šo puķīti.
- Neticu vis, - Branda noteica, aizdomīgi aplūkodama norauto augu. - Lai ir, kā būdams, - viņa šķelmīgi turpināja, - es nebūtu ticējusi, ka jūs spējat kļūt sentimentāls. Vai tad jūsu dienesta puiši top jūtelīgi, kad nogalina - un ne tikai puķes, bel arī cilvēkus?
- Puķes nespēj atšaudīties, - Bonds atbildēja.
Mis Branda uzlūkoja biškrēsliņu.
- Tagad jūs liekat man justies kā slepkavai. Tā nav diezin cik laipna rīcība. Tomēr. - viņa negribīgi atzina, - es noskaidrošu par to indieti. Un izdibināšu, vai jums ir taisnība - tādā gadījumā es nekad mūžā vairs neplūkšu nevienu ziediņu. Un ko lai tagad daru ar šo te? Pēc jūsu paziņojuma man šķiet, ka tas asiņo man rokās.
- Dodiet to man, - Bonds piedāvāja, - ņemot vērā to. ko jūs nupat teicāt, manas rokas jau mirkst asinīs. Ja vēl mazliet nāks klāt. tas neko nekaitēs.
Mis Branda pasniedza Bondam ziediņu, un abu rokas saskārās.
- Varat to iespraust sava revolvera stobrā, - viņa nomurmināja, lai apslēptu saskarsmes radīto mulsumu.
Bonds iesmējās.
- Tā gan, acis cilvēkam nav tikai dekorācija! - viņš atbildēja. - Man ir automātiskā pistole, un es to atstāju savā istabā.
Bonds iesprauda ziediņu sava zilā kokvilnas krekla pogcaurumā.
- Man likās, ka ieroča maksts izskatītos diezgan pretenciozi - bez svārkiem, kuri to nosegtu. Turklāt nedomāju vis, ka šopēepusdien kāds mēģinās pārmeklēt manu istabu.
Itin kā būtu bez vārdiem vienojušies, abi attālinājās no šī siltā mirk]a. Bonds pastāstīja mis Brandai, kā pārsteidzis Krebsu, un arī par tālākajām norisēm guļamistabā.
- Tā viņam vajadzēja, - Branda atzina. - Es šim tipam neuzticos kopš paša sākuma. Un ko teica sers Hugo?
- Pirms pusdienām pārmiju ar viņu dažus vārdus, - Bonds sacīja. - Kā pierā- dijumus atdevu viņam Krebsa nazi un atslēgas. Viņš bija pikts - tūlīt devās ar to vīru aprunāties, dusmīgi burkšķēdams. Atgriezies viņš paziņoja, ka Krebss esot visai bēdīgā stāvokli. Vai es varētu piekrist, ka viņš jau ir gana bargi sodīts? Un vervelēja visu to pašu - par nevēlēšanos pēdējā mirklī satraukt darbiniekus. Tāpēc es atbalstīju viņa nodomu nākamnedēļ sūtīt Krebsu atpakaļ uz Vāciju. Līdz tam brīdim šis varot uzskatīt sevi par arestētu. Viņam ļaušot iziet no istabas tikai kāda cita pavadībā.