Abi rāpās lejup pa stāvo klinšu taku, kas veda uz liedagu, un pagriezās pa labi uz tukša poligona pusi - tas piederēja Dīlas Karaliskajam jūras kara flotes garnizonam. Viņi gāja klusēdami, līdz nonāca pie divas pēdas platas oļu joslas - tā stiepās gar krastu līdz pašām baltajām, kraujajām Sentmārgaretas līča klinšu sienām.
Kamēr abi lēnām laipoja pa gludajiem akmentiņiem, Bonds izstāstīja mis Bran- dai visu, ko abās dienās izprātojis. Viņš neko neslēpa, atklādams visas zināmās viltus norādes un attēlodams, kā tās iestudētas, galu galā atstājot tikai vilšanās noskaņu un aizdomas, kas pēcāk izrādās nepamatotas, jo vis: jautājumi, ko rada šie pieturas punkclass="underline" . beidzas ar neizpratni. Kas ši ir par miklainu būšanu? Un kādā plānā iederēt. - šādas sastāvdaļas? Atbilde, kā šķiet, allaž ir viena un tā pati - nekas no tā, ko Bonds uzracis vai izdomājis, neiederas raketes sabotāžas projektā. Un tas, patiesību sakot, ir.vienīgais, kā dēļ Bonds un jaunā meitene būtu šeit nodarbināmi. \e ar Telona un Berča nāvi, ne ar spi- _ rjošo Krebsu viņu pienākumi nesaistijās - \ienigi ar raķetes pasargāšanu no ienaidniekiem.
- Vai tad tā nav? - Bonds noprasīja.
Gala apstājās un kādu mirkli stāvēja, vērdamās uz klinšu krauju un ūdenszālēm, kas ēnojās pret mierpilno, mirgojošo ūdens klaidu. Jaunā meitene bija sakarsusi un aizelsusies pēc ilgās rāpša- nās pa oļiem. "Cik jauki būtu izpeldēties," viņa iedomājās, uz mirkli atgriežoties bērnu dienās pie jūras, kad dzīve vēl nebija piespēlējusi šo auksto, savādo profesiju ar tās sasprindzinājumu un vēsajiem drebuļiem. Viņa ielūkojās brūni iedegušajā sejā šim spēcīgajam vīrietim, kas gāja līdzās. Vai arī viņam reizumis uzmācās ilgas pēc parastas, vienkāršas un «"derīgas dzīves? Protams, ka ne. Viņam patika Parize, Berlīne un Ņujorka, vilcieni un lidmašīnas, patika ēst dārgos restorānos. Un arī dārgas sievietes.
- Un tā, - Bonds turpināja, prātodams, vai mis Branda minēs kādu pierādījumu. ko viņš nav pamanījis. - Ko jūs par to visu sakāt?
- Atvainojiet, - Gala atteica. - Es aiz- sapņojos. Neko īpašu nevaru piebilst, - viņa tomēr atbildēja uz uzdoto jautājumu. - Manuprāt, jums ir taisnība. Esmu šeit kopš paša sākuma. Un, lai gan ik pēc brītiņa gadījās kādas dīvainības un tad vēl tā šaušana, es tomēr neko sevišķu nesaskatīju. Ikkatrs, sākot ar pašu seru Hugo, ar sirdi un dvēseli nodevies raķetes projektam. Visi tam vien dzīvo, un bija tik brīnišķīgi noskatīties, kā tas virzās uz priekšu. Vācieši ir tik cītīgi darbinieki - man liekas visai ticami, ka Berčs no tāda sasprindzinājuma varēja nojūgties. Viņiem patīk, kā sers Hugo visus nodzen, šie ļautiņi par to ir sajūsmā. Viņi Dreksu dievina. Ja runājam par drošību, tad šī vieta ir kārtīgi apsargāta, un esmu tādā pārliecībā, ka jelkurš, kas lūkos piekļūt raķetei, tiks saraustīts gabalos. Par Krebsu esmu vienisprātis ar jums, ir pilnīgi iespējams, ka viņš spiego pēc Dreksa rīkojuma. Tieši tāpēc, ka cs par to iedomājos, netiku rakstījusi ziņojumu pēc tam, kad šis tips izrakņāja manas mantas. Skaidrs, ka viņš tajās neko neatrada. Tikai personiskas vēstules un tamlīdzīgi. Seram Hugo tas piestāvētu - par visu pašam pārliecināties. Un man jāteic, - viņa vaļsirdīgi piemetināja, - tieši tāpēc esmu par viņu sajūsmā. Drekss ir nežēlīgs vīrs ar pretīgām manierēm un nepatīkamu seju, kas slēpjas zem tām sarkanajām spalvām, bet es labprāt strādāju pie viņa un ceru, ka raķetes izmēģinājums būs sekmīgs. Esmu tik ilgi noņēmusies ar šo projektu, ka manas jūtas pret to ir tādas pašas kā pārējiem.
Mis Branda pavērās Bondā, lai redzētu viņa reakciju. Bonds pamāja.
- Es jau pēc vienas šeit pavadītas dienas spēju to saprast, - viņš sacīja. - Esmu gatavs jums piekrist. Manā rīcībā nav nekā, vienīgi intuīcijas norādes, tas ari viss. Galvenais - ka raķete liekas drošībā, tas nav noliedzams - kā kroņa dārgakmeņi, varbūt vēl labāk apsargāta. - Bonds nepacietīgi paraustīja plecus, nemierā ar sevi pašu pēc atzīšanās, ka darbā ir tik norūpējies par nojausmām. - Iesim! - viņš norūca - gandrīz vai rupji. - Mēs zaudējam laiku.
Sapratusi Bonda izjūtas, viņa klusībā pasmaidīja un pagriezās, lai ietu.
Aiz nākamās klinšu kraujas abi ieraudzīja vinčas pamatni, kas bija aplipuši ūdenszālēm un vēžveidīgajiem. Piecdesmit jardus tālāk viņi atrada piestātni - stingri nostiprinātu dobu dzelzs rāmi, kas bija izbrugēts ar režģotām metāla plāksnēm un stiepās pāri klintainei, aizsniegdamies arī aiz tās.
Kādu divdesmit pēdu augstumā klintī rēgojās plats, melns caurums - ventilācijas tunelis, kurš nozuda kaļķakmeni, izlikts ar metāla plāksnēm. Alas apakšmalā. kas atgādināja apakšlūpu, izkusušais krīts bija noplūdis kā lava, apšlācot arī oļus un klints sienu. Gara acīm Bonds skatīja kvēlojošo šahtu - pa klints atveri kaukdama brāzās ārā liesma, un viņam likās, ka dzird jūru šņācam un burbuļojam. kad šķidrais krīts lija ūdenī.
Bonds palūkojās uz šauro kupola malu, kas rēgojās aiz klints, divsimt pēdu augstumā iezīmēdamās pret debesīm. Viņš iztēlojās vīrus gazmaskās un azbesta uzvalkos vērojam, ka briesmīgais šķidrais kurināmais grūdieniem plūst laukā pa melno gumijas cauruli raketes vēderā. Viņš pēkšņi attapās, ka abi atrodas bīstami tuvu - ja gadījuma kaut kas atgadī- tos ar degvielas uzpildīšanu.