- Iesim prom no šejienes. - viņš teica.
Kad starp abiem un izplūdes caurumu jau bija kādi simt jardi. Bonds apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņš iedomājās sevi kopā ar sešiem pieredzējušiem vīriem, ar nepieciešamo aprīkojumu - un pūlējās izplānot, kā tuvotos raķetei no jūras puses. Pieslīdot vieglās laiviņās pie piestātnes, pieslejot kāpnes alas apakšlūpai? Un ko tālāk? Jo nav iespējams uzkāpt pa tuneļa pulētajām metāla sienām. Varbūt varētu iešaut kādu prettanku granātu cauri grīdai? Un kādu fosfora bumbu, cerot uz aizdegšanos? Netīrs darbiņš, tomēr tas varētu izdoties. Pēc tam bēgot varētu iet plāni. No klints augšas aizbraucošie būtu viegli sašaujami mērķi. Taču tāds nieks krievu pašnāvnieku brigādi nebiedētu. Tas viss tiešām bija iespējams.
Gala stāvēja Bondam līdzās un skatījās viņam acīs, kuras liecināja, ka šis vīrietis aplēš un apcer kādu plānu.
- Viss nav tik vienkārši, kā varētu domāt, - Branda sacīja, redzēdama viņa sadrūmušo seju. - Ari tad, ja ir paisums un viļņošanās, klintainē naktis ir sardze. Ir gan prožektori, gan ložmetēji un granātas. Un pavēlēts vispirms šaut un tikai tad uzdot jautājumus. Protams, ka būtu labāk klinti pa nakti izgaismot. Taču tā tikai pievērstu uzmanību meklējamajai, vietai. Es domāju, ka viņi ir parūpējušies par visu.
Bonds turpināja raukt pieri.
- Ja uzbrucējus piesegtu no zemūdenes vai kuģa, laba komanda varētu tikt galā, - viņš apcerīgi bilda. - Tā būs gatavā elle, bet es eju peldēties. Admiralitātes kartē ir atzīme, ka šeit ir divpadsmit asis dziļš kanāls, es gribu apskatīties. Piestātnes galā laikam uzplūdis daudz ūdens, bet es vēlētos pārliecināties pats. - Bonds uzsmaidīja mis Bran- dai. - Vai jūs arī negribat izpeldēties? Ūdens noteikti būs sasodīti auksts, taču ieiet jūrā pēc tās šīrita svīšanas betonā jums nāks tikai par labu.
Gaļai iemirdzējās acis.
- Jums šķiet, ka vajadzētu? - viņa šaubīgi pavaicāja. - Es taču esmu sakarsusi! Un ko lai velkam mugurā0 - Branda pietvīka, atcerējusies savas mazās un gandrīz caurspīdīgas biksītes un krūšturi.
- Pie velna peldkostīmus" - 3 nds nevērīgi attrauca. - Kaut kāda apakšveļa taču jums mugurā ir. man arī ir īsās bikses. Mēs būsim gluži pieklājīgi ģērbušies, turklāt nav neviena, kas varētu mūs ieraudzīt. Es apsolu, ka neskatīšos. - viņš jautri meloja, apiedams nākamo klints radzi. - Izģērbieties aiz tur tās klints, un es novilkšu drānas aiz šīs te, - Bonds piedāvāja. - Aiziet! Neesiet taču zoss! Mēs nepārkāpsim dienesta attiecības, tikai izpeldēdamies.
Negaidot Brandas atbildi, viņš nozuda aiz augstas klints, stīvēdams nost kreklu.
- Labi jau labi, - Gala nomurmināja, juzdamās atvieglota, ka Bonds nav atstājis viņai iespēju izlemt. Paslēpusies aiz klints, viņa lēnām atpogāja svārkus.
Kad Branda nervozi pavērās ap stūri, Bonds jau gāja uz ūdens pusi pa cieto, brūno smilšu sēri, laipojot starp lāmām.
kuras paisums bija atstājis starp zaļajām un ^nelnajām klintaines morēnām. Šis virs izskatījās brūni iededzis un veikls. Zilās peldbikses Brandu nomierināja.
Viņa piesardzīgi sekoja - un tad piepeši jau bija ūdenī. Un tad vairs nekas nešķita svarīgi, tikai jūras ledainais samts un smilšu sēres starp plīvojošajiem ūdenszāļu matiem, ko meitene varēja saskatīt skaidrajā, zaļganajā ūdenī. Tad mis Branda ienira un sāka nevainojamā kraulā ātri peldēt uz priekšu paralēli krastam.
Kad mis Branda atradās vienā līmenī ar piestātni, viņa uz mirkli mitējās irties, lai atgūtu elpu. No Bonda nebija ne ziņas, ne miņas - pēdējo reizi mis Branda bija manījusi šo cilvēku aptuveni simt jardu attālumā. Viņa sparīgi šķēla ūdeni, lai rosinātu asinsriņķošanu, un gribot negribot sāka domāt par Bonda muskuļaino, brūni iedegušo ķermeni, kuram vajadzēja būt tepat kaut kur tuvumā, starp klintīm. Vai varbūt viņš bija ieniris līdz pašām smiltīm, lai pārbaudītu dziļumu, ko varētu izmantot kāds ienaidnieks.
Mis Branda pagriezās atpakaļ, lai pavērtos, kur palicis Bonds. taču tieši tajā mirkli viņš pēkšņi uznir, -. izsliedamies no jūras tieši blakus. Meitene juta ātru un ciešu viņa roku apskāvienu un ašu. cietu skūpstu uz lūpām.
- Sasodits! - mis Branda dusmigi noteica, taču Bonds jau atkal bija ieniris - tajā pašā brīdi, kad viņa izspļāv a malku jūras ūdens un atguva savaldību. Tagad viņš jau bija vismaz divdesmit jardu attālumā.
Mis Branda apcirtās un sāka peldēt uz dziļuma pusi. Viņa juta, ka rīkojas smieklīgi, tomēr nolēma izturēties noraidoši. Viss notika tā, kā viņa bija domājusi. Šie Slepenā dienesta brašuļi vienmēr atrod laiku seksam, lai cik svarīgs uzdevums būtu viņiem uzticēts.
Taču viņas ķermenis spītīgi tirpa - to bija satraucis skūpsts, un zeltainā diena šķita ieguvusi jaunu skaistumu. Kad mis Branda peldēja tālāk jūrā, bet pēc tam griezās atpakaļ, aplūkodama šis klintis - baltos, atņirgtos Anglijas zobus, tālīno, izstiepto roku - Duvru un baltos konfeti - jūras kraukļus un kaijas, kas šāvās augšup pret košo fonu - zaļajiem lauku audekliem - viņa nolēma, ka šādā dienā vii»s ir iespējams un pat vēlams, tāpēc šī viena reize ir piedodama.
Pēc pusstundas abi gulēja zemē, gaidīdami, lai saule viņus apžāvē. Viņus šķīra paliels atstatums - smilts un klintaine.
Skūpsts vairs netika pieminēts, bet Gaļas pūles saglabāt atsvešinātības noskaņu nevainagojās panākumiem. Abi uzjautrinājās, pētīdami vēžveidīgo, ko Bonds bija noķēris kailām rokām, ienirdams tam pakaļ. Viņi negribīgi ielika lielo vēzi vienā no lāmām un noraudzījās, kā tas atmuguriski rāpās atpakaļ ūdenszāļu patvērumā. Tagad abi gulēja piekusuši, ledainās peldes nogurdināti. Atlika vienīgi cerēt, ka saule neaizslīdēs aiz klinšu galotnēm, kas slējās augstu virs abu galvām, kamēr viņi vēl nav pietiekami sasiluši un apžuvuši, lai apvilktu savas drēbes.