Taču tās nebūt nebija vienīgās domas, kas rosījās Bonda galvā. Viņam līdzās zvilnēja aizraujoši skaistais, meite- nīgais ķermenis, kas mazajās biksītēs un krūšturitī izskatījās neticami kārdinošs. Un tas patlaban aizēnoja visas bažas par raķetes likteni. Lai būtu. kā būdams, šajā stunda viņš raķetes labā tik un tā neko nespēja darīt. Pulkstenis vēl nebija pieci, un degvielas uzpilde beigsies tikai pēc sešiem. Vienīgi tad Bon.:> cerēja notvert Dreksu un pārliecināties vai divas nākamajās naktis klintājā Uks izvietoti apsargi ar piemērotiem ieročiem. Jo viņš pats savām acīm bija redzējis, ka ūdens bija gana, lai pat bēguma laikā krastam varētu tuvoties zemūdene.
Tātad viņu rīcībā vēl bija vismaz stundas ceturksnis - pēc tā būs jāiet atpakaļ.
Un tagad šī meitene. Viņas augums bija pazibējis virs Bonda, kad viņš iznira, šaudamies augšup no dziļuma, un tad - straujais, cietais skūpsts, apvijot viņai apkārt rokas un izjūtot krūšu apveidus kā nosmailinātus pakalniņus. Un maigo, plakano vēderu, kas beidzās ar noslēpumu - klēpi starp cieši kopā saspiestajām kājām.
Pie velna!
Bonds aizgainīja šīs domas un uzmācīgo drudzi, blenzdams taisni augšup bezgalīgajās, zilajās debesīs, piespiežot sevi pievērsties debesīs slīdošajām kaijām, kuras brekāja, viegli planēdamas
gaisa straumē, kas vējoja virs augstajām klintīm^Bet mīkstie, gaišie putnu vēderi vedināja iztēli atpakaļ pie meitenes un nelāva atpūsties.
- Kāpēc jūsu vārds ir Gala? - Bonds' noprasīja, atguvies no uzplijīgajām ainām.
Viņa iesmējās.
- Skolas laikā mani par to nemitīgi zoboja, - mis Branda atbildēja. Bondu darīja nepacietīgu šī skaidrā, skanīgā balss. - Pēc tam arī koledžā un Londonas policijā. Taču patiesībā viss ir vēl trakāk - mans vārds ir Galateja. Tā saucās kreiseris, uz kura dienēja mans tēvs - tajā laikā, kad es piedzimu. Manuprāt, Gala skan labāk. Gandrīz jau biju aizmirsusi savu īsto vārdu. Jo tagad, kamēr strādāju īpašajā nodaļā, nemitīgi mainu vārdu.
"īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā…"
Kad bumba krīt… Kad lidotājs kaut ko nav pareizi aprēķinājis, lidmašīna triecas pret zemi, nesasniedzot skrejceļu. Kad asinis atplūst no sirds un zūd samaņa, prātā iestrēgst vārdi, mūzikas takts, kura skan vēl dažas sekundes - līdz nāvei, gluži kā pamazam dziestošs zvana džinksts.
Bonds tomēr nebija nogalināts, taču šie vārdi palika atmiņā ari pēc dažām sekundēm, kad viss jau bi:a noticis.
Kopš tā brīža, kad abi apgūlās smiltīs pie klints, viņa domas pievērsās Gaļai un acis bezrūpīgi vēroja kaiju pāri. kas lidinājās virs salmu kušķa - tā bija šo putnu ligzdas mala. Perēklis bija iekārtots uz neliela izciļņa mazliet zemāk par augstās klints galotni. Kaijas riņķoja un nosēdās, lai nodotos mīlas rotaļai, virs žilbinošā krita baltuma vairs bija redzamas tikai putnu galvas. Tad tēviņš atkal traucās projām, lai pēc tam atgrieztos uz izciļņa un no jauna nodotos mīlestībai.
Bonds sapņaini vēroja kaijas un klausījās meitenes balsi, kad abi putni pēkšņi ar spalgu izbaiļu brēcienu metās prom no klints malas. Tajā pašā bridi no klints augšas parādījās melnu dūmu kumšķis un atskanēja kluss būkšķis. Likās, ka liels gabals baltās krita sienas tieši virs Bonda un Gaļas atšķēlies, noliekdamies slīpi, un klints virsmu izraiboja plīsuma zigzagi.
Nākamajā mirkli Bonds attapās, uzgūlies Gaļai un nosedzis viņu ar savu ķermeni, seju piespiedis viņas vaigam. Gaisu piepildīja dobja duna, bija grūti elpot.
sauli vairs neredzēja. Bonda muguru spieda lfels smagums, tā tirpa un sāpēja, kreisajā ausī atbalsojās pērkonīga dārdoņa un aizžņaugts kliedziens.
Bonds bija tik apdullis, ka viņam nācās brītiņu gaidīt, kad atgūs saprašanu.
īpašā nodala. Ko viņa teica par īpašo nodalu?
Bonds izmisīgi mēģināja pakustēties, taču nespēja atbrīvot labo roku - to, kura bija tuvāk klintij. Pamazām raustot plecu, roka kļuva blīvāka, līdz beidzot - ar lielām pūlēm - izdevās to izvilkt. Un pamazām parādījās ari gaisma un pieplūda gaiss. Rīstīdamies krita putekļu radītajā miglā, Bonds paplašināja caurumu sev virs galvas, līdz beidzot varēja atraut galvu no Gaļas. Viņš sajuta tikko manāmu kustību - meitene pagrieza seju pret gaismu un gaisu. Caurumā bira putekļi un sīki akmentiņi, tāpēc Bondam nācās steigšus rakt atkal. Viņš pamazam paplašināja spraugu, līdz beidzot varēja likt lietā labās rokas elkoni. Tad, klepodams tā, it ka plaušas grasītos plīst, Bonds stūma labo plecu augšup - lidz beidzot gan plecs, gan galva bija āq:>usē.
Pirmā doma, kas iešāvās prātā - raķete uzsprāgusi. Viņš paraudzījās augšup uz klinti, pēc tam uz jūras krastu. Nē. Viņi atradās simt jardu attālumā no šahtas. Taču klints radze bija nolūzusi tikai šeit - tieši virs viņu gah am!
Tajā bridi Bonds attapās, ka abiem draud briesmas. Gala ievaidējās, un viņš sajuta pie savām krūdm tās straujos sirds pukstus. Viņas seja atgādināja spokainu, baltu masku, taču bija brīva, tai pieplūda gaiss. Bonds grozījās šurpu turpu, cenzdamies mazināt sava auguma spiedienu uz Gaļas plaušām un kuņģi. Lēnām - collu pēc collas - viņš virzijās ārā no gruvešiem, locītavām stirkšķot no piepūles, kārpoties uz atlūzas malu, kur spiedienam noteikti bija jābūt mazākam.
Tad beidzot Bonda krūškurvis bija atsvabināts, viņš varēja piecelties ceļos meitenei līdzās. No pāršķeltās muguras un rokām pilēja asinis, sajaukdamās ar krīta putekļiem, kas joprojām cēlās no izraktā cauruma, taču viņš juta, ka nekas nav lauzts. Neskatoties uz piepūli, kas bija nepieciešama, lai glābtos, sāpes viņš nejuta.