Sēkdams un klepodams, nekavējot laiku, lai atvilktu elpu, Bonds vilka meiteni ārā, ar asiņojošu roku slaucīdams no viņas sejas krīta putekļus. Pēc tam, atbrīvojis Gaļas kājas no kaļķakmens kapa, viņš pamanījās izstīvēt meiteni krīta-čupas virspusē un uzsliet sēdus, atbalstīdams viņas muguru pret klinti.
Nometies ceļos, Bonds aplūkoja mis Brandu, kura patlaban bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - kļuvusi par atbaidošu, baltu putnubiedēkli, kaut gan vēl pirms īsa laiksprīža bija skaistākā meitene, kādu viņam līdz šim gadījies redzēt. Pa Gaļas seju ritēja Bonda asinis, un viņš saspringti gaidīja, lūgdams Dievu, lai meitene atver acis.
Kad - pēc dažām minūtēm - tā notika, atvieglojums bija tik liels, ka Bonds novērsās un sāka rīstīties - viņam kļuva nelabi.
XVII nodala
BIEDĒjoŠi pieŅĒmumi
Kad kuņģa krampji beidzās, Bonds sajuta Gaļas roku savos matos. Viņš paskatījās apkārt 'vjn pamanīja, ka meitene samirkšķina acis, viņu pamanījusi. Gala paraustīja viņa matus un norādīja kaut kur augstāk - uz klintīm. Tajā mirklī abiem līdzās atkal nobira vesels lērums sīku krīta šķembu.
• Bonds grīļīgi piecēlās, izriezdams plecus un iztaisnodams muguru, un tad viņi abi metās lejup no krita kalna, kumu- rodami projām no klints krātera, no kura
bija izdevies izsprukt.
Asās smiltis zem kājām likās mīkstas kā samts. Abi nokrita tajās visā augumā, iegrābdamies ar kaļķainajām rokām, it kā šis rūsganais zelts spētu nomazgāt netīro baltumu. Tad ari Gala saverkšķīja seju - viņai kļuva nelabi, un Bonds parāpās dažus solus tālāk, lai atstātu meiteni vienu. Viņš uzrausās stāvus, turēdamies pie vientuļa krita bluķa neliela auto lielumā, un tad beidzot pievērsa asinīm pieplūdušo skatienu tai ellei, kura bezmaz bija viņus aprijusi.
Klinšu pakāji jau skaloja paisuma ūdens, tas applūdināja ari nobrukuma sekas - gružus, ko bija atrāvusi līdzi krīta gabalu un šķembu lavīna. Baltie putekļi, kas bija sacēlušies pēc nobrukuma, noklāja gandrīz vai veselu akru. Augstāk iezīmējās robota plaisa, aiz kuras zilgoja
debess, lai gan agrāk klintsaugša pret apvārsni bija likusies gluži taisna. Tuvumā vairs nemanīja nekādus juras putnus, un Bonds apjauta, ka briesmu sajūta liks. tiem dienām ilgi nerādities tuvumā.
Viņi bija izglābušies tāpēc, ka atradās tuvu klintij - tā izglāba abiem dzīvību. Un ari nelielais padziļinājums, ko ūdens bija izgrauzis klints pakājē. Viņus bija aprakušas sīkākas atlūzas. Smagākās, no kurām katra būtu varējusi viņus piebeigt, bija aizlidojušas tālāk - tuvākā atradās vairāku pēdu attālumā. Arī Bonda labā roka palika brīva tādēļ, ka atradās klints tuvumā, tāpēc viņiem izdevās iz- rausties no gružu kaudzes. Bonds saprata - ja kāds instinkts nebūtu licis viņam vienā mirklī nosegt Galu ar savu ķermeni tajā brīdī, kad lavīna gāzās lejup, abi jau varēja būt miruši.
Bonds juta viņas roku uz sava pleca. Neskatīdamies uz mis Brandu, viņš apvija roku ap meitenes vidukli, un abi devās uz svētīgo jūru, lai pateicīgi ļautu saviem augumiem pagurumā iekrist seklumā.
Pēc desmit minūtēm tie abi, kas iznāca atpakaļ uz smilšu sēres dažu jardu attālumā no nobrukuma vietas - pie
klints, kur gulēja drēbes, - jau atgādināja cilvēkveidīgas būtnes Abi bija pilnīgi kaili. Apakšveļas skrandas bija palikušas kaut kur zem krr a pn:ck::em. Tās bija norautas, cīnoties laukā n irazu kaudzes.
Taču gluži kā cilvēki, kas izglābušies pēc kuģa katastrofas, viņi nelikās par savu kailumu ne zinis. Nomazgājuši putekļu slāni, izskalojuši gan matus, gan mutes ar sāļo ūdeni, abi jutās nomocīti un novārguši, taču pēc tam. kad bija apģērbušies un likuši lietā Gaļas ķemmi, vairs tikpat kā nevarēja manīt, ko tie pārcietuši.
Viņi sēdēja, muguras pret klinti atbalstījuši. Bonds aizdedza pirmo gardo cigareti, ievilkdams dūmus dziļi plaušās un pēc tam lēnām tos izpūzdams pa nāsīm. Kad Gala bija padarbojusies ar pūderi un lūpukrāsu, Bonds aizdedza cigareti arī viņai. Un, kad Bonds to viņai pasniedza, abi pirmoreiz ieskatījās viens otram acīs un pasmaidīja. Pēc tam viņi sēdēja un klusējot raudzījās uz jūru - apbrīnoja zeltaino panorāmu, kura patlaban likās tikpat skaista kā agrāk… un tomēr pilnīgi cita.
Šo klusumu pārtrauca Bonds.
- Jā gan, zvēru pie Dieva, - viņš nomurmināja. - Maz pietrūka…
- Es nemaz nespēju apjēgt, kas īsti notika, - Gala noteica. - Ja nu vienīgi to, ka jūs izglābāt man dzīvību. - Viņa uzlika delnu uz Bonda rokas, bet pēc tam to noņēma.
- Ja nebūtu jūsu, es jau būtu miris, - atbildēja Bonds, - ja būtu palicis tur, kur atrados… - Viņš paraustīja plecus.
Tad viņš pagriezās un uzlūkoja mis Brandu.
- Jādomā, ka jūs apjēdzat, - viņš neizteiksmīgi nomurmināja, - ka to klints- bluķi kāds nogrūda, lai tas uzkristu mums virsū? - Gala pavērās viņā, acis iepletusi. - Ja mēs pameklētu tur, augšā, - Bonds turpināja, pamādams uz nobrukuma vietas pusi, - tad atrastu divas vai trīs urbuma vietas. Un dinamīta pēdas. Es redzēju dūmus un dzirdēju sprādziena blīkšķi īsu mirkli pirms tam, kad klintsbluķis gāzās lejā. Un kaijas arī dzirdēja, - viņš piebilda.
- Un vēl kas, - Bonds pēc īsa klu- sumbrīža turpināja, - tas noteikti nav tikai Krebss vien. Tas tika darīts atklāti, jo šī vieta ir saskatāma no vadības korpusa. Un šo plānu īstenojuši vairāki labi organizēti cilvēki. Mēs esam izspiegoti jau kopš tā mirkļa, kad pa klints taku kāpām lejā uz lieda^ :
Gaļas acu izteiksme liecināja, ka vīna sapratusi. Tajās uzplaiksnīja ari bailes.