- Protams, ser, - Bonds piekrītoši pamāja. Viņš jutās atvieglots, ka M. izdevies salauzt neveiklības ledu. Acīmredzot šefam būs nogājis greizi privātajā dzīvē un nu negribas kļūt atkarīgam no Skotlendjarda laipnības. Varbūt šantāža. Vai narkotikas. Bonds jutās apmierināts, ka M. izvēlējies viņu. Protams, viņš to varētu nokārtot. M. bija bezcerīgi iesīkstējis savā attieksmē pret jelkādu valdības īpašumu un tās algotām personām. Bonda izmantošana personiskas lietas kārtošanai viņa izpratnē noteikti bija kas līdzvērtīgs zādzībai no valsts kases.
- Tieši tādu atbildi es gaidīju, - drūmi noteica M. - Tas neprasīs daudz laika. Ar vienu vakaru vajadzētu pietikt. - Viņš mirkli klusēja. - Labi, sakiet, vai esat dzirdējis par tādu vīru kā sers Hugo Drekss?
- Protams, ser, - atbildēja Bonds, kuru šā vārda nosaukšana pārsteidza. - Neiespējami atrast avīzi, kas viņu nepieminētu. "Sunday Express" apraksta viņa dzīvi visos sīkumos. Neparasts stāsts.
- Jā, es zinu, - M. strupi noteica. - Pastāstiet, kāds ir jūsu viedoklis par visiem šiem faktiem. Vēlos redzēt., vai jūsu versija sakrīt ar manējo.
Bonds kādu mirkli cieši vērās logā, lai sakopotu domas. M. nepatika aptuveni izteikumi. Viņam gāja pie sirds detalizēts, plūstošs izklāsts bez stostīšanās un stomīšanās. Skaidra doma, nekādu aplinku.
- Labi, ser, - Bonds beidzot iesāka. - Savā ziņā šis vīrs ir nacionālais varonis.
Publika par viņu ir sajūsmā. Pieņemu, ka viņš ir tikpat populārs kā Džeks Hobss vai Gordons Ričardss. Cilvēki šo viru patiesi dievina. Tiem liekas, ka viņš ir viens no daudziem, taču, tā teikt, glorificētā versijā. Savdabīgs supermenis. Šis vīrs nav apveltīts ar sevišķi iespaidīgu ārieni, turklāt viņu grezno daudz rētu no karā gūtajiem ievainojumiem. Viņš ir arī nedaudz vulgārs un ārišķīgs. Taču, kā šķiet, publikai tas drīzāk patīk, un tā viņu padara par savdabīgu elku. Ļaudīm tīk, ka draugi viņu sauc par dižo Dreksu. Tas tikai papildina šo varoņa tēlu un, domāju, it labi iet pie sirds sievietēm. Ja tā padomā, ko viņš paveicis valsts labā, ne mazākajā mērā nerēķinoties ar savu labumu un krietni vien pāri tām iespējām, kas pieejamas jebkurai valdībai, tad taisni vai jābrīnās, ka publika viņu vēl nevēlas redzēt premjerministra krēslā.
Bonds pamanīja, ka M. vēsais skatiens kļūst vēl dzedrāks, taču vecā vīra acīmredzamā skepse nespēja kliedēt viņa patieso sajūsmu par Dreksa panākumiem.
- Galu galā, ser, - viņš rāmi turpināja, - tā vien šķiet, ka šis vīrs pasargājis mūsu valsti no kara briesmām uz ilgiem gadiem. Un viņam nav daudz vairāk par četrdesmit. Mana attieksme pret viņu ir tāda pati kā vairumam laužu. Un tad vēl tā viņa patiesās identitātes mīkla. Nemaz nebrīnos, ka cilvēkiem šā vīra drīzāk ir žēl, lai gan viņš ir multimiljonārs. Kā šķiet, par spiti savam sabiedriskajam raksturam, viņš ir diezgan vientuļš.
M. sāji pasmaidīja.
- Tas viss vairāk atgādina aizkustinošu "Sunday Express" publikāciju pārstāstu. Protams, viņš ir neparasts cilvēks. Taču kā jūs vērtējat lietas faktisko pusi? Nedomāju, ka zinu daudz vairāk par jums, droši vien pat mazāk. Es ne pārāk iedziļinos avīžrakstos, un par viņu nav nekādu materiālu, ja neskaita visai skopu informāciju Kara ministrijā. Tātad - ko ļauj secināt "Sunday Express" pieejamais faktu materiāls?
- Ļoti žēl, ser, - Bonds atbildēja. - Par nelaimi, faktu ir gaužām maz. - Viņš atkal pavērās ārā pa logu, koncentrēdamies atbildei. - Ardēnu operācijas laikā 1944. gada ziemā vācieši plaši izmantoja partizānu un diversiju taktiku, ko īstenoja īpašas vienības. Šos vīrus sauca drūmā vārdā - par vilkačiem. Viņi nodarīja tiešām daudz posta. Būdami teicami maskēšanās meistari un lieliski piepraz- dami visdažādākos partizānu kara paņēmienus, daži šo vienību vīri neatlaidīgi turpināja cīņu vēl ilgi pēc tam, kad Ardē- nos viss bija galā un mēs jau bijām šķērsojuši Reinu. Bija paredzēts, ka viņi turpinās pretestību pat tad, ja ieiesim dziļi Vācijas teritorijā. Taču, kad kara iznākums vairs neradīja šaubas, viņi ātri vien izstājās no spēles.
Viena no viņu veiksmīgākajām diversijām bija amerikāņu un britu armiju aizmugures operāciju štāba uzspridzināšana. Man šķiet, tur bāzējās tā saucamās papildspēku nodrošinājuma vienības. Tur bija viss kas - amerikāņu sakarnieku daļas, britu sanitārais transports, drīzāk jau tāda nepārtraukti mainīga kompānija. Vilkači kaut kā pamanījās mīnēt ēdnīcu, un tobrīd, kad tā uzgāja gaisā, tur ieturējās ari laba daļa vīru no lauka hospitāļa. Nogalināto un ievainoto bija vairāk par simtu. Cietušo atpazīšana - īsts elles darbs. Viens no angļu vī- riem bija Drekss. Puse viņa sejas bija pagalam. Pilnīga amnēzija turpinājās apmēram gadu, un pēc tam Drekss tik un tā neatcerējās, kas viņš ir un ko agrāk darījis. Pavisam bija kādas divdesmit piecas neidentificētas personas, par kurām nespēja tikt skaidrībā nedz amerikāņi. nedz mēs. Tie bija vai nu tādi, no kuriem pārāk maz kas palicis pāri. vai arī tādi, kas tur atradās caurbraucot vai bez dienesta norīkojuma. Tāda nu tā vienība bija. Divi komandvirsnieki, protams. Nevīžīga administrācija. Pavirša dokumentācija. Tomēr pēc gada. ko Drekss bija pavadījis dažādos hospitāļos, ierēdņi viņu atšifrēja, pateicoties Kara ministrijas bezvēsts pazudušo reģistram. Kad viņi tika līdz kāda Hugo Dreksa papīriem, kuros bija norādīts, ka šis cilvēks ir bārenis bez tuviniekiem un pirms kara strādājis Liverpūles dokos, atpazīstamais kļuva domīgs, un fotogrāfija un fiziskais apraksts šķita puslīdz atbilstam tam, kā šis vīrs varētu būt izskatījies pirms sprādziena. Ar šo brīdi vājinieks sāka atlabt. Viņš stāstīja šo un to, pavisam vienkāršas detaļas, kas uzpeldēja apziņā, un ārsti ar viņu gaužām lepojās. Kara ministrija atrada vīru, kas bija dienējis tajā pašā sapieru vienībā, kur Hugo Drekss, šis cilvēks ieradās hospitālī un teicās esam pārliecināts, ka sakropļoto atpazinis. Tā arī viss nokārtojās. Neviens cits Hugo Drekss uz oficiālo sludinājumu presē neatsaucās, un beigu beigās 1945. gada nogalē sakropļoto vīru atvaļināja no dienesta ar šo vārdu, izmaksāja pienākošos summu par attiecīgo dienesta posmu un piešķīra pilnu invaliditātes pensiju.