- Ko mums tagad darit? - viņa satraukti vaicāja. - Un kādēļ tas viss?
- Viņi gribēja mūs nogalināt, - Bonds mierīgi atteica, - tādēļ mums jāpaliek dzīviem. Kādēļ tas vajadzīgs, to mums vajadzēs noskaidrot. Redziet, - viņš turpināja, - baidos, ka arī Vellenss mums neko daudz nevarēs palīdzēt. Kad šie cilvēki pārliecinājās, ka atlūzas tiešām mūs apbērušas, tie steigšus aizgāja no klints- augšas - cik aši vien spēdami. Viņi nolēma - ja ari kāds redzējis klintsbluķi krītam vai kaut ko dzirdējis, tad īpaši neuztrauksies. Šī klintaine stiepjas divdesmit jūdžu attālumā, un līdz vasarai te nemēdz būt daudz ļaužu. Ja krasta sardze dzirdējusi sprādzienu, varbūt būs to ierakstījusi notikumu reģistrā. Taču man šķiet, ka pavasari te var būt daudz no- brukumu. Ziemas sals sasaldē ledū ūdeni simtgadīgo klinšu plaisās, tā paplašinot tās. Mūsu draugi nogaidis. Un tad, kad mēs vakarā neatgriezīsimies, dosies pie krasta sardzes un policistiem, lūgdami mūs uzmeklēt. Un cietis klusu par notikušo, kamēr paisuma laikā uzplūdušais ūdens būs pārvērtis krita putekļus biezputrā. - Bonds norādīja uz nobrukuša- jām krīta atlūzām. - Šis plāns ir visai asprātīgs. Un arī tajā gadījumā, ja Vellenss mums noticētu, pierādījumu nav tik daudz, lai premjerministrs iejauktos norisēs ar raķeti. Tā ir tik sasodīti nozīmīga būšana. Visa pasaule gaida, kas būs - izdosies vai neizdosies. Turklāt - ko tad mēs varam pastāstīt? Ko, pie velna, tas viss var nozīmēt? Kā rādās, tad daži no tiem sasodītajiem vāciešiem līdz piektdienai gribējuši mūs novākt. Bet kālab? - Bonds apklusa. - Mums jātiek par to skaidrībā, Gala. Tā ir netīra lieta, bet mums pašiem jātiek ar to galā!
Viņš ieskatījās mis Brandai acīs.
- Kā tad būs?
Gala aprauti iesmējās.
- Nekļūstiet smieklīgs! - viņa novilka. - Mums taču maksā tieši par to. Protams. ka mēs visu izdibināsim. Es arī domāju, ka Londona mums neko daudz nevar palīdzēt. Mēs kļūsim smieklīgi, ja zvanīsim un ziņosim, ka mums uz galvas brūk klintis. Mums prasīs, kāpēc vazājamies apkārt pa klintaini bez drēbēm mugurā, nevis pildām savus pienākumus.
Bonds pavīpsnāja.
- Vēl pagulēsim te desmit minūtes, lai apžāvētos, - viņš lūdzoši sacīja. - Kā jums šķiet, ko mums vajadzēja darīt šajā pēcpusdienā? Noņemt pirkstu nospiedumus? Jūs, policisti, taču arvien vispirms domājat par to. - Pamanījis, ka mis Branda sastingst, viņš nokaunējās. Un mierinoši pacēla roku. - Ne jau to es gribēju teikt, - Bonds turpināja. - Vai jūs saprotat, ka mēs šajā pēcpusdienā esam paveikuši to, kas bija jāpaveic? Mēs piespiedām ienaidnieku rīkoties. Tagad būtu jāsper nākamais solis un jāuzzina, kas šis ienaidnieks tāds ir un kādēļ gribējis dabūt mūs nost no ceļa. Un tad, ja sadabūsim pietiekami daudz pierādījumu, ka raķetei draud sabotāža, varēsim apgriezt visu teritoriju ar kājām gaisā, izmēģinājuma šāviens tiks atlikts, un pie velna politiku!
Viņa uzlēca kājās.
- Ak, jums, protams, ir taisnība, - meitene nepacietīgi iesaucās. - Tāpēc es vēlētos ātrāk kaut ko pasākt! - Mis Branda kādu mirkli lūkojās jūrā - garām Bondam. - Jūs tikai nupat šeit parādījāties. Es esmu te pavadījusi ilgāk nekā gadu un nespēju paciest pat domu, ka raķetei varētu kaut kas notikt! Kā šķiet, no tās tik daudz kas ir atkarīgs! Visu mūsu dēļ… Man gribētos ašāk nokļūt atpakaļ teritorijā un noskaidrot, kurš mēģinājis mūs nogalināt. Iespējams, ka šai rīcībai nav nekāda sakara ar raķeti, bet esmu nolēmusi pārliecināties.
Bonds piecēlās, nekādi neizrādīdams sāpes, kuras sagādāja sasitumi uz muguras un kājām.
- Ejam! - viņš izrīkoja. - Pulkstenis ir gandrīz seši. Ūdens ātri ceļas augšup, bet mēs varam aizkļūt līdz Sentmārgaretai, kamēr tas vēl nav mūs aizsniedzis. Gran- vilā savedīsim sevi kārtībā, kaut ko iedzersim un ieēdīsim, pēc tam dosimies atpakaļ. lai ierastos vakariņu laikā. Mani interesē, kāda uzņemšana mūs sagaida. Pēc tam mums nāksies uzmanīties, lai paliktu dzīvi, un apskatīties, ko varētu izdarīt. Vai spēsiet aiziet lidz Sentmārgaretai?
- Nerunājiet niekus! - Gala attrauca. - Policistes nav nekādas plānā galdiņa urbējas. - Mis Branda neviļus pasmaidīja par Bonda ironiski godbijīgo "skaidrs, ka ne", un abi pagriezās uz attālā Soutforlendas bākas torņa pusi, sākdami iet uz priekšu pa oļiem.
Pulksten pusastoņos taksometrs no Sentmārgaretas ieveda abus pa apsargātajiem vārtiem. Parādījuši savas caurlaides, viņi ātri iesteidzās kokos. Abi jutās vingri un labā garastāvoklī. Karsta vanna un stundu ilga atpūta Granvilā. pēc tam sekoja divi brendiji ar sodu Gaļai un trīs Bondam, gardas ceptas butes, velsiešu grauzdētās siermaizītes ar kafiju. Un tagad, kad abi vienā mierā tuvojās vadības korpusam, neviens nevarētu pateikt, ka viņi jūtas līdz nāvei noguruši, bet zem drēbēm slēpās zilumos sadauzīta miesa.
Viņi klusi ienāca pa ārdurvīm un īsu mirkli palika stāvam apgaismotajā vestibilā. No ēdamistabas puses skanēja jautra balsu murdoņa. Pēc tam sekoja pauze un smieklu šalts, kurā visskaidrāk varēja saklausīt sera Hugo Dreksa skaļo, rejošo basu.
Bonds saviebās, iedams pa vestibilu uz ēdamzāles durvju pusi. Tad viņa sejā parādījās līksms smaids, un viņš atvēra durvis, palaizdams garām mis Brandu.
Drekss sēdēja galda galā, uzcirties savā plūmju krāsas izejamajā žaketē. Ēdiens, kas atradās uz dakšiņas pusceļā līdz mutei, sastinga gaisā tajā pašā mirkli, kad abi parādījās dunas. Kumoss nemanīts noslīdēja no ēdamāka un ar klusu, bet skaidri sadzirdamu plakšķi nokrita uz galda malas.
Krebss tajā bridi dzēra sarkanvīnu. No glāzes, kas sastinga pie viņa mutes, pār zodu nolija sīka strūkliņa, apslacīdama brūno zīda kaklasaiti un dzelteno kreklu.